• Titullapa [an error occurred while processing the directive]
  • Titullapa
  • Saturs [an error occurred while processing the directive]
  • Dabas aizsardzības plānā lietotie saīsinājumi
  • Dabas aizsardzības plānā lietoto jēdzienu skaidrojums
  • Ievads
  • Kopsavilkums
  • 1. Apraksts
    • 1.1. Teritorijas juridiskās saistības
      • 1.1.1. Īpašuma tiesības
    • 1.2. Vispārēja informācija par teritoriju
      • 1.2.1. Atrašanās vieta
      • 1.2.2. Esošais zonējums
      • 1.2.3. Apsaimniekošanas un uzraudzības infrastruktūra
      • 1.2.4. Aizsardzības un apsaimniekošanas īsa vēsture
      • 1.2.5. Kultūrvēsturiskais raksturojums
        • Mangaļi, Carnikava, Saulkrasti
        • Daugavgrīva
        • Daugavgrīvas cietoksnis
        • Kāpas
      • 1.2.6. Kartogrāfiskais materiāls
    • 1.3. Teritorijas fiziski – ģeogrāfiskais raksturojums
      • 1.3.1. Klimats
      • 1.3.2. Ģeoloģija, ģeomorfoloģija
        • Daugavgrīvas (Buļļu) salas piekrastes josla
        • Daugavas – Gaujas starpupju piekrastes josla
          • Mangaļu pussala
          • Vecāķi – Mežciems
          • Mežciems – Gauja
        • Gaujas – Inčupes starpupju piekrastes josla
          • Gauja – Saulkrasti (Pabaži)
          • Lilaste – Inčupe
      • 1.3.3. Hidroloģija
      • 1.3.4. augsnes
    • 1.4. Teritorijas bioloģiskais raksturojums
      • 1.4.1. Biotopi
        • Meži
        • Kāpas
        • Pļavas
          • Gaujas kreisā krasta pļavas lejpus Carnikavas
          • Buļļu salas pļavas
        • Ezeri
        • Upes
        • Purvi
      • 1.4.2. Flora
        • Ezeru flora
        • Meža flora
        • Kāpu flora
        • Pļavu flora
      • 1.4.3. Fauna
        • Putnu fauna
        • Bezmugurkaulnieku fauna
    • 1.5. Teritorijas sociālekonomiskais raksturojums
      • 1.5.1. Demogrāfiskā analīze
      • 1.5.2. Teritorijas izmantošanas veidi
    • 1.6. Izmantotās literatūras saraksts
  • 2. Teritorijas novērtējums
    • 2.1. Teritorija kā vienota dabas aizsardzības vērtība un to ietekmējošie faktori
      • 2.1.1. Galvenie dabas parku „Piejūra” ietekmējošie faktori
        • Labiekārtojuma trūkums
        • Brīvostas paplašināšanās
        • Parka teritorijas apbūvēšana
        • Valsts mežu atdošana privātīpašniekiem un meža zemju transformācija
        • Zemes īpašuma dokumentu sakārtošana
        • Iedzīvotāju neinformētība
        • Ugunsbīstamība
        • Zemju pārdošana
    • 2.2. Biotopi kā dabas aizsardzības vērtība, to sociālekonomiskā vērtība un tos ietekmējošie faktori
      • 2.2.1. Jūras krasta biotopi
      • 2.2.2. Ezeri
      • 2.2.3. Purvi
      • 2.2.4. Pļavas
      • 2.2.5. Meži
    • 2.3. Sugas kā dabas aizsardzības vērtība, to sociālekonomiskā vērtība un tos ietekmējošie faktori
      • 2.3.1. Augu sugas
        • Dabas aizsardzības vērtība
        • Sociālekonomiskā vērtība
      • 2.3.2. Bezmugurkaulnieku sugas
        • Dabas aizsardzības vērtība
        • Sociālekonomiskā vērtība
      • 2.3.3. Putnu sugas
        • Dabas aizsardzības vērtība
        • Sociālekonomiskā vērtība
    • 2.4. Citas teritorijas vērtības un tās ietekmējošie faktori
    • 2.5. Teritorijas vērtību apkopojums un pretnostatījums
  • 3. Teritorijas saglabāšanas mērķi
    • 3.1. Teritorijas apsaimniekošanas ideālie jeb ilgtermiņa mērķi
    • 3.2. Teritorijas apsaimniekošanas īstermiņa mērķi plānā apskatītajam apsaimniekošanas periodam
  • 4. Apsaimniekošanas pasākumi un funkcionālās zonas
    • 4.1. Apsaimniekošanas pasākumi
      • 4.1.1. Mērķis 3.2.1: Izveidot dabas parka „Piejūra” pārvaldības sistēmu un precizēt parka plānojumu
        • 3.2.1.1. Pārvaldības sistēmas modeļa izstrāde
        • 3.2.1.2. Teritorijas pārvaldes struktūras izveide
        • 3.2.1.3. Teritorijas uzraudzība
        • 3.2.1.4. Parka plānojuma precizēšana
        • 3.2.1.5. Dabas lieguma „Ummis” dabas aizsardzības plānu izstrāde
        • 3.2.1.6. Dabas parka „Piejūra” un tajā esošo dabas liegumu dabas aizsardzības plānu īstenošanas procesa monitorings
      • 4.1.2. Mērķis 3.2.2: Nodrošināt biotopu un sugu aizsardzību un to pastāvēšanai atbilstošu apsaimniekošanu
        • 3.2.2.1. Pļavu pļaušana
        • 3.2.2.2. Ganīšana
        • 3.2.2.3. Aploku būve un uzturēšana
        • 3.2.2.4. Lopu novietņu būve un uzturēšana
        • 3.2.2.5. Līgumu slēgšana par lopu uzraudzību un ganīšanu
        • 3.2.2.6. Lopu iegāde
        • 3.2.2.7. Krūmu ciršana
        • 3.2.2.8. Krokaino rožu, korinšu ierobežošana
        • 3.2.2.9. Mikroliegumu izveidošana
        • 3.2.2.10. Dabisko meža biotopu apsaimniekošana
        • 3.2.2.11. Niedrāja ierobežošana
        • 3.2.2.12. Krasta noskalošanās ierobežošana
        • 3.2.2.13. Ūdenstilpes tīrīšana Vakarbuļļos
        [an error occurred while processing the directive]

[an error occurred while processing the directive]
• 4.1.3. Mērķis 3.2.3: Veikt teritorijas labiekārtošanu
  • 3.2.3.1. Atkritumu urnu uzstādīšana un atjaunošana
  • 3.2.3.2. Atkritumu vākšana un izvešana uz pilsētas izgāztuvi
  • 3.2.3.3. Sabojāto (degradēto) teritoriju atjaunošana
  • 3.2.3.4. Ceļu satiksmes zīmes „Iebraukt aizliegts” uzstādīšana un regulāra atjaunošana
  • 3.2.3.5. Autostāvvietu ierīkošana
  • 3.2.3.6. Atpūtas taku ierīkošana
  • 3.2.3.7. Barjeru ierīkošana autotransporta iebraukšanas ierobežošanai
  • 3.2.3.8. Putnu novērošanas torņu būvniecība
  • 3.2.3.9. Atpūtas vietu ierīkošana
  • 3.2.3.10. Tualešu uzstādīšana
  • 3.2.3.11. Peldvietas ierīkošana Rītabuļļos atbilstoši LR MK not. nr.300 noteiktajām prasībām
  • 3.2.3.12. Mākslīga liedaga izveidošana Daugavgrīvā
• 4.1.4. Mērķis: 3.2.4 Sakārtot zemes īpašumu tiesību jautājumus
  • 3.2.4.1. Robežu precizēšana
  • 3.2.4.2. Robežu iestrādāšana teritoriju plānojumos
  • 3.2.4.3. Privāto zemju un tām noteikto apgrūtinājumu apzināšana
  • 3.2.4.4. Nostiprinājumu lūgumu sagatavošana apgrūtinājumu noteikšanai
  • 3.2.4.5. Kompensāciju piešķiršana
  • 3.2.4.6. Pārskata sagatavošana par noslēgtajiem līgumiem ar zemes īpašniekiem, lietotājiem dabas parka „Piejūra” teritorijā
  • 3.2.4.7. Līgumu slēgšana ar zemes īpašniekiem, lietotājiem par dabas parka „Piejūra” aizsardzības un izmantošanas noteikumu ievērošanu
  • 3.2.4.8. Nodokļu atlaižu piešķiršana lieguma teritorijā esošajiem zemes īpašniekiem
  • 3.2.4.9. Privāto zemju atpirkšana
• 4.1.5. Mērķis 3.2.5.: Informēt un izglītot sabiedrību par parka dabas vērtībām
  • 3.2.5.1. Informācijas stendu uzstādīšana un uzturēšana
  • 3.2.5.2. Informācijas un dabas parka informatīvo zīmju izvietošana un uzturēšana
  • 3.2.5.3. Informatīvo materiālu izdošana
  • 3.2.5.4. Bukleta par ĪADT Rīgā sagatavošana un izdošana
  • 3.2.5.5. Semināru organizēšana
  • 3.2.5.6. Video materiāla sagatavošana
  • 3.2.5.7. Pārvietojamu informācijas materiālu sagatavošana un izvietošana mācību iestādēs un organizācijās
  • 3.2.5.8. Regulāra informēšana par s dabas parku „Piejūra” saziņas līdzekļos (presē, TV, radio)
  • 3.2.5.9. Dažādu sabiedrības grupu iesaistīšana dabas parka apsaimniekošanas pasākumos un akcijās
  • 3.2.5.10. Izziņas taku ierīkošana un uzturēšana
  • 3.2.5.11. Zemes gabalu īpašnieku un lietotāju iepazīstināšana ar dabas parka „Piejūra” zonējumu un dabas aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumiem
  • 3.2.5.12. Ekskursiju vadīšana un gidu sagatavošana
• 4.1.6. Mērķis 3.2.6. Veikt teritorijas izpēti un monitoringu
  • 3.2.6.1. Veco mežaudžu inventarizācija
  • 3.2.6.2. Monitorings
  • 3.2.6.3. Izpētes
• 4.2. Ieteicamais teritorijas zonējums un ierosinājumi dabas parka robežas maiņai
  • 4.2.1. Funkcionālās zonas
  • 4.2.2. Ierosinājumi dabas parka robežas maiņai
• 5. Plāna ieviešana un atjaunošana
  • 5.1. Plāna ieviešanas praktiskie aspekti
  • 5.2. Plāna atjaunošana
  • 5.3. Nepieciešamie grozījumi teritorijas plānojumos
  • 5.4. Individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu projekts
• 6. Pielikumi
• 1. pielikums. dabas parka „Piejūra” robežas (kartes)
• 1a. pielikums. Karšu lapu izvietojums 3., 5., 9. pielikumā
• 2. pielikums. Dabas parka „Piejūra” robežposmu apraksts
• 3. pielikums. Dabas parka „Piejūra” funkcionālās zonas (kartes)
• 4. pielikums. Dabas parka „Piejūra” iedalījums funkcionālajās zonās
  • 1. Regulējamā režīma zona
  • 2. Dabas lieguma zona
    • 2.1. Dabas lieguma zona Vakarbuļļos
    • 2.2. Dabas lieguma zonas Daugavgrīvā robežu apraksts
    • 2.3. Mīlestības salas robeža
  • 3. Neitrālā zona
    • 3.1. Vakarbuļļu apbūves robežu apraksts
  • 4. Dabas parka zona
• 5. pielikums. Dabas parka „Piejūra” apsaimniekošanas pasākumi (kartes)
• 6. pielikums. Dabas parkā „Piejūra” konstatēto aizsargājamo bezmugurkaulnieku sugu apskats
• 7. pielikums. Dabas parka „Piejūra” teritorijā konstatēto meža augu sugu saraksts
  • A. Sēklaugi un paparžaugi
  • B. Sūnas
  • C.Ķērpji
• 8. pielikums. Institūciju rakstisko ierosinājumu, labojumu, iebildumu un komentāru izvērtējums
• 9. pielikums. Dabas parka „Piejūra” mežaudžu plāns
• 10. pielikums. Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāna sabiedriskās apspriešanas protokols
• 11. pielikums. Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāna sabiedriskā apspriešanas protokols
• 12. pielikums. Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāna sabiedriskās apspriešanas protokols
• 13. pielikums. Aptaujas anketu analīze
  • Respondentu atbilžu apkopojums
  • Aptaujas anketa
• 14. pielikums. Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāna izstrādes uzraudzības grupas pēdējās sēdes protokols
  • 1. Priekšlikumi dabas parka robežu izmaiņām
  • 2. Dabas parka zonējums
  • 3. Apsaimniekošanas pasākumi

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.1.1. Īpašuma tiesības

Piejūras dabas parka lielākā daļa (1977 ha, 47.8 %) ir valsts īpašumā. Tās galvenokārt ir valsts meža zemes, kuras atrodas LR Zemkopības ministrijas pārvaldījumā.

Diezgan lielas platības pieder Rīgas pilsētai, kopā 1207 ha (29.2 %).

Privātīpašumā esošās zemes (kopā 249 ha; 6.02 %) atrodas pārsvarā Carnikavas pagastā ap Garezeriem, Rīgas pilsētā Vakarbuļļos un Lilastē.

1.1.1. tabula. Īpašumi Dabas parkā „Piejūra” (pēc VZD kadastrālās informācijas uz 2002. gada augustu, nav datu par parka pludmales daļu).

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.2. Vispārēja informācija par teritoriju

1.2.1. Atrašanās vieta

1.2.1. attēls. Piejūras dabas parka sauszemes daļas shēma (teritorija apzīmēta ar rūtotu iesvītrojumu) .

1999. gada 9. martā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem apstiprinātā dabas parka „Piejūra” teritorija aizņem ap 36 km garu un 0.5–2 km platu joslu Rīgas līča krastā no Vakarbuļļiem līdz Inčupei aptuveni 4140 ha platībā.

Šī plāna izstrādes gaitā ir ierosinātas vairākas dabas parka robežu izmaiņas: iekļaut pļavas Gaujas grīvas kreisajā krastā Carnikavas pagastā, kā arī pievienot jūras zemūdens šelfa daļu. Šādā gadījumā parka sauszemes daļas platība būtu 4102 ha, 4559 ha aizņemtu jūras zemūdens šelfs, 145 ha – iekšzemes ūdeņi, bet parka kopējā platība sasniegtu 8806 ha. Izstrādātais plāns attiecas uz šo paplašināto dabas parka teritoriju.

Parks skar 3 lielu upju (Lielupes, Daugavas un Gaujas) grīvas, 2 salas (Buļļu un Mīlestības salas). Dabas parks „Piejūra” atrodas 3 administratīvās teritorijās: Rīgas pilsētā, Rīgas rajona Carnikavas pagastā un Saulkrastu pilsētā ar lauku teritoriju.

1.2.2Esošais zonējums

Dabas parkā „Piejūra” ietilpst 3 dabas liegumi: Vakarbuļļi, Daugavgrīva un Ummis, kuri kopā aizņem ap 6 % no parka kopplatības. Ir izstrādāti priekšlikumi šo liegumu zonējumam. Oficiāli apstiprināta zonējuma parkam nav. [an error occurred while processing the directive]

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.2.3Apsaimniekošanas un uzraudzības infrastruktūra

Dabas parka „Piejūra” pārvaldi veic vietējās pašvaldības. Tās ir trīs - Rīgas pilsēta, Rīgas rajona Carnikavas pagasts un Rīgas rajona Saulkrastu pilsēta ar lauku teritoriju. Rīgas pilsētā šīs funkcijas veic Rīgas dome (Vides departaments, Rīgas Meža aģentūra, izpilddirekcijas). Dabas parkā „Piejūra” kā aizsargājamās dabas teritorijas pārvaldīšanu organizē Dabas aizsardzības pārvalde. Tā pārrauga dabas aizsardzības plānu izstrādi un veicina to ieviešanu.

Valsts kontroles funkcijas meža nozarē veic Valsts meža dienests (Kāpu mežniecība, Lilastes mežniecība un Saulkrastu mežniecība). Mežniecības uzrauga normatīvo aktu, kuri regulē meža apsaimniekošanu un izmantošanu, ievērošanu.

Lielrīgas reģionālā vides pārvalde kontrolē vides aizsardzības normatīvo aktu ievērošanu dabas parka teritorijā.

Latvijas vides aģentūra organizē un koordinē bioloģiskās daudzveidības monitoringu.

Dabas parka teritorijas apsaimniekošanā ļoti liela nozīme ir rekreācijai. Rekreācijas infrastruktūra dabas parkā „Piejūra” ir attīstīta ļoti vāji. Ir daži auto stāvlaukumi un piebraucamie ceļi jūrai, kā arī atpūtas sezonas laikā vietām labiekārtotas pludmales.

1.2.4. Aizsardzības un apsaimniekošanas īsa vēsture

Piejūras dabas parks robežās no Vecāķu ziemeļdaļas līdz Gaujai (1629 ha) izveidots jau 1962. gadā. 1999. gadā ar LR Ministru kabineta noteikumiem Nr. 83 (grozījumi ar LR 2003. gada 18.marta Ministru kabineta noteikumiem Nr. 118) dabas parks „Piejūra” paplašināts. Parkā ietilpst 3 dabas liegumi (DL), kuri izveidoti:

• DL „Daugavgrīva” 1988. gadā (113 ha) ar Rīgas Pilsētas Tautas Deputātu Padomes Izpildkomitejas lēmumu Nr. 154, 1999. gadā ar LR Ministru kabineta noteikumiem Nr. 212 (174 ha);
• DL „Vakarbuļļi” 1993. gadā (58 ha) ar Rīgas Kurzemes rajona Pagaidu Valdes lēmumu, 1999. gadā ar LR Ministru kabineta noteikumiem Nr. 212 (58 ha);
• DL „Ummis” 1999. gadā ar LR Ministru kabineta noteikumiem Nr. 212 (48 ha).

Dabas parka „Piejūra” līdzšinējā apsaimniekošana galvenokārt saistīta ar Daugavgrīvu un Vakarbuļļiem, kur Rīgas pilsētas pašvaldība ir īstenojusi vairākus projektus: gan pļavu atjaunošanu, cērtot krūmus, gan svešo agresīvo augu sugu ierobežošanu, gan niedrāju ierobežošanu, gan teritorijas tīrīšanu un informācijas stendu izveidošanu.

Pēc LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas pasūtījuma Latvijas aerofotomežierīcības kantoris 1972.-1973. gadā ir izstrādājis dabas parka „Piejūra” (vecajās robežās) labiekārtošanas projektu. Šajā projektā dots parka dabas apstākļu raksturojums, veikta parka iedalīšana zonās, kā arī izstrādāti priekšlikumi parka teritorijas labiekārtošanai. Projekta ietvaros izprojektēta arī kājnieku ceļu trase: Garupes stacija – Rīgas līcis. Diemžēl šis projekts līdz galam nav īstenots. [an error occurred while processing the directive]

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.2.5. Kultūrvēsturiskais raksturojums

Mangaļi, Carnikava, Saulkrasti

Savdabīga sena apdzīvota vieta dabas parka „Piejūra” teritorijā ir Mangaļsala, kas glabā liecības par Rīgas ostas lielo stratēģisko nozīmi dažādām valsts varām. Te vienkopus redzamas dažādu laiku militārās celtnes – no Krievijas carisma laikmeta līdz padomju armijas būvēm. Starp tām īpaši jāatzīmē krasta lielgabalu artilērijas nocietinājumi. Mangaļsalā atrodas arī piemiņas vieta revolucionāriem, kuri tika nošauti kāpās 1906. gadā.

Mangaļsalā atrodas arī Daugavas grīvas krastu fortifikācijas būvju kompleksa daļa, kurai ir noteikta valsts aizsardzība ar Kultūras ministrijas 25.02.2003. rīkojumu Nr. 29.

Mangaļu pagasts dibināts 1935. gadā. Mangaļu pagasts stiepās apmēram 12 kilometru garā un 5 kilometru platā joslā gar piekrasti no Daugavas grīvas Gaujas grīvas virzienā, ietverot arī Vecāķus, Kalngali un Garciemu. Latviešu Konversācijas vārdnīcā šis pagasts raksturots kā „pilnīgi nepiemērots lauksaimniecībai, neauglīgo kāpu smiltāju un sastrēgušo ūdeņu dēļ”. Aramzeme aizņēma tikai 3,8% no pagasta platības, un šai ziņā Mangaļu pagasts ierindojās pēdējā vietā starp Latvijas pagastiem. (Pieskaitot mitrās pļavas un ganības, lauksaimniecības teritorijas aizņēma 28% no pagasta teritorijas.) Tāpat nevienā citā pagastā nebija tik augsts (27%) sīko sētu (1 – 2 ha) procents kā šajā.

Rīgas tuvuma dēļ pagasts aizvien vairāk izveidojās par vasarnīcu rajonu, kura kodols bija Vecāķi. 1945. gadā izveidoja Mangaļu ciemu, bet 1949. gadā pagasts tika likvidēts. Mūsu dienās daļa Mangaļu teritorijas ietilpst Carnikavas pagastā, bet daļa – Rīgas pilsētas Ziemeļu rajonā.

Vecāķi ir sens zvejnieku ciems. Vecāķu kūrorts dibināts 1898. gadā, kad pēc A. Dombrovska lūguma domēņu valde atļāva celt Vecāķu jūrmalā vasarnīcas un piešķīra gruntsgabalus 99 gadu nomā. Līdz 1914. gadam tika uzceltas ap 100 vasarnīcu, kas pa daļai tika nopostītas Pirmā pasaules kara laikā. 20. gadsimta 30. gados Vecāķi bija Mangaļu pagasta lielākais centrs. Strauja Vecāķu attīstība sākas pēc Rīgas – Rūjienas dzelzsceļa atklāšanas 1935. gadā un jaunas šosejas izveidošanas uz Mangaļsalas karavīru nometni.

Rīgas tuvuma un labās satiksmes dēļ attīstījās un auga arī Carnikava un Saulkrasti. Gan Saulkrastu lauku teritorija, gan Carnikava ir agrākie privātmuižu īpašumi, kas atradās Ādažu un Pabažu pagastā.

Carnikava literatūrā pirmo reizi minēta 1566. gadā. Carnikavas muiža (Zarnikau) iesākumā piederējusi Rīgas bīskapijai. Divdesmitā gadsimta sākumā Carnikava bija Ādažu pagasta centrs. 1945. gadā pirmo reizi izveidots Carnikavas ciems, bet 1954. gadā to pievienoja Ādažu pagastam. Carnikavas pagasts nodibināts 1992. gadā. Tā teritorijā iekļauta arī daļa no bijušā Mangaļu pagasta. Pie Carnikavas pieder Gauja, Kalngale, Garciems, Siguļi un Lilaste.

1932. gadā tika apstiprināts Garezeru ciema apbūves projekts, taču tas netika realizēts. Padomju varas gados Carnikavas teritorijā tika izveidotas vairākas dārzkopības sabiedrības. Uzceļot Eimura un Mangaļu sūkņu staciju, tika ierīkots Eimura polderis.

Saulkrasti (līdz 1935. gadam Neibāde) dibināti 1823. gadā kā Vidzemes muižnieku peldvieta ar greznām vasarnīcām, kas 1914. – 1917. gadā tika nopostītas. Agrārās reformas laikā 1921. gadā valdība Saulkrastos iedalīja gruntsgabalus vasarnīcu apbūvei. 1935. gadā apvienoja Neibādi un Pēterupi un izveidoja Neibādes ciemu. Vēlākajos gados Saulkrastu teritorija vairākkārt mainījusies. 1991. gadā Saulkrastiem piešķīra pilsētas tiesības.

Daugavgrīva

Daugavgrīvas sala jeb Buļļu sala ir izveidojusies, mainoties Lielupes un Daugavas tecējumam. Buļļupe līdz 18. gadsimta sākumam bija Lielupes lejtece. Lielupe savukārt ietecēja Daugavā, kas ieplūda jūrā pa tagadējo Vecdaugavu. 1755.–57. gadā Daugava un Lielupe pavasara palos pārrāva šauro smilšu joslu tagadējās ietekas rajonā un izveidojās līdz 13 km gara šaura sala.

Pēc pārrāvuma vecā gultne pakāpeniski piesērēja, aizauga un sašaurinājās. Sākot ar 1930.-1940. gadiem (it īpaši no 1960.–1987. gadam) notikusi vairākkārtēja Buļļupes un Lielupes gultnes padziļināšana, lai nodrošinātu kuģošanu, kā arī iegūtu lētu smilts materiālu Rīgas apbūves vajadzībām. Buļļupes padziļināšanas rezultātā gan apbēra palieņu pļavas, gan pārveidoja krastus, gan izveidoja jaunu salu, gan arī izraisīja upes krastu iebrukšanu. 20. gadsimta 30. gados Buļļupe bija galvenais satiksmes ceļš starp Daugavu un Lielupes lejteci un tajā caurmērā gadā pārvadāja ap 200 000 tonnu kravas.

Daugavgrīva vēstures avotos pirmoreiz minēta 1205. gadā. Buļļi vēsturiski veidojušies uz Buļļu muižas zemes (pirmo reizi minēta 1495. gadā). Buļļi ir Rīgas pilsētas Kurzemes rajona daļa, senāk tas bija zvejniekciems. Sastāv no Rītabuļļiem (salas centrālajā daļā) un Vakarbuļļiem (salas dienvidrietumos). Vakarbuļļu un Rītabuļļu iedzīvotāji jau vairākās paaudzēs ir nodarbojušies ar zvejniecību. Vakarbuļļu neatņemama sastāvdaļa ir savrupmāju rinda gar Buļļupi.

Daugavgrīvas cietoksnis

Nozīmīgi vēstures notikumi ir saistīti ar Daugavgrīvas cietoksni (Jūraspili) un Komētas fortu. 1205. gadā bīskaps Alberts izdeva rīkojumu celt cisterciešu klosteri un pili netālu no Daugavas labā krasta, pie tagadējās Vecdaugavas, kas tolaik bija Daugavas galvenā grīva. Pašreizējā Daugavgrīva tolaik bija Rīgas priekšosta un ziemas osta. Pils kļuva par cietoksni, kurš tika karos vairākas reizes izpostīts un atjaunots.

Laika gaitā mainījās Daugavas gultne – vecā grīva (Vecdaugava) aizsērēja un padziļinājās tagadējā grīva. Tādēļ, lai aizsargātu Rīgu, nācās būvēt jaunus nocietinājumus, no kuriem pēc 1606. gada izveidojās jaunais Daugavgrīvas cietoksnis – daudzu nozīmīgu un smagu kauju liecinieks. Sakarā ar Daugavas ietekas virziena maiņu 1765. gadā Mangaļsalā Daugavas labajā krastā sāka celt Komētas fortu. Pirmā pasaules kara laikā cietoksni atkāpjoties iznīcināja sapieri. 1925. gadā valdība ierosināja Saeimā Daugavgrīvas cietokšņa atjaunošanu, bet Saeima šo projektu neatbalstīja.

Kāpas

Senākos literatūras avotos gandrīz ikreiz, kad pieminētas tagadējā dabas parka „Piejūra” apdzīvotas vietas, stāstīts arī par kāpām, kas lielā mērā noteikušas šo teritoriju attīstību. Latvijas Konversācijas vārdnīcā teikts, ka „kāpas plaši sastop sevišķi gar Rīgas līča dienvidu piekrasti. Gauja, Daugava, Lielupe ieskalo jūrā lielus vairumus smilšu, ko jūra izmet krastā, vējš izžaudē un ieputina kāpās. Lielākās un plašākās kāpas atrodas pie Buļļiem, Vecāķiem, dienvidos no Carnikavas un Lilastes ezera apkaimē.” Par Mangaļu pagastu teikts, ka tā „virsmu raksturo līdz 25 m augsti kāpu vaļņi. Pa daļai tās ir ceļojošas kāpas, pa daļai aprimušas un apaug ar mežu. Vislielākie kāpu vaļņi stiepjas gar piekrasti starp Vecmīlgrāvi un Vecāķiem”. Kaili smiltāji un ceļojošas kāpas, „kas apber mežus un ezerus”, atradās arī gar Buļļupi Spilvas pļavu virzienā un ieskāva Carnikavu. Pēdējās ceļojošās kāpas ir apturētas 20. gadsimta 30. gados.

18. gadsimtā piekrastē tika izcirstas lielas meža teritorijas un tādēļ teritorijā starp Kalngali un Garciemu izveidojās Latvijas lielākā paraboliskā kāpa. Vēl 20. gadsimta sākumā kāpa ir apbērusi zemnieku saimniecību ar ēkām. Kāpai pārvietojoties, vairākas reizes pārcelta Rīgas – Carnikavas šoseja.

Tieši saudzējamās kāpu ainavas dēļ 1962. gadā ir izveidots Piejūras dabas parks. Tā raksturojumā teikts, ka šī ainava ir jauna un tās vizuālu īpatnību rada saposmotais kāpu reljefs un dažāda vecuma priežu audzes; vietām mežs ieputināts smiltīs. [an error occurred while processing the directive]

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.2.6. Kartogrāfiskais materiāls

• Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plānā izmantoti šādi kartogrāfiskie materiāli:
• VZD sagatavotās ortofotogrāfijas (melnbaltas, ar 1 m izšķirtspēju, 1990-o gadu uzlidojumi).
• Rīgas domes īpašumā esošas ortofotogrāfijas (krāsainas, ar 10 cm izšķirtspēju, 1999. gada pavasara uzlidojums).
• PSRS Armijas ģenerālštāba topogrāfiskās kartes M 1: 10 000 (tikai daļai teritorijas, digitālā un papīra formātā).
• PSRS Armijas ģenerālštāba topogrāfiskās kartes M 1: 25 000 (digitālā un papīra formātā).
• PSRS Armijas ģenerālštāba topogrāfiskās kartes M 1: 50 000 (papīra formātā).
• VZD satelītkartes M 1: 50 000 (Papīra formātā).
• Orientēšanās sporta kartes:
  • 088-303 L, M 1: 10 000 (Daugavgrīvas sala);
  • Piejūras dabas parks M 1: 10 000, Mona 1994;
  • Garezeri M 1: 10 000, Mona 1995;
  • LOF 674, M 1:10 000 (Mangaļsala).
• Valsts vēstures arhīva karšu fonda 6828 apraksta 2 lietas 6, 94, 286, 597 1932, 1933; fonda 2909 apraksta 1 lietas 1; 2; 4a.

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.3. Teritorijas fiziski – ģeogrāfiskais raksturojums

1.3.1. Klimats

Dabas parka „Piejūra” teritorijā ir mēreni silts un mitrs klimats, stipra jūras ietekme. 220–230 dienas gadā dominējošās ir jūras gaisa masas. Tāpēc vasaras ir relatīvi vēsas, mākoņainas (>40% dienu), bet ziemas samērā siltas, ar biežiem atkušņiem (10 dienas mēnesī). gada vidējā temperatūra 5.6°C, janvāra vidējā temperatūra ap –5°C, jūlija – 17.1°C.

Bezsala periods vidēji 150 dienas. Nokrišņi 700–720 mm gadā. Sniega sega nepastāvīga, veidojas decembra vidū un saglabājas līdz marta vidum. Sniega segas biezums 1–20 cm. Pēdējās pavasara salnas maija sākumā, pirmās rudens salnas – oktobra sākumā (Šķiņķis, 1997). [an error occurred while processing the directive]

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.3.2. Ģeoloģija, ģeomorfoloģija

Dabas parks aizņem Rīgas līča dienvidu daļas Piejūras zemienes akumulatīvā Rīgavas līdzenuma šauru (0,3–3 km) krasta joslu no Lielupes ietekas līdz Inčupei.

Akumulatīvais jūras līdzenums un tā reljefs izveidojies pēdējos 5–7 tūkstoš gados Litorīnas jūras un pēclitorīnas laikā. Parka rietumu daļa (Daugavgrīvas salas lielākā daļa) kā sauszeme izveidojusies tikai pēdējo 300–400 gadu laikā, pateicoties galvenokārt Daugavas gultni regulējošo dambju un molu izbūvei.

Teritoriju klāj 40–50 m biezi kvartāra nogulumi (galvenokārt smiltis, aleirīti, māli), bet senajos ielejveidīgajos iegrauzumos pamatiežu virsā kvartāra nogulumu biezums sasniedz 80 – 100 m. Pamatieži (devona Gaujas svītas smilšakmeņi) ieguļ 40–50 m zem jūras līmeņa. Kvartāra nogulumu segu galvenokārt veido Baltijas ledus ezera un Litorīnas jūras nogulumi, arī Daugavas un Gaujas aluviālie un deltu nogulumi, Litorīnas jūras lagūnu smilšainie un kūdrainie nogulumi. Teritorijas lielāko daļu sedz jaunākie eolie smilts nogulumi, kuru biezums svārstās no dažiem metriem pārpūstos viļņotos līdzenumos ar nelieliem kāpu pauguriem, līdz 10–25 m augsto kāpu grēdās.

Dabas parka „Piejūra” tagadējā reljefa virsas absolūtā augstuma atzīmes svārstās vidēji 3–7 m robežās, sasniedzot 20–28 m kāpu grēdās. Vienīgi relatīvi jaunākajā parka rietumu daļā (Daugavgrīvas sala, Mangaļu pussala ar Vecdaugavu) – Daugavgrīvas un Vecdaugavas dabas liegumu teritorijās zemes virsa paceļas 0,5–1,5 m vjl.

Ģeomorfoloģiski paplašinātā dabas parka „Piejūra” teritorija sastāv no trim pēc veidošanās apstākļiem un tagadējā reljefa atšķirīgām daļām, kuras dabā labi norobežo Lielupe, Daugava, Gauja un Inčupe. Tās ir:

1. Daugavgrīvas (Buļļu) salas piekrastes josla,
2. Daugavas – Gaujas starpupju piekrastes josla,
3. Gaujas – Inčupes starpupju piekrastes josla.

Daugavgrīvas salas piekrastes josla

Daugavgrīvas salā, skaitot no Rīgas līča iekšzemes virzienā, izdalās šādas tagadējā reljefa joslas: pludmale, priekškāpu josla, deflācijas reljefa josla ar sausieņu pļavām, pazeminājumu josla ar pļavām, krūmājiem un niedrājiem, Vakarbuļļu un Rītabuļļu kāpu pauguru un grēdu josla.

Pludmale. No Lielupes ietekas jūrā līdz Daugavgrīvai (bākai) raksturīga pastāvīgi smilšaina, mainīga platuma rekreācijai piemērota smilšu pludmale. Ap 1 km garā iecirknī no Lielupes ietekas uz austrumiem, kur priekškāpa ziemeļrietumu vētru laikā ir pakļauta sistemātiskai erozijai, pludmales platums parasti ir 20–35 m robežās. Pārējā salas krasta joslā līdz pat Bolderājas ūdens attīrīšanas iekārtu trases izvadam jūrā (ceļš uz jūru), pateicoties smilšu pienesei no Lielupes puses, kā arī no Daugavas puses, pludmale sasniedz 40–70 m platumu. Pēdējo 3 līdz 4 gadu laikā pludmales augstajā sausajā daļā izveidojās jauna līdz 2 m augsta priekškāpa, vai arī jūras virzienā strauji paplašinājās esošā. Te galvenā Bolderājas un Rītabuļļu iedzīvotāju atpūtas vieta.

No a/s „Bolderāja” ūdens attīrīšanas iekārtu izvada uz Daugavgrīvas bākas pusi pludmale krasi sašaurinās līdz 15–20 m, kļūst stāva, smiltis kļūst rupjākas. Te sākas vētrās pastāvīgā krasta noskalošanas josla. Ap 0,5 km pirms Daugavgrīvas rietumu mola (pirms ar betona paneļiem nostiprinātā krasta) jūras ūdenslīmenī reizēm parādās aprakta augsnes horizonta – niedrāja sakņu virsa. Tā liecina, ka pirms 50–60 gadiem, kad vēl nebija te sākusies krasta erozija, krasta līnija ar pludmali un priekškāpu joslu bija vairākus desmitus metru tālāk, vietā, kur tagad ir 2–3 m dziļa jūra. Vētrās krastu (un priekškāpu) pakāpeniski noskalojot, priekškāpa pakāpeniski tika pārpūsta iekšzemes virzienā, apberot niedrāju un seklo lagūnas ezeru, kas vēl labi redzams 1961. gada topogrāfiskajā kartē (mērogs 1:25 000).

Kopumā Daugavgrīvas salas krasta joslā no Lielupes 1 km robežās dominē krasta ģeoloģisko procesu dinamiskā līdzsvara apstākļi ar epizodisku priekškāpas eroziju. Salas vidusdaļā- smilšu akumulācija, pludmales un priekškāpu pastiprināta veidošanās un paplašināšanās, bet austrumu daļā – erozija. To apstiprina jūras krasta procesu sistemātiskie monitoringa dati (novērojumi un mērījumi kopš 1987. gada) un priekškāpu stāvoklis.

No Lielupes ietekas uz austrumiem (1–1,3 km) priekškāpa turpina augt. Vētru laikā (1992., 2001.g.) izskalotās 1–2 m augstās kraujas 3–4 gadu laikā tiek aizlīdzinātas ar vēja sapūstām smiltīm. Priekškāpas relatīvais augstums 2–3 m. Antropogēnā slodze (izbradāšana) un sekojošā vēja deflācija nenozīmīga. Aiz jaunās priekškāpas aiz pazeminājuma joslas no Vakarbuļļiem līdz pat Rīgas attīrīšanas iekārtām (dīķera trasei) seko ar jaunām priedēm apaugusi senā priekškāpa, kas veidojusies pirms ap 100 gadiem.

Daugavgrīvas salas krasta joslas lielākajā daļā (3–4 km garumā), kur pludmalē regulāri tiek pieskalotas smiltis, tās tiek pārpūstas priekškāpu joslā. Iecirknī no Rītabuļļiem līdz attīrīšanas iekārtu dīķera trasei vēl ap 1986.–87. gadu augstās augošās priekškāpas priekšā pēdējo 4–6 gadu laikā izauga pilnīgi jauna līdz 2–2,5 m augsta priekškāpa. „Vecajā” priekškāpā līdz ar to svaigas smiltis vietām vispār vairs netika uzpūstas un tā pārvērtās pelēkajā kāpā. 2001. gada 1. un 15. novembra ziemeļrietumu vētru laikā jaunā priekškāpa daļēji, bet vietām gandrīz pilnīgi tika noskalota. Pelēkās kāpas relatīvais augstums sasniedz 3–4 m (5–6 m vjl.).

Salas austrumu iecirknī, no Bolderājas kanalizācijas izvada trases (ceļa) pludmale krasi sašaurinās. Vētrās tiek noskalota pludmale un priekškāpa. Izveidojusies līdz 2,5 m augsta krauja. Intensīvā priekškāpas izbradāšana un erozija vētru laikā sekmē strauju priekškāpas izpūšanu un vējrāvju veidošanos. Tā rezultātā vienotais priekškāpas valnis ir sadalīts atsevišķos palikšņos, bet pa vējrāvēm smiltis tiek dzītas tālāk iekšzemē.

Sevišķi postošas bija 2001. gada 1. un 15.novembra ziemeļrietumu vētru darbība, kad daļēji izpūstā un noskalotā priekškāpa ap 100 m garā iecirknī pilnīgi tika noskalota un sāļie jūras ūdeņi un smiltis piepildīja zemo niedrāju joslu. Ap 1 km garā iecirknī nepieciešami speciāli pasākumi priekškāpas stabilizācijai.

Aiz priekškāpu joslas Daugavgrīvas salas rietumu daļā (no Lielupes līdz bij. padomju armijas radiolokācijas daļai, attīrīšanas iekārtu dīķerim) stiepjas relatīvi zema (1,2–2 m) dažus desmitus līdz 100–200 m plata josla ar sīkiem kāpu pauguriem un slapjām ieplakām ar alkšņu – bērzu audzēm. Šī josla iezīmē jūras krastu (pludmali) pirms 200–300 gadiem. Austrumu virzienā zemā josla paplašinās līdz vairākiem simtiem metru. Te izplatīti niedrāji ar sekliem ezeriņiem. Tā kā virsas atzīmes ir tikai 0,8–1,5 m, tad arī vasarā tuvu zemes virspusei ir gruntsūdens līmenis. Tā ir Daugavgrīvas dabas lieguma centrālā daļa.

No armijas daļas teritorijas uz austrumiem aiz priekškāpu joslas iekšzemes virzienā seko viļņots smilšains līdzenums ar vēja deflācijas ieplakām. Te sausieņu pļavas ar retiem kārklu un bērzu, vītolu puduriem. Pļavas strauji pārkrūmojas.

Gar Daugavgrīvas lieguma austrumu malu, kur padomju laikā paplašinot Bolderājas kuģu remontu rūpnīcas teritoriju ar uzskalotām smiltīm un būvgružiem, tika aizbērta niedrāju josla ar seklajiem ezeriņiem, izveidojās sausieņu pļavas ar retām augu sugām, kas tagad pastiprināti aizaug krūmiem.

Daugavgrīvas salas lielākā daļa, kas ietilpst dabas parka „Piejūra” teritorijā (izņemot vienīgi ar priežu mežu apaugušo kāpu rajonu no Vakarbuļļiem līdz Rītabuļļiem) ir jauns reljefa veidojums, kas radies pateicoties Daugavas gultnes regulēšanai (izbūvējot dambjus un molus) pēdējo 300 gadu laikā. Kartogrāfiskā materiāla analīze liecina, ka pirms 300 gadiem tagadējās Daugavgrīvas salas vietā bija šaura, dažus 100 m plata akumulatīva smilšu strēle, kas sākās no Jūrmalas, ietvēra tagadējo Vakara un Rītabuļļu kāpu joslu, Daugavgrīvas cietoksni starp Buļļupi (tajā laikā Lielupi, kas ietecēja Daugavā) un jūru un tālāk Mangaļu pussalas augstāko daļu līdz Vecāķiem gar tagadējo Vecdaugavas atteku (Daugavas ieteka jūrā).

Pēdējo 300 gadu laikā pieaugušās sauszemes platums pret Bolderāju sasniedza 1–1,5 km, bet pret Rītabuļļiem – ap 300 m. Salas lielāko daļu veido jūras un Daugavas, Lielupes aluviālie smilšainie nogulumi.

Daugavgrīvas salas R daļas kāpu josla no Vakarbuļļiem līdz Rītabuļļiem veido dabisku cilvēku maz pārveidotu, neapbūvētu ainavu. Vienīgi Rītabuļļos tā tiek pastiprināti, sevišķi gar Buļļupi, apbūvēta. Kāpu veidošanās laiks pagaidām nav datēts. Tomēr ir pamats apgalvot, ka kāpas pie Vakarbuļļiem izveidojās ap 270–290 gadus atpakaļ, kad Lielupe pārrāva šauro zemesstrēli un izveidojās tagadējā tās ieteka jūrā. Atsevišķas kāpas sasniedz 4–8 m relatīvo augstumu, bet atsevišķu pauguru virsotnes paceļas 10–17 vjl. Tie ir augstākie dabiskie reljefa punkti Daugavgrīvas salā.

Daugavas – Gaujas starpupju piekrastes josla

Daugavas – Gaujas starpupes posms (ap 18 km) nosacīti pa dabisko vai mākslīgi veidoto hidrogrāfisko tīklu sadalīts 3 daļās: Mangaļu pussala, Vecāķi – Mežciems un Mežciems – Gauja.

Mangaļu pussala

Mangaļu pussalas ap 4–4,5 km garā, akumulatīvā krasta josla līdz Vecdaugavas attekas galam ar tās tagadējo reljefu izveidojās galvenokārt pēdējo 200–500 gadu laikā no Daugavas aluviālajiem un jūras gar krastu no ZR transportētajiem smilšainajiem nogulumiem, kas vietām augstāk paceltajās senākajās pussalas daļās ir sapūsti nelielās kāpās. Pussalas Rīgas līča krastam piegulošā 200–500 m platā josla ir „pieaugusi” pateicoties Daugavas gultnes regulēšanas, dambju un molu izbūvei (galvenokārt līdz 1900. gadam).

Mangaļu pussalas reljefā izdalās vairākas atšķirīgas joslas: pludmale, priekškāpas, niedrāji, deflācijas reljefa josla, pārpūsto smiltāju līdzenums ar nelielām kāpām un aluviālo pļavu josla gar Vecdaugavu.

Pludmale galvenokārt šaura 15–20 m līdz 30 m, mainīga platuma. Pēc stiprām ZR vētrām 0,4 km garā iecirknī no Daugavas austrumu mola pludmale un arī priekškāpa tiek stipri noskalota.

Labi izteikta līdz 2,5–3,5 m augsta labi izveidota ar kāpu graudzālēm un retiem kārklu puduriem apaugusi priekškāpa pludmali pavada līdz 2 km garā posmā no mola. Tālāk Vecāķu virzienā tā ir neizteikta, izplūdusi un izpūsta, sevišķi pirms Vecdaugavas, kur to sekmēja izbradāšana. Pārmērīga antropogēnā slodze. Aiz augošās priekškāpas fragmentāri saglabājusies vecā, kas apaugusi kārklu puduriem, vai apstādīta priedēm.

Mangaļu pussalas plašāko, ar mežu apaugušo daļu aizņem viļņotais līdzenums ar atsevišķiem nelieliem kāpu pauguriem. Jūras virzienā starp šo līdzenumu un priekškāpu joslu plešas pazeminājumu josla, kur tuvu zemes virspusei gruntsūdens līmenis, bet pavasaros – virsūdens. Alkšņu, bērzu un priežu audzes. Atsevišķi lēzeni kāpu vaļņi (senās priekškāpas), kas fiksē senās jūras krasta līnijas Uz austrumiem no Daugavas austrumu mola dabā labi izdalās divas pazeminājumu joslas (ar virsūdeni) un niedrājiem, kuras nodala neliela kāpu grēda ar senu nocietinājumu būvēm. Pazeminājumu joslas – pagājušajos gadsimtos no jūras ar strēlēm (vēlāk kāpu vaļņiem) norobežotas seklūdens joslas, kas dabiski nodalījās pēc tam, kad pakāpeniski kopš 1700. gada tika veikti Daugavas gultnes regulēšanas darbi, upi ierobežojot ar dambjiem un izbūvējot molus. Gar Vecdaugavas atteku Daugavas senaluviālo pļavu un niedrāju josla.

Vecāķi – Mežciems

Vecāķu – Mežciema – Gaujas posmā dominē tipisks smilšains akumulatīvs piejūras zemienes līdzenums ar izteiktām galvenokārt jaunām, sekundārām kāpu ainavām, kas izveidojušās cilvēku nepārdomātas darbības rezultātā (mežu izciršana, ugunsgrēki, meža zemsedzes savākšana u.c.) pēdējo 200–300 gadu laikā, kad atkailinātās krasta kāpu smiltis spēcīgie jūras vēji no krasta sāka dzīt iekšzemes virzienā, apberot mežus, ceļus, laukus un ēkas. Tikai pateicoties grūtajam, darbietilpīgajam ceļojošo kāpu un smiltāju klajumu nostiprināšanas un apmežošanas darbam, pagājušā gadsimta pirmajā pusē pēdējās kāpas tika nostabilizētas (Bušs 1960). Tās ir sekundāras kāpas: visizteiktākās ir paraboliskās kāpas, dažādas konfigurācijas kāpu pauguri, deflācijas ieplakas, deflācijas palikšņi.

Sākotnēji Vecāķu – Gaujas posmā aiz priekškāpu joslas iekšzemes virzienā stiepās varena krasta kāpu grēda, bet aiz tās Litorīnas jūras laikā izveidojušos paralēlo kāpu (vaļņveida kāpu) josla, kas norobežoja Litorīnas jūras lagūnas (tagadējo lagūnu līdzenumu) – Litorīnas jūras pāržmauga (jeb nērija). Tas bija reljefs kādu šodien dabā varam vērot Kolkas raga pieauguma krasta posmā un tālāk gar Rīgas līča piekrasti līdz Rojai, no Bērzciema līdz Engurei, kā arī Klapkalnciema – Ragaciema posmā un Jūrmalas pilsētas teritorijā.

Vecāķu – Gaujas posmā sākotnējais zemo paralēlo kāpu reljefs saglabājies tikai fragmentāri (Starp Kalngales staciju un jūru, abpus Langas vecupei uz austrumiem no Mežciema) vietās, kur nav uzpūstas virsū ceļojošās kāpas.

Vecāķu - Mežciema ap 6,7 km garajā posmā dabas parkā „Piejūra” teritorijā no līča iekšzemes virzienā izdalās sekojošas reljefa joslas: pludmale, priekškāpas, fragmentāri aukstās krasta kāpu grēdas iecirkņi, jauno, pārpūsto kāpu josla, seno Litorīnas jūras paralēlo kāpu iecirknis.

Pludmale visā posmā ir pastāvīgi smilšaina, rekreācijā piemērota, mainīga platuma. Visplatākā un rekreācijā piemērotākā ir Vecāķu pludmale ap 2 km garumā. Atsevišķos gados tā sasniedz 50–70 m platumu. Tālāk, līdz pat Mežciemam (Eimuru kanālam) tās platums 30–40 m. Pēdējo 3–4 gadu laikā (1998.-2001.g.), kad nebija spēcīgu ZR vētru, pludmale pastiprināti aizauga, tās augstajā, sausajā daļā izveidojās līdz 10–15 m plata eolās akumulācijas josla ar smilšu kupsnām (embrionālām kāpām), kas saplūda kopā ar esošo priekškāpu. Tīras smilšu pludmales platums bez apauguma bija tikai līdz 15–25 m. Pēc 2001. gada novembra vētrām jaunā eolās akumulācijas josla, pat daļēji priekškāpa, tika noskalota.

Vecāķu - Mežciema posmā priekškāpu josla nevienmērīgi izveidojusies. Pie Vecāķiem pēdējo 4 līdz 5 gadu laikā turpinās intensīva jaunas priekškāpas veidošanās. To sekmē labi ieaugušies kārklu stādījumi un plašā smilšu pludmale. Priekškāpa sasniedz 2–3 m augstumu. Vienīgi starp glābšanas staciju un galveno noeju uz jūru, kur koncentrējas lielas ļaužu masas, priekškāpas praktiski nav un smiltis tiek pūstas tālāk iekšzemē. Uz austrumiem no Vecākiem priekškāpu josla vāji izveidota, izpūsta un vētrās parasti jaunā priekškāpa tiek daļēji noskalota un lēni atjaunojas. Vienīgi sākot no Kalngales ceļa uz jūru līdz Eimuru kanālam izsekojama nepārtraukta jaunā priekškāpa, kas apaugusi kāpu graudzālēm un turpina augt. Pēdējo 10–12 gadu laikā tā ir paaugstinājusies par 1–1,5, bet vietām pat par 2 m. 2001. gada novembra vētrās visā posmā tika noskalota jaunā eolās akumulācijas josla ar embrionālajām kāpām un priekškāpā izveidojās līdz 1–1,5 m augsta krauja.

Aiz priekškāpu joslas, kuras platums sasniedz 20–30 m seko šaura pazeminājuma josla, bet aiz tās ar priežu mežu apaugusi krastam paralēls kāpu valnis- senā priekškāpa. Citviet- deflācijas pauguru josla. Šaurā ieplaka un daļēji aizlīdzinātā krauja iezīmē 1969. gada vētras erodēto nogāzi.

Galvenais savdabīgā reljefa elements visā krasta joslā no Vecāķiem līdz Eimuru kanālam ir jauno, vēl pagājušā gadsimta pirmajā pusē iekšzemes virzienā ceļojošu (tagad apmežotu) kāpu josla. Tās platums vidēji 0,5–1,0 km, sasniedzot savu maksimumu pirms Eimuru kanāla. Vietām iekšzemes virzienā nepārpūsta saglabājusies augstā krasta kāpu grēda.

Starp Kalngali un Eimuru kanālu atrodas pazīstamā Garciema paraboliskā kāpa („kāpu amfiteātris”), kuras ragi atrodas netālu no priekškāpu joslas, bet centrālā parabolas visaugstākā daļa (Legzdiņu kalns – 23,4 m vjl.) pienāk cieši klāt dzelzceļam un Rīgas- Jaunciema- Carnikavas šosejai. Paraboliskā kāpa sākusi veidoties 18. gs. (Stoll, 1931), kad jūras piekrastē tika izcirsts mežs. Zem kāpas atrodas vesela saimniecība ar visām ēkām. Kāpai uzvirzoties vairākkārt pārcelta Rīgas – Carnikavas šoseja (Riekstiņš, 1975). Šī paraboliskā kāpa, kuras garums pa ass līniju pārsniedz 3 km, ir pati iespaidīgākā Rīgas līča piekrastē. Vēl pirms 30 gadiem kāpas amfiteātra jūras puses garā nogāze bija tikai daļēji apaugusi ar sīkām priedītēm. Bija vēl plašāki neapmežoti klajumi. Garciema paraboliskā kāpa ir viena no augstākām dabas parka „Piejūra” virsotnēm – Labošanās virsotne (27,6 m vjl.). Tā atrodas tikai ap 360 m no ūdenslīnijas, kāpas ZA raga galā (daļēji saglabājies vecākās krasta kāpu grēdas fragments).

Nevar neminēt Rožu kāpu – jūras krasta līnijai paralēli orientētu vairāk nekā 20 m augsto un ap 1600 m garo vaļņveida kāpu. Tā ir maz iekšzemes virzienā pārvietojušās augstās krasta kāpu grēdas fragments. Ejot no Kalngales stacijas pa ceļu uz jūru, šī kāpa ir jāšķērso. DR virzienā Rožu kāpa pamazām paplašinās un veido sarežģītas pārpūsto kāpu kopas un noslēdzas ar Dzīvības ieleju – šauru, dziļu starpkāpu „koridoru”. ZA Rožu kāpa noslēdzas ar Garciema parabolisko kāpu. Par Rožu kāpu nosaukta tādēļ, ka kāpas kores daļā gar ceļu uz jūru aug daudz rožu (rudās rozes, Riekstiņš, 1975). Rožu kāpas augstākā virsotne (Elizabetes augstiene) 20,6 m vjl.

Izpūšot augsto krasta kāpu grēdu un veidojoties Garciema paraboliskajai kāpai, krasta tuvumā aiz priekškāpu joslas vēl saglabājušies atsevišķi palikšņi – Ērgļu lizdas kāpa un Augstā vērotava. Vēl 30–40 gadus atpakaļ, kad jaunās kāpas nebija pilnīgi apmežotas, no minētajām virsotnēm pavērās plaša apkārtnes panorāma. Tagad apkārtnes vērošanu lielā mēra ierobežo mežs.

Dzīvības ieleja – ļoti savdabīga, samērā plaša un dziļa starpkāpu ieplaka turpat 0.5 km gara, kas no jūras puses šķērso krasta kāpu joslu. Izveidojusies starp divām rietumu un dienvidrietumu pārpūstu kāpu grēdām. Par Dzīvības ieleju nodēvēta tāpēc, ka tā atgādina zaļu bērzu u.c. lapu koku „oāzi” brūno priežu ielokā (Riekstiņš, 1975). Optimāls mitruma režīms, augsne bagāta trūdvielām, aizsargāta no stipriem vējiem. Daudz dziedātājputnu.

Litorīnas laika paralēlās kāpas (senie krasta vaļņi pēc V.Ulsta, 1960) ir viens no savdabīgākajiem dabas parka „Piejūra” ģeomorfoloģiskajiem veidojumiem, kas saglabājušies neizmainītā veidā vismaz 3500 līdz 7000 gadus. Šie savstarpēji paralēlie vaļņi orientēti paralēli tagadējai jūras krasta līnijai. Attālums starp vaļņiem 23–47 m, to relatīvais augstums pie Kalngales 1,5–2,5 m, bet virsas absolūtā augstuma atzīmes vidēji ap 6 m. Dominē priežu sils.

Pagājušā gadsimta 30. gados pāri kāpu joslai tika izrakts Eimuru kanāls, kas deva iespēju daļu virsējo ūdeņu no kādreizējā Eimuru purva (Litorīnas jūras Garciema lagūnas), izveidojot drenāžas un polderu sistēmu, novadīt uz jūru.

Mežciems – Gauja

Ap 7 km garais krasta joslas posms pēc ģeoloģiskās uzbūves un reljefa ir visumā līdzīgs Vecāķu – Mežciema posmam, bet atšķiras ar to, ka te dabas parka „Piejūra” teritorija ievērojami paplašinās iekšzemes virzienā, pirms Carnikavas sasniedzot >2 km platumu. Līdz ar to te izdalās vairākas atšķirīgas reljefa un ainavu joslas ar dažādu saglabāšanās un pārveidošanas pakāpi cilvēku darbības rezultātā. Tās ir sekojošas: pludmale, priekškāpu josla, daļēji pārpūsto krasta kāpu josla, jauno iekšzemes virzienā pārpūsto kāpu un deflācijas līdzenumu josla, primāro paralēlo kāpu josla, Garupes sengultne, Garciema lagūnas līdzenums un Gaujas deltas līdzenums.

Pludmale no Eimuru kanāla līdz pat Gaujas ietekai jūrā ir pastāvīgi smilšaina. Platums mainīgs: no 10–20 m ap 1,5 km garā iecirknī no Gaujas ietekas uz rietumiem, līdz 25–40 m pārējā krasta joslā. Galvenā pludmales specifika- ievērojama koku celmu, stumbru, zaru, mizu u.c. sapludu saskalojumu koncentrācija vismaz ap 2 km garā iecirknī uz R no Gaujas ietekas. Arī šajā posmā pēdējos gados (līdz 2001. gada vētrām) augstā pludmale pastiprināti aizauga. 10–15 m platā joslā intensīvi veidojās smilšu kupsnas, strauji uz jūras pusi auga priekškāpa. Pēdējās novembra vētras ne tikai pilnīgi noskaloja embrionālos kāpu veidojumus, bet arī daļēji noskaloja priekškāpu.

No Mežciema līdz Gaujai priekškāpu josla nav sevišķi plata (20–35 m), jo galvenokārt labi izveidota ir tikai viena, augoša priekškāpa, kas stiepjas kā nepārtraukts 2–4 m augsts smilšu valnis, kas apaudzis kāpu graudzālēm un retiem kārklu puduriem. Vienīgi ap 1–2,5 km pirms Gaujas ietekas jūrā saglabājusies arī otra 1969. gada vētrā daļēji noskalota (krauja vēl labi saredzama) vecā priekškāpa (pelēkā kāpa?), kuru tagad vairs smiltis no pludmales nesasniedz. Vietām tā apaugusi kārkliem, citur priedēm. Vēl pirms 2001. gada vētrām uz Gaujas pusi no Mežciema uz augstās pludmales izveidojās līdz 1,5 m augsta jauna priekškāpa, bet vētrās tā tika pilnīgi noskalota.

Aiz priekškāpu joslas sākas ar priežu mežu apaugusi deflācijas josla ar sīkiem smilšu pauguriem un ieplaciņām vietām iezīmējas krastam paralēli lēzeni vaļņi.

Pēc krasta ģeoloģisko procesu monitoringa datiem visā posmā turpinās sanešu akumulācija un priekškāpas veidošanās (augšana augstumā un platumā uz augstās pludmales rēķina), ko epizodiski uz dažiem gadiem pārtrauc spēcīgas vētras. Izņēmums ir vienīgi ap 1 km garais krasta iecirknis pirms Gaujas ietekas, kur vismaz kopš 1987. gada (monitoringa dati) turpinās sistemātiska augstās priekškāpas noskalošana. 2001. gada novembra vētrās krasts tika noskalots par 6–15 m, pilnīgi pārrauta priekškāpa, sagāzta stādītā priežu jaunaudze un iekšzemē vairākus desmitus metrus tālu uzskalots 0,3–0,7 m biezs smilts slānis. Priekškāpā ap 1,6 km garā iecirknī izveidojās 2–4 m augsta krauja. Mežciema – Gaujas posma priekškāpa ir jauna, tā izveidojusies pēc postošās 1969. gada viesuļvētras.

Aiz deflācijas joslas (seko aiz priekškāpas) kā siena paceļas vidēji 200–300 m platā primārā, vietām nedaudz iekšzemes virzienā pārpūstā (ar atsevišķām nelielām paraboliskām kāpām) krasta kāpu grēda. Kāpu grēdas garums ap 3 km. Pati lielākā ir Mežciema paraboliskā kāpa (sākas aiz Eimuru kanāla), kas daļēji apbūvēta vasarnīcām. Vēl 20.gs. sākumā tā bija ceļojoša un sasniedza Langas upi.

Aiz augstās krasta kāpu grēdas seko 350–500 m plata paralēlo kāpu josla, kas stiepjas līdz pat Langai. Langas upes šauro ieplaku no abām pusēm pavada augstākas paralēlas kāpu grēdas. Langas garā kāpa ir līdztekus Langas vecupei iekšzemes pusē. Tā iezīmē Litorīnas jūras Garciema lagūnas seno krastu. Tā ir kā šaurs un augsts kāpu valnis ar tādu pat orientāciju kā zemākās paralēlās kāpas Langas jūras pusē. Kāpa ir apaugusi ar silu un mētrāju (Riekstiņš, 1975).

Ap 4 km garais krasta posms uz A no vietas, kur paralēlās kāpas un Langa apraujas (pazūd zem jaunākajām nesen ceļojošām kāpām), līdz pat Carnikavai un Gaujas deltai stiepjas savdabīgais vēl pagājušā gadsimtā plašais ceļojošo kāpu izplatības rajons. Cilvēku darbības rezultātā, iznīcinot mežus un augu segu, varenā krasta kāpu grēda sāka ceļu iekšzemes virzienā un pārvietojās vairāk nekā 1 km tālu, iznīcinot senāko reljefu, aizberot Langu, kas pirms tam, domājams ietecēja Gaujā, kā arī aizberot plakano, Gaujas deltas rajona pazeminājuma joslu ar vairākus metrus biezu smilšu slāni.

Pārpūsto, ceļojošo kāpu rajons starp Garupes staciju un Carnikavu iezīmējas ar atsevišķām augstām dažādas formas kāpām, arī paraboliskām kāpām, un plašām deflācijas ieplakām. Pazīstamākā un viena no augstākajām kāpām ir Slēpotāju kalns (22,7 m vjl.) ar Slēpotāju ieplaku. Pašā Slēpotāju kalna vidū palicis neliels smiltīm neaizbērts Langas upītes posms – Mazlandziņa. Viena no skaistākajām vietām šajā apvidū. Uz austrumiem no Slēpotāju kalna aiz pazeminājuma joslas garās ieplakas paceļas paraboliskā kāpa- Dižpalves kāpa. Par Dižpalvi jeb Lielo palvi vietējie iedzīvotāji sauc plašo vēja deflācijas ieplaku starp Dižpalves kāpu, kas vairāk nekā 1 km aizceļojusi iekšzemē. Pašu dziļāko ieplakas daļu dēvē par Garo zumpu (Garo ieplaku), jo te ir mitrs, aug zāle un niedres.

Aiz Langas garās kāpas iekšzemes virzienā seko Garciema lagūnas līdzenums (galvenokārt 1līdz 3 m virs jūras līmeņa), kas pakāpeniski paaugstinās austrumu virzienā un gandrīz nemanāmi pāriet Baltijas ledus ezera līdzenumā. Tas daļēji pārpūsts, ar atsevišķiem kāpu pauguriem un kāpu grēdām. Plakanais lagūnas līdzenums meliorēts, daļēji apbūvēts.

Gaujas – Inčupes starpupju piekrastes josla.

Gauja – Saulkrasti (Pabaži)

Ap 10.7 km garais un 0.5–0.7 līdz 2.5 km platais krasta posms no Gaujas ietekas jūrā līdz Inčupes ietekai, ietver tagadējos jaunos un Litorīnas jūras krasta akumulatīvos, kā arī eolos veidojumus un dabā ar hidrogrāfisko tīklu sadalīts 2 posmos: Gauja – Lilaste (ap 6 km) un Lilaste – Inčupe (ap 4,7 km garš).

Gaujas – Lilastes posms pēc ģeoloģiskās uzbūves un reljefa dažādības atgādina iepriekšējo – Mežciema – Gaujas posmu. Dabā varam izsekot sekojošus reljefa veidojumu joslas: pludmali, priekškāpu joslu, sīkciļņotā un sīkpauguru eolās deflācijas joslu, augsto krasta kāpu grēdu, primāro, paralēlo kāpu joslu, nesen ceļojušo kāpu grēdu ar deflācijas laukiem, seno pārpūsto kāpu joslu, Garezeru ieplaku, Litorīnas jūras smilšaino līdzenumu.

Pludmale pastāvīga smalkas – vidēji rupjas smilts, parasti augsta, sausa, sevišķi piemērota rekreācijā, bet iespējams maz izmantot, jo tālu no ceļiem. Otra galvenā pludmales īpatnība- daudz sapludu – Gaujas jūrā iznesto koku stumbru, celmu un zaru, kas R, ZR vēju ietekmē, tiek pieskaloti austrumu krastā. Pludmales platums 40–60 m. Vienīgi pašā Gaujas ietekas rajonā (ap 0.5 km garš) pludmale visbiežāk šaura (10–20 m), lai gan atsevišķos gados, kad Gaujas ieteka atvirzīta vairāk uz rietumiem, pludmales platums var sasniegt pat 60–80 m. Dominējošā garkrasta sanešu plūsma uz austrumiem nodrošina pastāvīgi jaunu Gaujas jūrā ienesto smilšu masu izskalošanu pludmalē. Tāpēc Gaujas – Lilastes posmā ievērojamais sauso smilšu apjoms sekmē sevišķi augstas un varenas priekškāpas izveidošanos un saglabāšanos pat spēcīgu vētru laikā. Vienīgi ap 0,5 km garā iecirknī no Gaujas ietekas uz austrumiem, priekškāpa tiek sistemātiski erodēta. Te izveidojusies līdz 3–4 m augsta krauja.

No Gaujas līdz Lilastei ir izveidojusies viena no visiespaidīgākajām priekškāpām Latvijas piekrastē. Tās relatīvais augstums sasniedz 4–6 m, bet platums – līdz 50–60 m. Priekškāpa ir stacionāra, bet ilgstošu bezvētru periodā (1992.–2001.g.) – progresējoša. Tā paplašinājās jūras virzienā uz augstās pludmales rēķina, vai arī esošās augstās priekškāpas priekšā izveidojās pilnīgi jauna (pirms Lilastes ietekas). 2001. gada vētrās jaunās priekškāpas josla tika daļēji noskalota. Priekškāpa apaugusi kāpu graudzālēm, bet kores daļa- atsevišķiem lieliem kārklu puduriem. Pēc neatkarības atgūšanas cilvēku ietekme niecīga. Pirms 1990.–91. gada padomju armijas Lilastes poligons, kur pludmale visā garumā no Gaujas līdz Lilastei tika izmantota kā smagās bruņutehnikas braukšanas mācību poligons.

Aiz priekškāpas pazemināta josla ar sīkiem kāpu pauguriem, bet aiz tās seko varena krastam paralēlu divu kāpu grēdu josla ar šauru, garu ieplaku virkni starp tām (2–2,5 m vjl.). ZA virzienā abas kāpu grēdas saplūst vienā. Kāpu augstākās virsotnes sasniedz 20–28 m vjl. Joslas platums 600–700 m. Pret Lilastes dzelzceļa staciju dabiskā krasta kāpu grēda (josla) ir pārpūsta iekšzemes virzienā. Izveidojusies varena Lilastes paraboliskā kāpa, kas pagājušā gadsimtā virzījās iekšzemes virzienā, apberot ceļu un ēkas. Vēl 20. gs 30. gados tā bija ceļojoša, tagad priežu mežu apaugusi labi redzama pie Lilastes stacijas kā stāva siena. Kāpu grēdu pārrauj Lilastes upes ieleja ar palieni un vecupēm.

Savdabīgs ainavas elements ir seklie Garezeri, kas aizņem seklo līkumoto ieplaku. Tā sākas uz Z no Gaujas dzelzceļa stacijas un stiepjas līdz Lilastes stacijai, kur to aizbērusi kādreiz ceļojošā Lilastes kāpa. Iespējams, ka 0.3–0.6 km platā ieplaka ar gariem sekliem ezeriņiem ir senās Gaujas gultnes fragments.

Aiz Garezeru ieplakas iekšzemes virzienā līdz Rīgas – Saulkrastu dzelzceļa līnijai plešas plakans Litorīnas jūras smilšainais līdzenums ar virsas absolūtā augstuma atzīmēm 2,5–5 m, vietām līdzenums pārpūsts, ar sīkiem kāpu pauguriņiem.

Lilaste – Inčupe

Galvenie reljefa veidojumi ir relatīvi jaunās kāpu ainavas, kur ceļojošās kāpas bija vēl pagājušā gadsimta sākumā. Kāpu grēdā atsevišķas augstākās virsotnes paceļas 28–30 m vjl. Plaša deflācijas reljefa josla ar viļņotu līdzenumu starp kāpu grēdu un priekškāpu joslu.

Priekškāpu josla vāji izveidota, tā saglabājas tikai ap 2 km uz austrumiem no Lilastes ietekas. Tālāk Pabažu virzienā tās vispār nav, bet ap 1,5 km garā iecirknī pirms Inčupes ietekas- kopš 1969. gada vētras izveidojies 2–4 m augsts stāvkrasts, kas tagad daļēji apaudzis.

Pludmale pastāvīgi smilšaina, tās platums rekreācijas sezonā 30–40 m. Ap 400 m pirms Inčupes ietekas 200–300 m garā iecirknī, kur nav priekškāpas, aiz pludmales ar nelielu kāpli sākas alkšņiem un bērziem apaudzis pamatkrasts – akumulatīviem smilšainiem jūras krastiem netipiska ainava. To noteica specifiskie apstākļi: pamatkrasta piekājes joslā izplūst gruntsūdeņi. Pēc vētrām, kad pludmales augstākā daļa stipri noskalota, avotu ūdeņi sīku strautiņu veidā pāri pludmalei plūst uz jūru. Tad te ir savdabīga slapjā pludmale visā tās platumā. Tas raksturīgi tikai atsevišķos gados.

Šis krasta posms jau no pagājušā gadsimta 30-iem gadiem pazīstams kā Nūdistu pludmale. Te no Gaujas jūrā ieskalotie koku stumbri, celmi un zari tiek izmantoti savdabīgu norobežotu atpūtas vietu („aizgaldu”) izveidošanai.

Iekšzemes virzienā no iespaidīgās pārpūsto kāpu grēdas līdz dzelzceļa līnijai un tālāk iekšzemē plešas Baltijas ledus ezera smilšainais līdzenums ar nelieliem kāpu pauguriem un pārpurvotām ieplakām. [an error occurred while processing the directive]

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.3.3. Hidroloģija

Dabas parka „Piejūra” nozīmīgākā rekreatīvā un ainaviskā bagātība ir Rīgas līča ūdeņi, smilšainā seklūdens josla ar 3 – 4 zemūdens smilšu vāliem un smilšu pludmale. Visā posmā no Lielupus līdz Inčupei smilšu pludmales saglabāšanos un priekškāpu veidošanos nodrošina garkrasta sanešu plūsma, kas gar Rīgas līča Kurzemes krastu virzās gar visu Dienvidu krastu līdz pat Pabažiem, kur pakāpeniski apsīkst, saskaroties ar otru gar Rīgas līča Vidzemes krastu no ziemeļiem nākošo plūsmu. Smilšaino pludmaļu, priekškāpu, kāpu un līdzenumu veidošanā ievērojama loma pēdējo 4 – 7 tūkstoš gadu laikā bijusi arī lielo upju – Lielupes, Daugavas un Gaujas jūrā ienestajiem aluviālajiem nogulumiem. Vēl tagad dabā un topogrāfiskajās kartē labi redzami krasta līnijas izvirzījumi Lielupes, Daugavas un Gaujas grīvās. Tagad tikai Gauja dabiski, neierobežoti jūrā ik gadus ienes smiltis, kas nonāk pludmalē.

Ainaviski, rekreācijā un piekrastes bioloģiskajā daudzveidībā sevišķi nozīmīgi ir visu triju lielo Latvijas upju grīvu rajoni ar sērēm nelielām saliņām, zemām palieņu pļavām un niedrājiem. Spēcīgo ziemeļrietumu vētru laikā vējuzplūdu ūdenslīmeņi upju lejtecēs visbiežāk paceļas par 1,5 – 1,8 m virs vidējā, appludinot zemās palienes. Sāļie jūras ūdeņi iespiežas upju grīvās.

No nelielām upēm vēl atzīmējama Lilaste, kas plašā Lilastes ezera ūdeņus (platība >1,86 km², 0,5 m vjl.) novada uz jūru, kā arī Inčupe, kas drenē mežaino Baltijas ledus ezera smilšaino līdzenumu.

Langas upe ir viena no savdabīgākajām dabas parka „Piejūra” ūdenstilpēm, lai gan vairākus gadsimtus atpakaļ tā funkcionēja kā upe. Langas dabā izsekojamais garums no Mežciema uz austrumiem ir ap 3,5 km. Kādreiz tā savienojusi Ķīšezeru ar jūru un Gauju. Ceļojošām kāpām vairākās vietās aizberot gultni (Garciema paraboliskā kāpa, Slēpotāju kalns), Langa no Mežciema līdz Gaujai faktiski ir sadalīta nelielos šauru un seklu ezeriņu posmos, kurus ietver kāpas.

Gleznaina ir nelielā Mazlandziņa, kas ieskauta starp augstām, stāvām kāpu nogāzēm pie Slēpotāju kalna. Mākslīgi raktais Eimuru kanāls pārrauj kāpu joslu un drenē Garciema lagūnas līdzenumu.

Savdabīgi ir Garezeri: 3,5 km gara trīs izstieptu, šauru (180 – 220 m) jomu izcelmes ezeru virkne Piejūras zemienes Rīgavas līdzenumā starp Gauju un Lilasti Carnikavas pagastā. To veido:

• Ziemeļu (Austrumu, Lilastes) Garezers: 0,6 km garš, vidējais dziļums 1,8 m, lielākais dziļums 3,0 m;
• Vidus Garezers: 11,4 ha (kopā ar salu – 12,8 ha), 1,35 km garš, vidējais dziļums 2,0 m, lielākais dziļums 4,0 m;
• Dienvidu (Rietumu, Lejas) Garezers: 11,9 ha, 1,2 km garš, vidējais dziļums 1,8 m, lielākais dziļums 3,5 m.

Ezeru virkne atrodas 300 – 1000 m attālumā no Rīgas jūra līča piekrastes, no jūras puses to norobežo kāpas, kas vietām ievirzījušās ezeros. Ezerus savieno 100 – 150 m platas purvainas starpas ar daļēji aizsērējušām un aizaugušām caurtecēm, līdz ar to notece uz Gauju ir minimāla (Tidriķis, 1995). Ezeriem ir bagātīga ūdens pieplūde no avotiem (pēc Aigara Liepiņa).

Ummis (Ummas ezers jeb Ummītis) atrodas Piejūras zemienes Rīgavas līdzenumā. Tā platība ir 25,4 ha, vidējais dziļums 2,9 m, lielākais dziļums 6,2 m. Ezeram pieteces un noteces nav, ūdens pieplūde ir no gruntsūdeņiem (Eipurs, 1998). Pēc Latvijas Vides aģentūras pētījumiem ezers novērtēts kā mezotrofs ar augstu ekoloģisko kvalitāti (LVA, 2001)

Serģa purvs izveidojies pēc ūdens līmeņa pazemināšanas Serģa ezerā, kas bijis sekls, aizaugošs piejūras ezers. 1906. gadā Serģa ezera platība bijusi 26,8 ha un lielākais dziļums 2 m (Ludwig, 1908, pēc: Suško u.c., 1999.), pašlaik ir saglabājies par 1 ha mazāks sekls, aizaugošs ezeriņš ar slīkšņainiem krastiem. [an error occurred while processing the directive]

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.3.4. Augsnes

Dabas parks „Piejūra” ietilpst Piejūras augšņu rajonā. Uz eolo smilšu cilmiežiem dominē tipiskas podzolaugsnes, bet vāji drenētajos līdzenumos – velēnu glejaugsnes, velēnpodzolētās glejaugsnes, kā arī purvu augsnes. Jauno vēl pagājušā gadsimta 20–40-os gados ceļojošo kāpu rajonos augsnes vāji izveidojušās. [an error occurred while processing the directive]

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.4. Teritorijas bioloģiskais raksturojums

1.4.1. Biotopi

Meži

Meži aizņem lielāko daļu dabas parka „Piejūra” teritorijas un ir biežāk sastopamie dabas parka biotopi. Dabas parka mežu sastāvu un izplatību nosaka gan teritorijas ģeomorfoloģija un augsnes, gan līdzšinējās mežu apsaimniekošanas īpatnības. Smilšainajā dabas parka teritorijā, kur dominē tipiskās podzolaugsnes, galvenokārt ir sastopami samērā vienveidīgi sausie priežu meži. Ievērojami mazāk izplatītas ir bērzu, egļu un melnalkšņu audzes vai mistrotas šo koku sugu audzes, kā arī slapjie meži. Dabas parka mežu veģetācija lielākoties atbilst boreālajiem jeb ziemeļu skujkoku mežiem un tikai atsevišķās vietās sastopamās melnalkšņu audzes pieder Eirosibīrijas melnalkšņu staignājiem. No mežu augšanas apstākļu tipiem dominējošie ir sils, mētrājs un lāns, kuri kopā veido gandrīz 80% no dabas parka „Piejūra” mežiem. Sils ir pats izplatītākais meža augšanas apstākļu tips. Relatīvi nelielā platībā ir sastopami arī priežu damakšņi, slapjie damakšņi un slapjie mētrāji, kā arī platlapju un šaurlapu kūdreņi, bet pārējo meža augšanas apstākļu tipu relatīvais īpatsvars ir niecīgs.

Kāpu grēdas un paugurus klāj vienveidīgi priežu sili un vietām arī mētrāji, kas lielākoties ir ar nabadzīgu struktūru un nelielu sugu skaitu. Starpkāpu ieplakās šaurās joslās ir sastopami slapjie skujkoku meži, piemēram, priežu purvāji, jauktas skujkoku un lapukoku audzes kā bērzu – priežu damakšņi, kā arī vietām lapukoku audzes (melnalkšņu dumbrāji un kūdreņi), kas ievērojami palielina mežu daudzveidību, jo lapukoku mežos un slapjajos mežos ir ievērojami lielāka dažādu struktūru un sugu daudzveidība. Lapukoku meži lielākā platībā ir sastopami vienīgi teritorijā starp Langu un dzelzceļu uz austrumiem no Garciema – Garciema lagūnas līdzenumā, kur meloriācijas rezultātā kādreizējo bērzu – melnalkšņu dumbrāju vietā ir izveidojušies lapukoku kūdreņi. Pārējā dabas parka teritorijā dominējošie ir skujkoku meži.

Dabas parka „Piejūra” mežu vidējais vecums ir aptuveni 80 gadi, un lielākā daļa mežu ir 40–100 gadu veci. Jaunākas un vecākas audzes ir mazākā skaitā. Bioloģiskajai daudzveidībai īpaši nozīmīgās, kā arī ainaviskākās un no mežsaimnieciskā viedokļa pāraugušās audzes veido līdz 20% no kopējās mežu platības. Atsevišķas vecākās priežu audzes sasniedz 225 gadu vecumu, tādēļ dabas parka teritorijā vecuma ziņā ir ļoti atšķirīgi meži. Jaunākās audzes ir vienveidīgas, turpretī vecās audzes ir ar dažādvecuma struktūru.

Mežu izciršanas rezultātā daudzviet dabas parka „Piejūra” teritorijā pagājušajā gadsimtā bija aktīvas t.s. ceļojošās kāpas, kas atstājušas būtisku ietekmi uz dabas parka ainavu. Ceļojošo kāpu apturēšanai daudzās vietās ir stādītas priežu audzes un veikta kāpu apmežošana.

Dabas parkā „Piejūra” 423,4 ha platībā (aptuveni 10% no dabas parka teritorijas) ir sastopami dabiskie meža biotopi, taču to izvietojums ir ļoti nevienmērīgs. Dabiskie meža biotopi koncentrējas galvenokārt starp Garciemu un Garupi, kā arī starp Garezeriem un jūru. Šīm teritorijām ir raksturīgs liels veco mežu īpatsvars. Pārējā teritorijā dabiskie meža biotopi ir izkliedēti atsevišķu nogabalu veidā jaunāku un vienveidīgāku audžu vidū.

1.2.1. attēls. Kāpas Daugavgrīvā.

Kāpas

Kāpas ir viens no tipiskākajiem dabas parka „Piejūra” biotopu tipiem. Vislielākās platības aizņem priekškāpas un embrionālās kāpas, mazāk sastopamas pelēkās kāpas. Dabas parks „Piejūra” ir vienas no plašākajām priekškāpām Latvijā. Tas saistīts ar smilšu uzkrāšanos. Līdz ar to var teikt, ka parka teritorijā priekškāpas ir šā kāpu tipa etaloni Latvijā. Pelēkās kāpas sastopamas šaurās joslās starp priekškāpām un mežu vai krūmājiem. Par kāpu attīstību un izplatību izklāstīts 1.3.2. nodaļā.

Pļavas

Gaujas kreisā krasta pļavas lejpus Carnikavas.

Pļavu kompleksā sastopama pļavas biotopu mozaīka – mitras, mēreni mitras un slapjas pļavas. Nelielas platības seklās ieplakās un mikroieplakās klātas ar pļavas lapsastes Alopecurus pratensis pļavām. Vislielākās platības aizņem pļavas bitenes Geum rivale pļavas, kā arī pūkainās pļavauzītes Helictotrichon pubescens pļavas. Slapjākās ieplakās un mikroieplakās konstatētas slapjas augsto grīšļu pļavas. Visos biotopos sastopamas tiem raksturīgas sugas. Sugu skaits sabiedrībās samazinājies pēc regulāras apsaimniekošanas pārtraukšanas. Konstatēta īpaši aizsargājamā augu suga – jumstiņu gladiola Gladiolus imbricatus, kā arī Gaujas ielejai raksturīgās pļavu un palieņu sugas Tatārijas plaukšķene Silene tatarica un kailā dobspārne Cenolophium denudatum, kas ierakstītas Sarkanajā grāmatā. Taču vislielāko vērtību piešķir iesāļām augsnēm raksturīgā suga jūrmalas āžloks Triglochin maritimum, kas ierakstīts īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

1.2.2. attēls. Zemeņu āboliņš piejūras pļavā.

Buļļu salas pļavas.

Lielāko daļu aizņem periodiski pārplūstošas pļavas, no kurām plašākās atrodas Buļļupes un Lielupes krastos. Sausākās vietās sastopamas pļavas ar jūrmalas armēriju Armeria maritima, mitrākās vietās ar jumstiņu gladiolu Gladiolus imbricatus.

Līdzīgi kā Gaujas krastā arī šīm pļavām raksturīgs augājs ar mozaīkveida struktūru, kuru galvenokārt nosaka mikroreljefs un mitrums.

Ezeri

Garezeri ir dabīgi, maz aizauguši brūnūdens (diseitrofi) ezeri. Tiem raksturīgi lielākoties sausi, smilšaini vai kūdraini pieejami krasti. Ezeru rietumu krastus vietām veido stāva kāpas nogāze, bet austrumu krasti pārsvarā zemi. Dienvidu Garezera rietumu krastā zemsedzes izmīdīšanas dēļ kāpas nogāzē atsedzas kails smiltājs („pludmale”). Ezeru galos vietām krasti pārpurvojušies un izveidojies pārejas un augstais purvs, kas daļēji aizaudzis ar priedītēm un bērziņiem.

Vietām Garezeros šauras un skrajas virsūdens augāja joslas veido niedre Phragmites australis, grīšļi Carex elata un C. rostrata, šaurlapu vilkvālīte Typha angustifolia. Blīva šaurlapu vilkvālītes un niedru josla izveidojusies purvainajās Dienvidu Garezera piekrastēs.

Peldlapu augājs šajos ezeros veido plašāko no visām ūdensaugu joslām, tajā dominē dzeltenā lēpe Nuphar lutea un sniegbaltā ūdensroze Nymphaea candida, vietām sastopama peldošā glīvene Potamogeton natans un abinieku sūrene Polygonum amphibium.

Iegrimušais augājs nav raksturīgs Garezeriem. Vienīgi Dienvidu Garezerā atsevišķās vietās: ziemeļrietumu piekrastē un pie sašaurinājuma rietumu piekrastē ļoti mazās platībās sastopamas ezereņu Isoëtes un Dortmana lobēlijas Lobelia dortmanna audzes.

Ummis jeb Ummītis pēc ūdens fizikāli ķīmiskajiem un bioloģiskajiem rādītājiem ir mezotrofs ezers (LVA, 2001), kurā vērojami cilvēka darbības izraisīti eitrofikācijas procesi – piekrastes seklūdens daļas aizaugšana ar niedrēm un ūdens ziedēšana.

Ummja ezeram raksturīgas labi izveidojušās augāja joslas. augāja joslu nav vai arī tās ir ļoti skrajas vienīgi peldvietās.

Ummja ezeram raksturīgi lēzeni smilšaini krasti, izņemot slīkšņu dienvidaustrumu līča krastos. Ezera krastos ir daudz peldvietu.

Ļoti savdabīga un Latvijā unikāla ar barības vielām nabadzīgiem (oligotrofiem) ezeriem raksturīga amfībisko augu josla, kas atkarībā no ūdens līmeņa ir pilnībā vai daļēji applūdusi, izveidojusies ezera dienvidu krastā, šaurākā (0,5–1 m) joslā arī rietumu un ziemeļaustrumu krastos. Tajā uz smilšainas grunts sastopamas augu sabiedrības, ko veido Dortmana lobēlija Lobelia dortmannae, sīpoliņu donis Juncus bulbosus, adatu pameldrs Eleocharis acicularis, plašā gundega Ranunculus reptans. Minētās augu sugas veido vitālas audzes, tikai kā pavadītājsugas šajās augu sabiedrībās sastopami purva pameldrs Eleocharis palustris, parastā niedre Phragmites australis, uzpūstais un pūkaugļu grīslis Carex rostrata un C. lasiocarpa u.c. augu sugas. Mitrajos krastos sastopams arī palu staipeknītis Lycopodiella inundata.

Virsūdensaugu joslā dominē un 5 m, vietām pat 10–50 m platas joslas veido parastā niedre Phragmites australis. Bieži sastopamas purva pameldra Eleocharis palustris un uzpūstā grīšļa Carex rostrata audzes un stāvā grīšļa Carex elata ciņi.

Peldlapu augu josla fragmentāra, to veido abinieku sūrenes Polygonum amphibium audzes.

Iegrimušo augāju veido gludsporu ezerenes Isoëtes lacustris audzes. Vitālas un blīvas ezereņu audzes sastopamas visā ezera litorālē 0,7–2,5 m dziļumā.

Upes

Bazūnurga ir dabīgs neizžūstošs strauts ar šauru (5–10 m) melnalkšņu dumbrāja joslu krastos. Plašāka dumbrāja josla un ar krūmiem aizaudzis zāļu purvs, kur mitruma režīmu regulē bebri, ir vietā, kur Bazūnurga šķērso Tallinas šoseju.

Gaujas piekrastē raksturīgs eitrofs virsūdens un iegrimušais augājs, ko veido niedre Phragmites australis, dižā ūdenszāle Glyceria maxima glīvenes Potamogeton sp. Veidojas smilšu sēres. Krastos smilšainas pludmales joslas, veidojas upju krastiem raksturīgā kārklu krūmāja un lapukoku meža josla.

Purvi

Serģa purva lielāko platību aizņem ar niedrēm, vietām arī ar priedītēm, bērziņiem un melnalkšņiem aizaudzis pārejas purvs.

Vietām purva ziemeļu, rietumu, dienvidaustrumu un centrālajā daļā saglabājušies atklāti pārejas purva biotopi, kuros dominē grīšļi Carex rotrata, Carex nigra, trejlapu puplaksis Menyanthes trifoliata.

Purva ziemeļu, ziemeļaustrumu un rietumu daļā nelielās platībās sastopami ar priedītēm daļēji aizauguši augstā purva biotopi.

Pārejas purva un augstā purva biotopos Serģa purva ziemeļu daļā sastopamas plašas un vitālas Austrumlatvijai raksturīgās augu sugas ārkausa kasandras Chamaedaphne calyculata atradnes.

Serģa purva ziemeļu un rietumu daļā nelielu platību aizņem slīkšņaini zāļu purva biotopi, kuros dominē grīšļi Carex, platlapu vilkvālīte Typha latifolia, purvāju purvpaparde Thelypteris palustris.

Serģa purva rietumu daļā saglabājies mazs (0,1 – 0,3 ha), sekls, aizaugošs diseitrofs ezeriņš ar parastā elša Stratiotes aloides audzēm. [an error occurred while processing the directive]

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.4.2. Flora

Ezeru flora

Garezeru florā dominē ezeriem raksturīgās augu sugas: niedre Phragmites australis, šaurlapu vilkvālīte Typha angustifolia, grīšļi Carex sp., dzeltenā lēpe Nuphar lutea, sniegbaltā ūdenroze Nymphaea candida.

Savdabīgāka ir Dienvidu (Rietumu) Garezera flora, kurš ir arī visvairāk pētītais no visiem Garezeriem. Pētījumu apkopojumu un detalizētu floras aprakstu (konstatēta 161 vaskulāro augu suga) savā darbā dod U. Suško (Suško, 1990). Ezerā konstatētas 5 retās oligotrofās lobēliju – ezereņu kompleksa sugas: Dortmana lobēlija Lobelia dortmanna, gludsporu ezerene Isoetes lacustris, dzeloņsporu ezerene Isoetes echinospora, sīpoliņu donis Juncus bulbosus, Dalekardijas avotsūna Fontinalis dalecarlica (Suško, 1990; Suško u.c., 1999).

Dzīvotspējīgas Dortmana lobēlijas un ezereņu populācijas U. Suško norādītajās atradnēs konstatētas arī 2002. gada jūlijā.

Ummja ezerā Latvijas Vides aģentūras veiktajos pētījumos konstatētas 16 ūdensaugu sugas, tajā skaitā arī ļoti bagātas un vitālas gludsporu ezerenes, sīpoliņu doņa un Dortmana lobēlijas atradnes (LVA, 2001).

Ummja ezera florai raksturīgas retās un īpaši aizsargājamās lobēliju-ezereņu kompleksa sugas: Dortmana lobēlija Lobelia dortmanna, gludsporu ezerene Isoëtes lacustris, sīpoliņu donis Juncus bulbosus, palu staipeknītis Lycopodiella inundata. Sastopama arī Austrumlatvijai raksturīgā īpaši aizsargājamā augu suga – ūdeņu ērkšķuzāle Scolochloa festucacea.

Meža flora

Kāpu mežus veido dabiski veci skujkoku (priežu) meži, kā arī jaunākās mežu dabiskās attīstības stadijas pēc ugunsgrēkiem vai plašām vējgāzēm šā tipa mežos. Šis nosaukums ir nedaudz maldinošs tāpēc, ka tajā iekļautās meža sabiedrības veido arī daži lapkoki – galvenokārt purva bērzs, retāk apse un āra bērzs. Dabiski veci meži ir tie, kuri saglabājuši lielu daļu dabiskam mežam raksturīgu augu sugu, dažāda vecuma un garuma kokus, krūmus un lakstaugus, sūnas un ķērpjus. Īpaši nozīmīgi bioloģiskajai daudzveidībai ir meži, kuros galvenās koku sugas ir ar dažādu stumbra caurmēru, novērojama pašizretināšanās un lauču veidošanās. Veci dabiski meži ir laba augšanas vieta (biotops) daudzām retām un apdraudētām augu sugām, īpaši sūnām, ķērpjiem, sēnēm.

Pēc meža augšanas tipiem dabas parka „Piejūra” teritorijā sastopami lielākoties sils, mētrājs, lāns, damaksnis. Kāpu sausieņu mežos valdošā suga ir parastā priede, stādījumos dažviet sastopamas Veimuta priede un Bengsa priede. Mētrājā aug arī parastā egle, purva bērzs, āra bērzs, parastā apse, dumbrājā melnalksnis, retāk baltalksnis. Pamežā parastais pīlādzis, parastais ozols, kārkli, parastais pabērzs, trauslais krūklis, parastais kadiķis, kā arī cilvēka darbības rezultātā ieviesušās sugas, kā ķekaru korinte, krokainā roze, parastais ceriņš, sarkanā jāņoga, sarkanais plūškoks. Kāpās stādīti arī parastais ozols, spožā klintene.

Vietumis dabas parkā „Piejūra” konstatēti arī pārmitrie meži (pēc Latvijas mežu tipoloģijas) – melnalkšņu dumbrāji, kur koku stāvā dominē melnalksnis ar purva bērza, parastās egles piejaukumu, ar vidēji biezu krūmu stāvu, kur bija sastopams parastais krūklis, kārkli, zemsedzē bija sastopama dzeloņainā ozolpaparde, parastā sievpaparde, lēdzerkste, parastā zeltene, purva purene, kā arī grīšļu sugas – ciņu grīslis, meža meldrs u.c. Uz ciņiem sastopamas mellenes un sūnas ar daudzveidīgu sugu sastāvu.

Kā dabiskajām augtenēm svešas sugas sastopamas spožā klintene, ķekaru korinte, krokainā roze, sarkanā jāņoga, sarkanais plūškoks.

Sausieņu mežu lakstaugu stāvā dominē pļavas nārbulis, bieži sastopama čemurainā mauraga, dzeltenā zeltgalvīte, epizodiski mazā skābene, parastā vīrcele, laimes palēcīte, apaļlapu ziemciete, apaļlapu pulkstenīte, šaurlapu ugunspuķe, zemteka, parastā salātene, meža kosa, sievpaparde, melnā ozolpaparde, dzeloņainā ozolpaparde, ozolu kailpaparde, kalnu norgalvīte, platlapu plaukšķene, lauku sīkķērsa, plostbārži, mauragu rūgtpiene, egļu lāčtauce, kāpu nogāzēs nelielus laukumiņus dažviet veido lauku vībotne. Atsevišķās vietās samērā blīvas audzes veido Eiropas septiņstarīte, divlapu žagatiņa, maijpuķīte, daudzziedu mugurene. Lielākas audzes veido liektā sariņsmilga, kāpu nogāzēs sastopama zilganā kelērija, auzenes, smiltāju kāpuniedre, smiltāju ciesa, parastā smaržzāle, vilkakūla, smilts grīslis un pūkainā zemzālīte. Visos mežu tipos sastopams sila virsis, melnā vistene, mētrājā daudz melleņu, mazāk brūkleņu, zileņu.

No Latvijā retāk sastopamajām sugām visā dabas parka teritorijā tika atrasta zaļganā ziemciete, čemuru himafila. Pļavas silpurene lielākā skaitā sastopama Rītabuļļos, Vakarbuļļos, mazāk posmā Vecāķi – Gauja. Vietumis visā apsekotajā teritorijā sastopami staipekņi. Atrasta arī smaržīgā naktsvijole, ložņu saulenīte, sarkanā dzeguzene. Atsevišķās vietās novēroti blīvi noauguši laukumi ar mūžzaļo milteni. Vakarbuļļos kāpas pakājē konstatēta ziemeļu linneja.

Kāpu mežu zemsedzi galvenokārt veido sūnas un ķērpji. No ķērpjiem dominē briežu kladina, meža kladina, mīkstā kladina, tievā kladina, Islandes cetrārija, starp kurām nelielu grupiņu veidā sastopama zvaigžņveida kladina. Vietām ķērpji stipra vēja ietekmē veido spilvenveida vai nepārtrauktus, blīvus ķērpju klājumus. Blīvas ķērpju audzes vairāk atklātās vietās veido collas ķērpis. Mikroreljefa paaugstinājumos neaizņemtās vietās uz kailas smilts aug dzeloņainā cetrārija. Starp sūnām vietām audzes veido atskabargainā kladonija, slaidā kladonija, mīkstā un suņu peltīgeras. Samērā bieži sastopamas cirtainā un dakšainā kladonijas. Tīrās smiltīs starp graudzālēm atrodama arī kausvieda, ragveida, īlenveida tumšzaļā kladonijas.

No sūnaugiem sausās atklātās vietās aug sirmā sarmenīte. Daudz sūnu stāvā ir Šrēbera rūsaine, tīrā zaļkāte, spīdīgā stāvaine, kāpu atklātākajās vietās daudz kadiķu, dzegužlins (lāčsūna). Bieži visā apsekotajā teritorijā ir sastopamas viļņainā divzobe, slotiņu divzobe, retāk lielā divzobe, maldinošā divzobe. Samērā reti ir zilganā baltsamtīte (posmā Lilaste – Gauja). Mitrākās kāpu ieplakās aug parastā kociņsūna. Atsevišķās vietās sastopamas arī lielā spuraine, parastā spuraine, purva krokvācelīte, šaurlapu sfagns, kalnu divzobe. Uz koku stumbru pamatnes aug ciprešu hipns.

Kāpu flora

Kāpās pārsvarā aug sausummīloši augi. Liela daļa no augiem pieder litorālajām augu sugām. Tās ir sugas, kuras Baltijas jūras reģionā spēj augt tikai jūras piekrastē. Tātad tām ir ļoti ierobežota augšanas teritorija. Raksturīgākās augu sugas pludmalēs ir Baltijas šķēpene, kālija sālszāle un jūrmalas balodene; embrionālajās kāpās un priekškāpās: smiltāju kāpuniedre, smiltāju kāpukviesis un Baltijas kāpuniedre; pelēkajās kāpās: kāpu auzene, zilganā kelērija, mazais mārsils. Kāpās konstatētas arī Latvijā retas augu sugas: Gmelina alise, pļavas silpurene, sarkanā dzeguzene.

Pļavu flora

Dabas parkā „Piejūra” pārstāvēti dažādi pļavu tipi. Floras retumu ziņā nozīmīgākās ir palieņu pļavas. Tajās atrastas 8 Latvijā apdraudētās augu sugas: jūrmalas armērija, zemeņu āboliņš, purva pienene, rūgtā drudzenīte, jumstiņu gladiola, Baltijas un stāvlapu dzegužpirkstīte, jūrmalas āžloks. Īpaši nozīmīgas ir jumstiņu gladiolas un jūrmalas armērijas atradnes. Jūrmalas armērija Latvijā sastopama tikai Lielupes un Daugavas grīvu rajonos. Gaujas pļavās sastopamas vēl Tatārijas plaukšķene un kailā dobspārne, kas ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā. [an error occurred while processing the directive]

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.4.3. Fauna

Putnu fauna

Kopā teritorijā konstatētas 232 putnu sugas.

Teritorijas ligzdojošo putnu fauna (120 sugu ligzdošana konstatēta, vēl 18 sugu ligzdošana ir iespējama) ir samērā bagāta, galvenokārt pateicoties trim teritorijām — Daugavgrīvai (M. Strazds, A. Strazds 1983), Lielupes grīvai (Stoll 1931, Strazds 1983) un Gaujas grīvas kreisā krasta pļavām un vecupēm, kas nodrošina visu reto ūdensputnu un bridējputnu ligzdošanai nepieciešamos apstākļus. Visnozīmīgākā no šīm teritorijām ir Daugavgrīva, kura kopš 1980. gadiem ir krietni aizaugusi. Tāpēc vairums tolaik ligzdojošo putnu tur vairs nav sastopami. Nozīmīgas atsevišķu reto un aizsargājamo sugu (mazais zīriņš, jūras zīriņš, jūrasžagata) ligzdošanas vietas ir smiltāji un smilšainas salas upju (Daugavas, Lielupes, Gaujas, Lilastes) grīvās un to lejtecēs.

Pārējā teritorijā, kas galvenokārt ir sauss priežu mežs un klajas, smilšainas kāpas, ligzdojošo sugu ir samērā maz, kā tas raksturīgs šādiem biotopiem (Priednieks, Strazds u.c. 1989). Kā nozīmīgākās mežos ligzdojošās sugas būtu minamas sila cīrulis, meža balodis, purva piekūns (abi pēdējie, iespējams, izzuduši). No varbūtēji ligzdojošajām sugām nozīmīgākais ir ūpis. Nozīmīgākā kāpās ligzdojošā suga ir stepes čipste. Pie tam jāatzīmē, ka no četrām sugām, kuras teritorijā vairs neligzdo – zaļās vārnas, rubeņa, baltā stārķa, un cekulainā cīruļa, – divas ir saistītas tieši ar šo biotopu (zaļā vārna un cekulainais cīrulis) un izzušanas iemesls, visticamāk, ir traucējumu faktora iedarbība (rubenim un cekulainajam cīrulim).

Teritorijā ligzdošanas sezonas laikā regulāri sastopamas vēl 42 putnu sugas, kuras te neligzdo (vai ligzdo ļoti reti, vai niecīgā skaitā), bet barojas, vai atpūšas.

Cauri teritorijai iet viens no Eiropā nozīmīgākajiem gājputnu migrāciju ceļiem, t.s. Baltās –Baltijas jūras migrāciju ceļš. Tādēļ teritorijā sastopamas ļoti daudzas caurceļojošas putnu sugas – kopā ar reti sastaptajiem ieceļotājiem 172 sugas, tai skaitā gandrīz visas Latvijā sastopamās bridējputnu sugas un lielākā daļa visu iespējamo ūdensputnu, kuriem jau minētās divas upju grīvas un Daugavgrīvas pļavas (kā arī ārpus teritorijas esošā Vecdaugavas atteka) ir nozīmīgas atpūtas un barošanās vietas. Jāatzīmē, ka patiesais caurceļojošo sugu skaits varētu būt krietni lielāks, jo par daudzām dziedātājputnu sugām nav informācijas par to caurceļošanu, jo pēdējās desmitgadēs dabas parka „Piejūra” teritorijā ne speciālas migrāciju uzskaites, ne putnu ķeršana nav veikta. Kā nozīmīgākās caurceļotājas būtu minamas kuitalas, šņibīši un citi bridējputni, upju grīvās regulāri uzturas lieli kaiju un dažkārt arī zīriņu bari. Lielā skaitā caurceļo arī bezdelīgas un čurkstes, kam teritorijā esošie niedrāji un, retos gadījumos arī kāpu kārkli ir nozīmīgas atpūtas vietas ceļošanas laikā.

Ziemojot konstatētas 72 sugas, pie tam piekrastes ūdeņos ziemojošo ūdensputnu sugu sastāvs ir samērā nabadzīgs. Tas izskaidrojams ar samērā trūcīgu jūras bentosa sastāvu (A.Stīpnieces dati) un, iespējams, arī ar intensīvu satiksmi. Vislielākā skaitā sastopamas dažādas kaijas, atsevišķos gados (atkarībā no ledus stāvokļa līcī) lielā skaitā ziemo kākauļi, teritorijā regulāri barojas jūras ērglis.

Bezmugurkaulnieku fauna

Dabas parkā „Piejūra” ir veikta samērā plaša bezmugurkaulnieku faunas izpēte, tajā skaitā arī speciāli pētījumi par šīs teritorijas cikādēm (Danka 1961), skrejvabolēm (Stiprais 1975), plēvspārņiem (Poikāns 1982) un tauriņiem (Stiprais 1984). Taču lielākā daļa no literatūrā norādītajām ziņām ir novecojušas un vairs neatspoguļo pašreizējo situāciju, jo daļa no biotopiem ir stipri pārveidoti, bet jaunāka informācija ir tikai par atsevišķām bezmugurkaulnieku sugām, un tā nav publicēta.

Tipiskākās dabas parka „Piejūra” bezmugurkaulnieku sugas ir sausu priežu mežu, kāpu un smiltāju sugas. Tā kā dabas parkā ir liela biotopu dažādība, un tā teritorijā ietilpst ne tikai sausie priežu meži, kāpas un smiltāji, bet arī pļavas, jūras piekraste un vairāki ezeri, tad parkā ir sastopama ļoti daudzveidīga bezmugurkaulnieku fauna. Lai gan atsevišķi biotopi, piemēram, mitrās pļavas ir relatīvi nelielā platībā, tomēr šo biotopu klātbūtne ievērojami palielina bezmugurkaulnieku sugu daudzveidību.

Nozīmīgākās priežu mežu sugas ir lielais dižkoksngrauzis (Ergates faber), priežu sveķotājkoksngrauzis (Nothorhina punctata), lielā krāšņvabole (Chalcophora mariana), kā arī dzeltenā un kuprveida laupītājmušas (Laphria flava un L. gibbosa). Šo sugu attīstība, kā arī lielā mērā kopējā priežu mežu bezmugurkaulnieku sugu daudzveidība ir atkarīga no saules apspīdētām liela diametra priežu kritalām vai stumbeņiem, ļoti vecām augošām priedēm ar lieliem resniem zariem (arī atsevišķiem kokiem ārpus meža) un meža ilglaicības – vecu priežu un atmirstošas koksnes pieejamības ilgstošā laika periodā. Meža dažādvecuma struktūra un atmirusi koksne dažādās trupēšanas pakāpēs nodrošina dzīvesvietas lielākam bezmugurkaulnieku sugu skaitam, jo dažādas sugas apdzīvo atšķirīga vecuma priedes un to kritalas.

Nozīmīgākās kāpās un smiltājos sastopamās bezmugurkaulnieku sugas ir jūrmalas smilšvabole (Cicindela maritima), slaidā kāpublakts (Chrorosoma schillingi), parkšķis (Psophus stridulus), Šrenka kamene (Bombus schrencki), armēriju gartaustkode (Aristotelia brizella) un garlūpas racējlapsene (Bembix rostrata). Šīm sugām ir nepieciešamas saules labi apspīdētas smilšainas vietas ar ļoti skraju augāju vai bez tā. Parkšķis un slaidā kāpublakts sastopami uz graudzālēm, bet pārējās nosauktās sugas smiltīs veido alas kāpuru attīstībai. Tādēļ tās ir sastopamas vietās, kur smiltis ir stabilas – nenotiek aktīva smilšu pārpūšana vēja ietekmē, kā arī stipra izbradāšana. No otras puses smiltāju bezmugurkaulnieku sugu daudzveidību apdraud arī šo biotopu aizaugšana ar graudzālēm vai mežu (priedēm), jo izzūd no augāja atsegtie smilšu laukumi, kā arī palielinās apēnojums.

Pārējie biotopi – saldūdens biotopi un pļavas aizņem relatīvi nelielu dabas parka „Piejūra” teritoriju, taču arī šajās vietās ir atrodamas nozīmīgas bezmugurkaulnieku sugas. Gaujas grīvas rajonā ir sastopams trauslais dīķgliemezis (Myxas glutinosa), Ummī – raibgalvas purvuspāre (Leucorrhynia albifrons), bet Langā ir konstatēta dzeltenkāju upjuspāre (Stylurus flavipes). Visas trīs nosauktās ūdens bezmugurkaulnieku sugas apdzīvo ūdenstilpes un ūdensteces ar tīru ūdeni un smilšainu gultni. [an error occurred while processing the directive]

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.5. Teritorijas sociālekonomiskais raksturojums

1.5.1. Demogrāfiskā analīze

Dabas parka „Piejūra” teritorijā pastāvīgo iedzīvotāju ir ļoti maz, jo gandrīz visas apbūvētās teritorijas atrodas ārpus parka robežām. Vienīgā parkā ietvertā apdzīvotā teritorija ir Vakarbuļļos.

1.5.2. Teritorijas izmantošanas veidi

Dabas parka „Piejūra” teritorija tiek izmantota mežsaimniecībai, lauksaimniecībai, atpūtai, tūrismam, sportam un izglītībai.

Dabas parka „Piejūra” lielāko daļu aizņem meži, kuros ir ierobežota mežsaimnieciskā darbība. Meži tiek izmantoti arī sēņošanai un ogošanai. Nelielas platības dabas parkā „Piejūra” aizņem pļavas. No tām nozīmīgākās ir Buļļu salā un tās izmanto kā ganības govīm. Pirms dažiem gadiem pļavu un ganību platības bija daudz lielākas un tās tika gan ganītas, gan pļautas.

Daudzveidīgas atpūtas iespējas nodrošina plašās smilšainās pludmales, atklātās kāpas un gleznainās meža ainavas (dažāda augstuma un virzienu kāpas, veci meži ar īpatnējiem kokiem). Populārākā dabas parka „Piejūra” izmantošana ir atpūta jūras krastā. Jūras pludmale un atklātās kāpas tiek izmantotas, lai peldētos, nodarbotos ar sportu, sauļotos vai pastaigātos. Lielākā daļa no atpūtniekiem ir atbraucēji no lielajām pilsētām; cilvēku piekļūšanu jūrai veicina dzelzsceļa un šosejas tuvums. Vislielākais atpūtnieku skaits ir Vecāķu pludmalē, kur 2002. gada vasarā vienā dienā konstatēti 10 000 apmeklētāji. Kaut gan lielākā daļa atpūtnieku pludmalē ierodas neorganizēti, viņu vidū ir arī organizētas interešu grupas – volejbola un futbola spēlētāji, pensionāri, natūristi u.c. Atpūtai un pastaigām tiek izmantots arī mežs un pļavas.

Dabas parka „Piejūra” mežos dabiski šķēršļotais apvidus un dabas pieminekļi sniedz daudzveidīgas tūrisma un sportošanas iespējas. Dabas iepazīšanas un izziņas iespējas sniedz arī upes, dažādu tipu meži un pļavas un to sugas. Parkā tiek organizētas orientēšanās sporta sacensības un notiek arī cita veida tūrisma pasākumi ar ekotūrisma ievirzi. Ziemā parku ir iecienījuši slēpotāji. Neregulāri tiek organizēti tādi masu pasākumi kā veloralliji un skrējieni.

Par parka senāko teritoriju no Vecāķiem līdz Carnikavai ir izdota orientēšanās karte (1994), kurā kā apskatīšanas vērti objekti norādītas interesantākās kāpas un īpatnēji koki. Kā neparastākā atzīmēta Latvijas lielākā paraboliskā kāpa –Garciema kāpu amfiteātris ar virsotnēm Legzdiņu kalnu, Augsto Vērotavu un Ērgļu Ligzdas kāpu. Ieteikts apskatīt arī Rožu kāpu ar Elizabetes virsotni, Dzīvības ieleju, Ievu gravu, Slēpotāju ieplaku, ieputināto priežu audzes, Vientuļo priedi, Vārtu priedes un Līko priedi ar atkailinātām gaisa saknēm.

Nozīmīgus izglītības un putnu vērošanas tūrisma resursus sniedz dabas parka putnu fauna. Daugavgrīvā, Lielupes grīvā un Gaujas grīvas kreisā krasta pļavās un vecupēs vērojama liela ligzdojošo putnu sugu daudzveidība; cauri teritorijai iet viens no Eiropā nozīmīgākajiem gājputnu migrāciju ceļiem. Daugavgrīvu regulāri apmeklē putnu vērotāji gan no Latvijas, gan ārzemēm. Veicot atbilstošus labiekārtošanas pasākumus, putnu vērošana varētu kļūt par vienu no nozīmīgākajiem teritorijas izmantošanas veidiem.

Lai aizsargātu šos resursus, nozīmīgākajās putnu vietās būtu saglabājamas labi apskatāmas, bet no cilvēku tiešas piekļūšanas brīvas zonas, kur putniem ligzdot un atpūsties. Kā galvenās minamas Daugavgrīva, liedaga daļa Gaujas grīvas kreisajā krastā un Mīlestības sala Daugavā. [an error occurred while processing the directive]

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 1. Apraksts

1.6. Izmantotās literatūras saraksts

• Barševskis A., Savenkov N. 2001. Materials on Latvian Buprestidae (Coleoptera) fauna. - Latv. Entomol. 38: 27-35.
• Baumanis J., Celmiņš A. 1995. Latvijas Ornitofaunistikas komisijas pārskats par 1993. un 1994. g. Putni dabā: 5.2: 71.–81.
• Baumanis J., Mednis A. 1985. Latvijas Ornitofaunistikas komisijas darbības pārskats (1978–1984). Retie augi un dzīvnieki. 6: 38.–44.
• Baumanis J., Mednis A. 1988. Latvijas Ornitofaunistikas komisijas darbības pārskats (1986). Retie augi un dzīvnieki. 9: 50.–54.
• Bogdanowicz H. 1937. Invasion des grossen Buntspechtes 1935. Mitteilungen über die Vogelwelt. 36: 9.
• Bogdanowicz H. 1937. Invasionsvögel und Herbstzug 1935. Mitteilungen über die Vogelwelt. 36: 7.–9.
• Bušs M. 1960. Latvijas kāpu smiltāji un to apmežošana. 160 lpp.
• Celmiņš A. (sast.) 2000. kopsavilkums par interesantākajiem putnu novērojumiem 2000. gadā. Putni dabā 10.4: 21.–28.
• Celmiņš A. (sast.) 2002a. kopsavilkums par interesantākajiem putnu novērojumiem 2001. gada rudenī. Putni dabā 11.3: 4.–6.
• Celmiņš A. (sast.) 2002b. kopsavilkums par interesantākajiem putnu novērojumiem 2001./2002. gada ziemā. Putni dabā 12.1: 30.–32.
• Celmiņš A., Baumanis J. 1998. Pārskats par retiem putniem Latvijā 1996.–97. gadā. Putni dabā. 8.2: 1.–10.
• Celmiņš A., Baumanis J. 2000. Pārskats par retiem putniem Latvijā 1998.–99. g. Putni dabā. 10.3: 12.–20.
• Celmiņš A., Baumanis J. un Mednis A. 1993. List of Latvian bird species 1993. Rīga, „Gandrs” 36 lpp.
• Danka L. 1961. Cikādes Rīgas jūras līča piekrastē pie Garciema. - Latv. Entomol. 3: 59-61
• Eberhards, G. 1994. Daugavgrīvas sala. Latvijas daba: 1. sēj. Latvijas Enciklopēdija, Rīga, 222. lpp.
• Eberhards G. 1999. Gauja un Carnikava pirms 300 gadiem. Dabas un vēstures kalendārs 2000. gadam. Zinātne, 183-185.
• Eberhards G. 2000. Hidrotehnisko būvju celtniecība Daugavas grīvā un Rīgas līča Dienvidu krasta joslas izmaiņas pēdējos gadsimtos. LU 58.zinātniskās konference. Zemes un vides zinātņu sekcijas. Referātu tēzes.Rīga, LU, 141- 144.
• Eipurs I., 1998. Ummas ezers. - Latvijas daba III sēj.. Enciklopēdija. a/s Preses nams. 6. lpp.
• Ek T., Suško U., Auziņš R. 1998. Mežaudžu atslēgas biotopu inventarizācija. Metodika. Rīga, 76. lpp.
• Enciklopēdija Rīga. 1988. GER.
• Kabucis I., 2000. Biotopu rokasgrāmata. Eiropas savienības aizsargājamie biotopi Latvijā.
• Kreilis M. (sast.) 1990. Jaunumu apskats. Putni dabā 3: 186.–191.
• Latviešu konversācijas vārdnīca 2 sējums. 1927.– 1928. A.Gulbja apgāds, Rīga.
• Latviešu konversācijas vārdnīca 3 sējums. 1928.– 1929. A.Gulbja apgāds, Rīga.
• Latviešu konversācijas vārdnīca 8 sējums. 1932.– 1933. A.Gulbja apgāds, Rīga.
• Latviešu konversācijas vārdnīca 13 sējums. 1935.– 1936. A.Gulbja apgāds, Rīga.
• Latvijas pagasti. Enciklopēdija, 1. sējums. 2001. A/s „Prese nams”, Rīga.
• Latvijas pagasti. Enciklopēdija, 2. sējums. 2002. A/s „Prese nams”, Rīga.
• Latvju enciklopēdija 1. sējums. 1950.-1951. Apgāds „Trīs zvaigznes”, Stokholma.
• Latvju enciklopēdija 2. sējums. 1952.-1953. Apgāds „Trīs zvaigznes”, Stokholma.
• Latvju enciklopēdija 3. sējums. 1953.-1955. Apgāds „Trīs zvaigznes”, Stokholma.
• Liepa A. 1982. Vētrasburātāja — Oceanodroma leucorrhoa (Vieill.) — novērojums Rīgas jūras līča piekrastē. Retie augi un dzīvnieki. 3: 39.–41.
• Matrozis R. 2001. novērojumi Latvijas piekrastē 1999. gadā. Putni dabā. 11.2: 10.–17.
• Opermanis O., Strazds M., Pēterhofs E., Strazds A. 1996. Putni Latvijas piekrastē: skaita izmaiņas, izplatība un pašreizējais stāvoklis. Putni dabā. 6.1: 2.–14.
• Ozols G. 1982. Priedes un egles dendrofāgo vaboļu faunas pētījumi Latvijas PSR. - Latv. Entomol. 25:20-36
• Poikāns M. 1982. Latvijas bišu (Hymenoptera, Apoidea) fauna un ekoloģija. 2. Pētījumi Skrīveros un Kalngalē. - Latv. Entomol. 25:41-58.
• Poikāns M. 1990. Jaunas ziņas par Latvijas bišu (Hymenoptera, Apoidea) faunu un ekoloģiju. - Latv. Entomol. 33: 21-26.
• Priednieks J. 1985. Purva piekūna — Falco columbarius L. — ligzdošana Rīgas pilsētas teritorijā. Retie augi un dzīvnieki. 6: 56.–63.
• Priednieks J., Strazds M., Strazds A., Petriņš A. 1989. Latvijas ligzdojošo putnu atlants 1980–1984. „Zinātne”, Rīga, 352 lpp.
• Rācenis J. 1940. Dažas stepju čipstes — Anthus c. campestris (L.) perēšanas vietas Latvijā. Daba un zinātne 4: 129.–131.
• Riekstiņš I. 1975. Piejūras dabas parks. Ainavu veidošana un aizsardzība.Rīga, Zinātne, 65-92.
• Riekstiņš I. 1975. Priekšlikumi Piejūras dabas parka teritorijas plānojumam. Ainavu veidošana un aizsardzība.. Rīga, Zinātne, 54-64.
• Ringleben H. 1950. Vogelkundliches von einer Fahrt durch Lettland. Ornithologische Mitteilungen 2: 169.–173.
• Saule- Sleinis I. 1960. Rīgas līča dienvidu gala piekrastes joslas fiziski ģeogrāfisks raksturojums. Ģeoloģijas un derīgo izrakteņu institūta raksti, V, Rīga, 5-55.
• Sawitzky W. 1899. Die Vogelwelt der Stadt Riga und Umgegend. Korr.Bl.des Nat.Ver. uz Riga 42: 191.–218.
• Spuris (red.) 1998. Latvijas Sarkanā grāmata. 4. sējums. Bezmugurkaulnieki. LU BI, Rīga: 1-388.
• Stīpniece A. 2002. Ziemojošo ūdensputnu uzskaites rezultāti Latvijā 2001. gada janvārī. Putni dabā 11.3: 12.–19.
• Stīpniece A., Bauga I., Celmiņš A. 1999. Ūdensputnu uzskaite Rīgas līcī 1998. gada ziemas beigās. Putni dabā 9.2: 9.–16.
• Stiprais M. 1973. Materiāli par Rīgas kukaiņu faunu, III. Skrejvaboles - Carabidae. - Latv. Entomol. 15: 18 - 29.
• Stiprais M. 1975. Skrejvaboles Rīgas jūras līča pludmalē pie Garciema un Kalngales. - Latv. Entomol. 17: 27-35.
• Stiprais M. 1984. Dienastauriņi Piejūras dabas parkā. - Latv. Entomol. 27: 64-68.
• Stiprais M. 1988. Materiāli par Latvijas vaboļu faunu. - Latv. Entomol. 31: 28-34.
• Stoll F. E. 1904. Ornithologische Notizen. Korr.Bl.des Nat.Ver. uz Riga 47: 77.–107.
• Stoll F. E.1931. Tier- und Pflanzenleben am Rigaschen Strande. Riga, A.G. Walters & Rapa. 146 S.
• Strazds A., Strazds M. 1981. Jūras zīriņš — Sterna paradisaea Pont. — jauna perētāja suga Latvijas faunā. Retie augi un dzīvnieki. 2: 47.–50.
• Strazds M. (sast.) 1989. Jaunumu apskats. Putni dabā 2: 174.–182.
• Strazds M. 1983. Rīgas pilsētas ornitofauna. Latvijas valsts universitāte. Diplomdarbs.
• Strazds M. 1995. Ieteikumi Daugavgrīvas lieguma apsaimniekošanai. Putni dabā. 5.2: 121.–122.
• Strazds M., Strazds A. 1983. Ūdensputnu ligzdošanas vietas „Daugavgrīva” ornitofauna. Retie augi un dzīvnieki. 4: 44.–52.
• Strazds M., Strazds A. 1988. Putni pilsētā. Rīga, „Zinātne”, 108 lpp.
• Strazds M., Strazds A. 1990. Izmaiņas Gaujas ornitofaunā (1933–1988). Putni dabā 3: 38.–70.
• Suško U. 1990. Rietumu Garezera flora. DPI, Daugavpils, 116 lpp.
• Suško u.c., 1999. Vides aizsardzības speciālistu priekšlikumi un ieteikumi līdzsvarotai attīstībai unikālajos Rīgas rajona lobēliju-ezereņu ezeros. Vēstule VARAM Vides aizsardzības departamentam, Vides valsts inspekcijai, Rīgas rajona Ādažu un Carnikavas pagastu padomēm u.c. Rīga, 1999. g. janvāris.
• Šķiņķis P. 1997. Rīgavas līdzenums. Latvijas Daba, 4. Enciklopēdija. 253-254.
• Šternbergs M. 1976. Materiāli par Latvijas PSR zirnekļu (Aranei) faunu, II. Lycosidae. - Latv. Entomol. 18:55-60.
• Tidriķis, 1995. Garezeri. – Latvijas daba II sēj.. Enciklopēdija. a/s Preses nams. 91 – 92 lpp.
• Ulsts V. 1961. Piekraste. Latvijas PSR ģeoloģija. Rīga, 214- 250.
• Ulsts V. 1998. Baltijas jūras Latvijas krasta zona. Rīga, 96 lpp.
• Veldre V. 1991. Dzīve pie jūras. Latvijas kultūras fonds.
• Vīksne J. (ed.) 1983. Birds of Latvia. Territorial distribution and number. „Zinātne” publishing house, Riga. 224 p.
• Vīksne J. 1981. Kukaiņu piekūna — Falco vespertinus L. — invāzija Latvijā 1979. gadā. Retie augi un dzīvnieki. 2: 36.–40.
• Zariņa A. 1988. Viena diena Rīgas apkārtnē. Rīga.
• A.Liepiņa novadpētniecisko novērojumu un interviju piezīmes, nepublicēts.
• Bez tam izmantota Bioloģijas Institūta Ornitoloģijas laboratorijas datu bāze par ziemojošo ūdensputnu uzskaitēm, ko apkopojusi Antra Stīpniece, kā arī Kaspara Funta, Ruslana Matroža, (Ivara Oigusa) un M. Strazda nepublicēti materiāli.
• Izmantota arī nepublicēta Mārtiņa Kalniņa, Voldemāra Spuņģa, Dmitrija Teļnova un Kristapa Vilka informācija.
• LVA, 2001. Latvijas ezeru sinoptiskā monitoringa pilotprogramma 2001/2002. Latvijas Vides aģentūra. Projekta atskaite. Jūrmala.

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 2. Teritorijas novērtējums

2.1.1. Galvenie dabas parku „Piejūra” ietekmējošie faktori

Labiekārtojuma trūkums

Parkā ir ļoti vāji attīstīta infrastruktūra. Nav ierīkotas gājēju takas, autostāvvietas un atpūtas vietas. Tikai dažās vietās ir izvietotas informācijas zīmes vai stendi. Vienlaicīgi dabas parks „Piejūra” rīdziniekiem, Carnikavas un Saulkrastu iedzīvotājiem ir galvenā atpūtas teritorija pie jūras. Labiekārtojuma trūkums ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas negatīvi ietekmē gan rekreācijas resursus, gan biotopus un sugas.

Brīvostas paplašināšanās

Dabas parks „Piejūra”tieši robežojas ar Rīgas brīvostas teritoriju, kurā attīstās būves un darbības, kuru ietekme uz parku nākotnē arvien palielināsies. Viens no bīstamākajiem draudiem ir paredzētais naftas termināls Daugavgrīvā. Tā darbība negatīvi ietekmēs jūras krasta biotopus, galvenokārt pludmales un priekškāpas, kā arī radīs būtiskus traucējumus cilvēku atpūtas vietās (pludmaļu un ūdens piesārņojums).

Parka teritorijas apbūvēšana

Jaunu būvju celtniecība ir viens no lielākajiem draudiem. Tā rezultātā samazinās dabisko biotopu platības, teritorija tiek sadrumstalota un tās stabilitāte pavājinās. Patreiz lielākās problēmas ir Lilastē. Tās saistītas ar bijušo zemes īpašumu sadalīšanu, pārdošanu un būvniecību. Visrupjākie pārkāpumi 2002. gada vasarā un rudenī konstatēti Saulkrastu lauku teritorijas īpašumā „Mākoņi” (īpašnieks ir „Jūras priedes”). Mājas būvniecība notiek 300 m krasta kāpu aizsargjoslā. Lielā platībā ir izvietoti būvmateriāli, ir iznīcinātas kāpas, tiek veidoti lieli uzbērumi (ceļi?), pārveidojot gan reljefu, gan biotopus (mežus, atklātās kāpas, pļavas, Lilastes upes grīvu). Šīs darbības ir nelikumīgas, jo ir pretrunā ar Aizsargjoslu likumu. Saulkrastu pašvaldība šādu Latvijas Republikas likumu neievērošanu pieļauj, aizbildinoties ar to, ka būvniecība sākta (būvatļauja izsniegta) laikā, kad vēl nebija spēkā norma, ka ēku būve krasta kāpu aizsargjoslā aizliegta, ja nav teritorijas plānojuma (Saulkrastiem šāds plānojums vēl nav apstiprināts). Taču šajā laikā Aizsargjoslu likuma 36.pants (1997.g.) noteica, ka krasta kāpu aizsargjoslā ir aizliegts celt jaunas dzīvojamās, saimniecības un ražošanas vai atpūtnieku aprūpei paredzētas ēkas. Izņēmuma kārtā šie „darbi ir atļauti pēc pozitīva ekoloģiskās ekspertīzes atzinuma saņemšanas, ja:

1. attiecīgās darbības paredzētas apdzīvoto vietu vai teritoriju ģenerālplānos;
2. no bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem saņemts motivēts pieprasījums tāpēc, ka nav iespējams dzīvojamās vai saimniecības ēkas būvēt citā vietā – ar nosacījumu, ka ir atjaunotas prasītāja īpašumtiesības uz zemi;
3. attiecīgās darbības saistītas ar ostu attīstību un esošo zvejniecības un zivju pārstrādes uzņēmumu attīstību un rekonstrukciju.”

Valsts mežu atdošana privātīpašniekiem un meža zemju transformācija

Tā ir viena no bīstamākajām tendencēm.Tās mērķis ir ēku būvniecība iegūtajās zemēs vai to sadalīšana un pārdošana tālāk. Ar LR Zemkopības ministrijas atbalstu ir bijuši mēģinājumi valsts mežus atdot gan Saulkrastu mežniecībā, gan Lilastes mežniecībā. Šādi darījumi notiek ļoti ātri un pat slepeni, neinformējot pat attiecīgas atbildīgās valsts institūcijas. Kā liecina dokumenti, Valsts akciju sabiedrība „Latvijas valsts meži” darījumus ar Tīles kungu sākuši jau 2002. gada aprīlī, iesniedzot lūgumu Saulkrastu pašvaldībā. Šīs pašas akciju sabiedrības atbildīgas personas 2002. gada maijā tika informētas par dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāna izstrādi un piedalījās šā plāna izstrādes uzraudzības grupas darbā. Diemžēl no Valsts akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži” nav saņemts neviens priekšlikums un lūgtā informācija par valsts meža zemju uzmērīšanas mērķiem un rezultātiem dabas parkā „Piejūra”. Patreiz ir problemātiski apkopot materiālus par valsts mežu platībām dabas parka „Piejūra” teritorijā, jo notikumi attīstās ļoti strauji, mainoties gan kadastrālai informācijai, gan situācijai dabā.

Zemes īpašuma dokumentu sakārtošana

Dabas parka „Piejūra” teritorijas stabilai un mērķtiecīgai aizsardzībai nepieciešama zemes īpašumu lietu sakārtošana saskaņā ar likuma „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” VII nodaļu. Katrs zemes īpašnieks ir jāinformē par apgrūtinājumiem sakarā ar dabas parka „Piejūra” aizsardzības noteikumiem, izdarot attiecīgus ierakstus zemes īpašuma dokumentos.

Iedzīvotāju neinformētība

Dabas parka „Piejūra” stāvokli negatīvi ietekmē arī tas, ka iedzīvotāji un pašvaldības ir maz informēti par dabas parka dabas vērtībām, aizsardzības noteikumiem, nezin Aizsargjoslas likumā noteikto piekrastes aizsardzību. Daudz pretrunu rodas arī tāpēc, ka zemes īpašniekiem nav pietiekošu zināšanu par teritorijas apsaimniekošanas metodēm.

Ugunsbīstamība

Dabas parku „Piejūra” galvenokārt veido sausas, degošas ekosistēmas: sausie meži un kāpas. Uguns bīstamajā sezonā parkā uzturas daudz cilvēku. Tāpēc arī ne reti deg meži un citas teritorijas, apdraudot gan dabas vērtības, gan cilvēku un tā dzīvesvietas. Šā jautājuma risināšanā būtiska ir atpūtnieku informēšana un izglītošana, kā arī kontrole par stāvokli parkā.

Zemju pārdošana

Atklāts jautājums ir par to, kā ir notikusi dabas parka „Piejūra” zemju pārdošana atsevišķās vietās. Likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” (35.pants) nosaka, ka „valstij ir pirmpirkuma tiesības uz zemi aizsargājamās teritorijās”. [an error occurred while processing the directive]

Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns :: 2. Teritorijas novērtējums

2.2. Biotopi kā dabas aizsardzības vērtība, to sociālekonomiskā vērtība un tos ietekmējošie faktori

2.2.1. Jūras krasta biotopi

Pludmales un kāpas ir nozīmīgas gan piekrastes sugu, gan biotopu saglabāšanā. Pelēkās kāpas ir īpaši aizsargājams biotopa tips Latvijā. Pelēkās kāpas, viengadīgu augu sabiedrības uz sanesumu joslām, kā arī embrionālās kāpas un priekškāpas ir Eiropas Savienībā aizsargājami biotopi.

Jūras piekrastes biotopiem ir liela nozīme kā aizsargjoslai un kā augstvērtīgiem rekreācijas resursiem. Kāpās koncentrējas atpūtnieku lielākā daļa. Protams, tieši atpūtnieki ir būtiskākais ietekmējošais faktors šajos biotopos. Strauji pasliktinās kāpu stāvoklis, daudzās vietās tiek iznīcināts dabiskais augājs, piekraste arvien vairāk tiek piesārņota ar sadzīves atkritumiem. Pludmali un kāpas būtiski ietekmē arī autotransports, kura iespējām augot, tiek izbraukātas pat baltās kāpas. Ļoti nelabvēlīgs faktors kāpu saglabāšanai ir zirgu „ganīšana” kāpās. Tā arvien turpinās Vecāķu kāpās. Protams, ka nepieciešama kāpu labiekārtošana un nopietna kontrole. Pašvaldībām un valstij jāsaprot, ka piekrastes rekreācijas infrastruktūras attīstībā, rūpējoties par iedzīvotāju veselību un labklājību, ir jāiegulda lieli līdzekļi.

2.2.2. Ezeri

Dabas parka „Piejūra” ezeri ir vērtīgi gan kā izcili īpaši aizsargājamie biotopi un nozīmīgas īpaši aizsargājamo sugu atradnes, gan arī kā svarīgas atpūtas vietas.

Garezeri ir unikāli ģeoloģiskās izcelsmes ziņā: tie ir Latvijas visizteiksmīgākie jomu ezeri, vienīgie šādas izcelsmes ezeri Vidzemes jūrmalā.

Ummja ezers ir viens no izcilākajiem Latvijas un Baltijas lobēliju-ezereņu ezeriem, viens no Latvijā retajiem mezotrofajiem ezeriem, tas ir arī Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamais biotops: Oligotrofu līdz mezotrofu augu sabiedrības minerālvielām nabadzīgās ūdenstilpēs un to krastmalās (3130).

Ummja ezerā un Dienvidu Garezerā sastopami Latvijas īpaši aizsargājamie biotopi: augu sabiedrības ar Dortmana lobēliju Lobelia dortmannae un ezerenēm Isoëtes un ezereņu Isoëtes audzes.

Ummja ezerā ir plašas un dzīvotspējīgas Latvijas īpaši aizsargājamo augu sugu: gludsporu ezerenes Isoëtes lacustris, Dortmana lobēlijas Lobelia dortmanna un sīpoliņu doņa Juncus bulbosus atradnes, sastopamas arī īpaši aizsargājamās augu sugas palu staipeknītis Lycopodiella inundata un ūdeņu ērkšķuzāle Scolochloa festucacea. Arī Rietumu Garezerā sastopamas vairākas īpaši aizsargājamās augu sugas: Dortmana lobēlija, gludsporu ezerene, ūdeņu ērkšķuzāle, dzeloņsporu ezerene, sīpoliņu donis, Dalekardijas avotsūna.

Dabas parka „Piejūra” ezeri tiek izmantoti kā tradicionālas atpūtas vietas. Šie ezeri ir ļoti piemēroti gan atpūtai (ir labas sauļošanās vietas, telšu vietas), gan peldēšanai (liela daļa piekrastes ir smilšaina un neaizaugusi), gan makšķerēšanai (pieejami krasti).

Dabas parka „Piejūra” ezeru biotopus galvenokārt ietekmē cilvēku darbība, kas saistīta ar šo ezeru izmantošanu atpūtai. Tiek izmīdīta krastos esošo kāpu zemsedze (sevišķi pie Dienvidu Garezera un Ummja), kas izraisa smilšu plūšanu ezerā – tā veidojusies pāržmauga Ziemeļu Garezerā (Suško u.c., 1999), pašlaik tas vērojams Dienvidu Garezera un Ummja austrumu krastos. Ezeru krasti tiek piesārņoti un izbraukāti. Peldvietās tiek izbradātas īpaši aizsargājamo augu sugu atradnes – Ummja ezerā regulāri redzamas izrautas lobēlijas un ezerenes. Pašlaik aizsargājamo augu atradnes saglabājušās aiz skrajas niedru, grīšļu un abinieku sūrenes joslas. Peldoties, mazgājoties, kā arī no piesārņotajiem un izbradātajiem krastiem ezeros tiek ienestas augiem nepieciešamās barības vielas jeb biogēnie elementi, kas paātrina eitrofikāciju – ūdens kvalitātes pasliktināšanos un ezeru aizaugšanu, par ko liecina ūdens ziedēšana un plašās niedru audzes Ummja ezerā.

Ezeru biotopus ietekmē arī dabiskā eitrofikācija, kas ir dabisks, neatgriezenisks process, kas izpaužas kā dūņu uzkrāšanās un aizaugšana. Šajos ezeros tā ir ļoti lēna, jo ezeru sateces baseini nelieli, tajos atrodas galvenokārt priežu meži uz nabadzīgām augsnēm. Ezeru biotopus ietekmē arī dabīgā distrofikācija – humusvielu ieplūšana no ezeru sateces baseina un uzkrāšanās un ezera pārpurvošanās.

2.2.3. Purvi

Serģa purva biotopi ir unikāli s dabas parka „Piejūra” teritorijai gan izcelsmes, gan sugu sastāva dēļ un palielina dabas parka „Piejūra” bioloģisko daudzveidību.

2.2.4. Pļavas

Pļavas pieder pie biotopiem, kuru eksistence ir atkarīga no to apsaimniekošanas - pļaušanas un ganīšanas. Dabas parkā „Piejūra” sastopamas gan sausas pļavas, gan palieņu pļavas. Vērtīgākās pļavas ir Buļļu salā un Gaujas grīvas rajonā. Tās visas iekļautas botāniski vērtīgo pļavu datu bankā. Pļavas ir nozīmīgas vairāku Latvijā ļoti retu augu sugu dzīvotnes. Pļavu stāvokli negatīvi ietekmē aizaugšana ar krūmiem un niedrēm. Īpaši tas vērojams Daugavgrīvā. Vietām, piemēram, Vakarbuļļos un Daugavgrīvā, pļavas izbraukā ar automašīnām un motocikliem, tādā veidā degradējot pļavu augāju un iznīcinot augu sugas.

Gaujas krastu pļavām galvenā vērtība ir kā lielas upes (Gaujas) grīvas palienes pļavu kompleksam kopumā, kura struktūra, tai skaitā sugu sastāvu nosaka ne tikai Gaujas pali, bet arī vējuzplūdu radītas ūdens līmeņa svārstības. Vējuzplūdu laikā palieni appludina Rīgas līča iesāļais ūdens. Rezultātā arī augsnē palielināts sāļu daudzums, kurš piemērots iesāļu augšņu sugām. Šāds dabas komplekss šādā mērogā Latvijā ir tikai 3 vietās. Tādēļ to dabas vērtību saglabāšana un apsaimniekošana uzskatāma par prioritāti visas valsts mērogā. Regulāri apsaimniekojot, ir iespēja, ka pieaugs vērtīgo indikatorsugu skaits, arī iesāļas augsnes raksturojošās sugas, kuras, pārtraucot pļaušanu vai ganīšanu, izzūd pirmās. Lielo upju grīvas ar to krastu palienēm iekļautas arī Eiropas sugu un biotopu direktīvas I. pielikumā.

Pļavas pie Gaujas apdraud aizaugšana. Visa platība netiek regulāri pļauta; apsaimniekošana pārtraukta dažādās vietās atšķirīgos gados. Nelieli fragmenti pļauti vēl pirms 2 līdz 3 gadiem, taču lielākajās platībās nepļauj jau vairāk nekā 5 gadus. Vērojama parastās niedres ekspansija, kā arī bieza kūla. Kūlas biezums dažādās vietās ir atšķirīgs - atkarīgs no tā, cik sen pārtraukta apsaimniekošana. Ar niedri visvairāk aizaugušas mitrākās ieplakas, kuras nevar nopļaut ar tehniku. Kūlas un niedru dēļ samazinājies botāniski vērtīgo pļavu indikatorsugu daudzums un indivīdu skaits.

2.2.5. Meži

Dabas parka „Piejūra” mežiem ir ļoti liela dabas aizsardzības vērtība. Dabas parka teritorijā ir sastopami divi Eiropas Padomes Sugu un biotopu direktīvā iekļauti meža biotopi – mežainas jūrmalas kāpas un boreālie meži, kas ir prioritāri aizsargājams mežu biotops Eiropas Savienībā. Lielākā daļa pieaugušo un pāraugušo priežu audžu atbilst dabisko meža biotopu kritērijiem, kam saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu izveidojami mikroliegumi.

Lai gan lielā daļā parka teritorijas ir vidēja vecuma un jauni meži, tomēr atsevišķās vietās, piemēram, starp Garezeriem un jūru, kā arī starp Mežciemu un Garupi relatīvi lielās platībās ir pāraugušas, vecas priežu audzes, kas vietām sasniedz pat 230 gadu vecumu. Šādiem mežiem ir vislielākā nozīme sugu daudzveidības saglabāšanā dabas parka teritorijā, jo tām ir raksturīga ilgstoša meža kontinuitāte, dažādvecuma struktūra, dažādas bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgas meža struktūras – kritalas, sausokņi, dobumaini koki, kas svarīgi gan putnu, gan sēņu, ķērpju, sūnu un bezmugurkaulnieku sugām. Latvijā vecas priežu audzes, it īpaši veci sili un mētrāji intensīvās saimnieciskās darbības rezultātā ir kļuvuši par lielu retumu, tādēļ tām ir īpaši svarīga dabas aizsardzības nozīme.

Galvenie bioloģiskai daudzveidībai nozīmīgākos mežus ietekmējošie faktori ir mirušas koksnes izvākšana, kas samazina dabisko meža struktūru dažādību, kā arī pakāpeniska veco mežu izzāģēšana. Būtisku traucējumu rada arī nekontrolēta atkritumu izgāšana, sauso priežu mežu trauslās zemsedzes izbraukāšana un izmīdīšana. Vietām negatīva ietekme ir arī pakāpeniskai mežu eitrofikācijai, kas novērojama ne tikai dabas parka, bet arī plašā teritorijā Rīgas tuvumā.

Dabas parkā „Piejūra” mežiem ir ļoti liela sociālekonomiskā vērtība. Mežainajām jūrmalas kāpām, un it īpaši tām, kas apaugušas ar vecām priežu audzēm, ir liela ainaviskā vērtība. Dabas parka mežiem ir liela rekreācijas noslodze, un to nosaka dabas parka „Piejūra” ģeogrāfiskais novietojums tuvu Rīgai, iecienītās peldvietas Vecāķos, Kalngalē, Garciemā, Carnikavā un citur.

Sportisti/skrējēji regulāri nomīda meža zemsedzi, atsevišķas vietas pat erodē; trasu marķēšanai smērē kokus ar krāsvielu un atstāj dabai nedraudzīga materiāla lentes. Ziemās, gatavojot slēpošanas trases, tiek izmantots mototransports, bet ļaunākais, ka tiek iznīcināti jauni kociņi.

Atomobilisti galvenokārt izbraukā Lilastes piekrasti un Buļļu salu, kur pa gludu priežu silu var braukt bez ceļa. Lai pasargātu mežu no izbraukāšanas, autostāvlaukumi pēdējos gados ierīkoti Lilastes un Garezeru apkārtnē.

Sēņotāji un ogotāji pamet atkritumus, retumis iekurina kādu ugunskuru, plūc ogulāju mētras un dekoratīvos augus. [an error occurred while processing the directive]