Zilā grāmata

Zilā grāmata (ZG) jau kuro reizi tiek pārlikta atkal jaunā ietvarā. Turpinot iesākto tradīciju, pēdējo un pašu svaigāko priekšvārdu lieku visiem citiem priekšā.

Ietvars nāk no jaunās sistēmas AAA. Šie trīs burti tagad jāsaprot kā Algoritmu Autonomiju Arhitektūra, kas ir mans kārtējais mēģinājums ievest kaut cik noturīgu kārtību ar datora palīdzību veicamo darbu jomā. ZG joprojām ir AAA grāmata, bet jau citā apveidā. 1998. g. priekšvārda papildinājumā minētās AAA grāmatas pamatīpašības paliek spēkā, bet noformējuma detaļas, kurām bija veltīta atsevišķa nodaļa (tagad tā izmesta) jau ir citādas. Grāmata domāta lasīšanai uz datora ekrāna, kad tā atrodas tajā pašā datorā. AAA grāmatu var arī ievietot internetā vai nodrukāt uz papīra, bet tad pazūd iespējas, kas to atšķir no parastas grāmatas – nevar vairs izpildīt programmas, apskatīt bildes lielākā mērogā un klausīties melodijas.

Tālākajos priekšvārdos atrodamās ziņas par ZG iegūšanu no interneta un par toreizējo AAA lai paliek vēsturei. Šīs grāmatas lasītājam ir svarīgi zināt tikai sekojošo. Sasaistes rinda izskatā “123 «» ABC” katras nodaļas sākumā ļauj nokļūt uz satura rādītāju, iepriekšējo nodaļu, nākošo nodaļu un alfabētisko rādītāju. Pēdējais satur norādes (hipersaites) uz grāmatas nodaļām, ilustrācijām, mūzikas gabaliem un izpildāmām programmām. Bildēm un mūzikai ir pa divām norādēm – uz pašu objektu un vietu tekstā, kur tas minēts (otrā norāde apzīmēta ar taisnstūrveida simbolu). Tekstā norādes uz bildēm ir parakstos zem tām, bet uz mūziku – virsrakstos pie notīm. Starp citu, dziesmai “Nojausma” ir vēl otra, vēlāk sacerēta melodija, uz kuru ir norāde vārdā “mūzika” pie pirmās melodijas notīm.

Šī rindkopa par ZG lejupielādi atbilst īstenībai grāmatas interneta versijās, bet jau paņemtajos eksemplāros tā pēc kāda laika var izrādīties novecojusi. Lai iegūtu ZG savā datorā, uzklikšķiniet uz sekojošās norādes: ftp://jonins.mii.lu.lv/aaa/zilgra.zip . Parādīsies dialoga lodziņš, kurā jāizvēlas iespēja “Save” un tad jānorāda mape, kur šo failu lejupielādēt. Pēc iegūtā faila atarhivēšanas tas dod mapi zilgra. To var lietot kā AAA lauku, ja pirms tam ir uzstādīta AAA programmatūra, ar kuru var iepazīties un arī to lejupielādēt, ieejot WEB lapā http://jonins.mii.lu.lv . ZG var lasīt arī bez AAA palīdzības, atverot mapē zilgra esošo faillu i_.htm .

Atvainojos lasītājiem par šo ačgārnību, bet tā nu iznāk – tas, ko es rakstu pašu pēdējo, ir jāliek visam priekšā. Citādi tālākais var izrādīties mazliet nesaprotams. Šis ievads, savukārt, droši vien īsti saprotams kļūs tikai pēc grāmatas izlasīšanas. Bet tad jau var to pārlasīt vēlreiz.

Šis ir mans pirmais mēģinājums veidot savu mājas lapu Internetā, un tajā kā pirmais un pagaidām vienīgais darbs ir ielikta Zilā grāmata. Grāmatas un manis kā autora priekšā stādīšanās atrodama tās ievadā. Grāmatu var lasīt Internetā, bet var arī pārrakstīt savā datorā tās 1998. g. izdevumu, uzklikšķinot pēc kārtas uz sekojošiem failu vārdiem: ZG98_1.ZIP un ZG98_2.ZIP , tālāk izvēloties iespēju Save File. Šo failu lielumi ir tādi, ka tos katru var ierakstīt vienā disketē (tas dod iespēju pārnest tos uz datoriem, kuriem nav Interneta). Pēc failu pārrakstīšanas tie jāatarhivē ar WinZIP un abu saturs jāievieto pirms tam sagatavotā tukšā mapē ar patvaļīgu nosaukumu. Grāmatas teksts, kas ietver sevī arī lietošanas pamācību, atrodas failā zila.doc kā Word-97 dokuments. Šādā veidā iegūta grāmata dod lielākas iespējas nekā Internetā lasāmā – to var nodrukāt uz papīra, var izpildīt grāmatā minētās programmas, bet fotoattēlus var apskatīt lielākā mērogā un labākā kvalitātē. Zilo grāmatu ar visu, kas tai pievienots, var bez ierobežojumiem pavairot un izplatīt, autors būs pateicīgs katram, kas veicinās tās popularizēšanu.

Tālāk dažas piezīmes, kuras labāk lasīt pēc pašas grāmatas, jo tās turpina grāmatā aizsāktos tematus.

Mans ar vārdiem "bet varbūt tomēr" paustais nedrošais optimisms vismaz vienā jomā ir piepildījies. Grāmatā es gandrīz vai apraudāju fotoamatierismu, kurš nu vienkāršam cilvēkam kļuvis nepieejams, bet tagad esmu liecinieks un arī līdzdalībnieks tā atdzimšanai jaunā kvalitātē. Tagad man ir digitālais fotoaparāts un viss, kas vajadzīgs, lai varētu pilnīgi patstāvīgi iegūt krāsainas fotogrāfijas gan datora ekrānā, gan uz papīra. Visa bilžu taisīšana notiek gaismā, pie datora, bez kādām ķimikālijām. Tiesa, tas vēl ir padārgi un arī kvalitāte mazliet atpaliek no tradicionālajā veidā sasniedzamās, taču slieksnis ir pārkāpts! Divas ar jauno tehniku iegūtās fotogrāfijas (Pats galvenais un Stāmerienas pils) ir ietvertas arī šajā grāmatas izdevumā, nomainot tāda paša nosaukuma agrākos uzņēmumus.

Esmu arī pārliecinājies, ka ne jau es vienīgais meklēju saprātīgu vidusceļu starp reliģisko pasaules uzskatu un materiālismu. Nesen iepazinos ar Edgara Imanta Siliņa grāmatu Lielo patiesību meklējumi (Rīga, Jumava, 1999), kuras nobeigumā izteiktās atziņas ir ļoti tuvas manējām, lai neteiktu, ka tās ir tās pašas, tikai ietvertas citos vārdos. Atļaušos minēt vienu citātu no šīs grāmatas:

Lai atvērtās sabiedrības izdzīvotu,ir jānostiprina to imunitāte pret "vienīgajām patiesībām" un to sludinātājiem. Šis varbūt ir vissvarīgākais virsuzdevums gan filozofiem un sociologiem, gan citiem zinātniekiem, gan kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem – visiem, visiem, kam vien rūp atvērtas demokrātiskas sabiedrības nākotne.

Te atliek tikai piebilst – pilnīgi manas domas! Es būtu ļoti gandarīts, ja Zilā grāmata dotu kaut cik pamanāmu ieguldījumu šī lielā uzdevuma veikšanai.

Tā kā te ievietotais grāmatas variants pamatos sakrīt ar 1998. gada izdevumu, tad turpinu ar tā priekšvārdu.

Pagājis apmēram gads, kopš pieliku punktu Zilās grāmatas pavasarīgi-atvasarīgajam nobeigumam, līdz ar to pabeidzot tās pirmo, 1997. gada izdevumu. Tagad būs otrais. Pirmā izdevuma atvēršanas svētki, viņi arī pirmie Atvasaras svētki, notika pilnīgā saskaņā ar nobeigumā pieminēto ieceri. Gada laikā grāmata ir mazliet pagrozījusies pasaulē, un esmu guvis dažas jaunas atziņas, kuras centīšos ietvert šajā priekšvārdā.

Sākumā likās, ka grāmata neizies ārpus ļoti šaura radu un paziņu loka, taču vēlāk sadūšojos palaist pāris grāmatas eksemplārus no savas darba vietas brīvā klejojumā, ļaujot katram lasītājam pēc saviem ieskatiem dot grāmatu tālāk. Cik tādu lasītāju ir bijis, nezinu pat aptuveni, nekādas atsauksmes vairums no viņiem nesūtīja, un es tādas arī nelūdzu. Atradās tomēr viens lasītājs – grāmatā pieminētais Vilnis Detlovs, starp citu, vēl arvien Universitātes pasniedzējs – ar kuru izvērtās plašs dialogs par Zilo grāmatu. Tas palīdzēja man paskatīties uz savu grāmatu it kā no malas un daudz ko tajā pārvērtēt. Bez tam saņēmu norādījumus uz grāmatā atrastajām valodas un stila kļūdām, kuras šajā izdevumā jau ir izlabotas. Par to visu manam Skolotājam un Zilās grāmatas visvērīgākajam lasītājam sirsnīgs paldies!

Bija liela vēlēšanās palabot arī satura ziņā vājākās vietas, tomēr no šī nodoma nolēmu atturēties – labāk lai grāmata paliek tāda, kādu to rakstīju, jo tā ir arī sava tapšanas laika liecība. Tagadējo attieksmi pateikšu priekšvārdā, bet tas no manis sarakstītā, uz ko pašam vairs negribas skatīties, lai paliek kā savdabīgs humors. Rakstot taču domāju to pilnīgi nopietni.

Tagad par tām atziņām. Sākšu ar to, kas grāmatā nosaukts par pašu galveno – filozofisko daļu. Tā jau ir nogājusi ceļu, kas tipisks visiem maniem lielajiem nodomiem – sākot ar rožainiem sapņiem par pasaules mēroga sasniegumiem un beidzot ar klusu cerību, ka vismaz kādai niecīgai drusciņai no paveiktā būs paliekoša vērtība. Esmu pārliecinājies, ka grāmatā aprakstītie filozofiskie būvējumi nopietnu kritiku neiztur. Filozofijai jau ir tāda īpatnība, ka sameistarot vēl nedzirdētu pasaules izpratnes modeli nemaz nav tik grūti, tikai lielākoties tas nevienu, izņemot pašu autoru, neinteresē.

Manā pasaules modelī varbūt visvairāk ievērību pelna Nenoteiktības princips, no kura iepriekš teiktais būtībā arī izriet. Es pats nevilšus esmu mēģinājis šo principu pārkāpt, pūlēdamies pierādīt, ka mūžsenais strīds starp materiālismu un ideālismu būtu jāizškir pēdējam par labu. Pierādījums iznāca gandrīz pārliecinošs, un tomēr tikai gandrīz – droši apgalvot, ka visu dzīvo varēja radīt tikai ar saprātu apveltīts Radītājs, nevis nejaušību spēle dabas likumu ietvaros, es vairs neņemos. Līdzīgi kā nevaru apgalvot, ka grāmatā minētie dzīvē sastaptie brīnumi ir kaut kas vairāk par nejaušu sagadīšanos. Gadījums mēdz palaikam darīt pavisam trakas lietas, un to nedrīkst novērtēt par zemu. No otras puses – minētie brīnumi arī no malas izskatās visai iespaidīgi, un es vairāk sliecos uz to, ka nejaušības dažkārt apzināti vada kāda neredzama roka. Bet tas jau ir drīzāk ticības, nekā zinātnes jautājums. Kopsavilkumā esmu nonācis atpakaļ pie savas Nenoteiktības, neskatoties uz visiem centieniem atrast drošāku pamatu.

Ceru, ka tuvākajā nākotnē man vēl izdosies uzrakstīt par filozofijas jautājumiem atsevišķu darbiņu, kurā būs izlabotas atrastās nepilnības un precizētas neskaidrās vietas. Otra lieta, kurai arī Zilās grāmatas ietvari kļuvuši par šauriem, ir ANV figūras – par tām derētu gan uzrakstīt patstāvīgu grāmatiņu, gan sastādīt pietiekoši universālu datorprogrammu šo figūru zīmēšanai. Starp citu, pēdējā gada laikā esmu pavirzījis uz priekšu ANV figūru teoriju, pieļaujot arī tādas figūru sistēmas, kas nav attēlojamas uz rūtiņu papīra – ar piecstūrainu, sešstūrainu u.t.t. simetriju. Lūk, daži piemēri:

Tas, uz ko man grāmatā vairs negribas skatīties, ir nākotnes vīzijas, par kurām mēģināju fantazēt nodaļā Bet varbūt tomēr. Nodaļa ir rakstīta pirms diviem gadiem, uzrakstītais bija izdomāts vēl kādu gadu iepriekš, un toreiz tā likās galvu reibinoša fantastika, bet šodien par to visu var vairs tikai ironiski pasmaidīt. Vēl jau tik datorizēta pasaule, kādu es to domās pūlējos radīt, gluži uzbūvēta nav, bet esot jau principā izgudrota iespēja pieslēgties Internetam caur parasto elektrisko tīklu, un pārējais neapšaubāmi sekos pavisam drīz. Nebūs, protams, nekādas jaunas vispasaules valodas, nebūs pasaules radītāju komandas ar algoritmisma filozofiju Bībeles vietā, nebūs arī pilsētas ar vārdu SITA, bet pasaule ar datoru līdzdalību visās dzīves jomās būs. Paredzot, ka tādas pasaules kontūras sāks iezīmēties reizē ar jaunās tūkstošgades slieksni, es varbūt arī daudz nekļūdījos. Lai kā, bet mana sapņu pasaule tā nebūs. Es jau tagad, sēdot pie mūsdienīga datora un atceroties skaitļojamās mašīnas, ar kurām sāku savas programmētāja gaitas, jūtos kā dzīvs izraktenis.

Daži grāmatā izteiktie apgalvojumi ir izrādījušies nepatiesi. Nodaļā Mīlestība un matemātika ir teikts, ka maniem mīlas svētkiem analoģiski datumi ir katram cilvēkam visā dzīves laikā. Atklājās, ka tomēr ne visiem, jo datumu rēķināšanas algoritms var dot arī nulli un negatīvus skaitļus. Tā tas ir, piemēram, V. Detlovam (dz. 1923. g. 26. maijā). Savukārt nodaļā Kas ir algoritms? minētā Fermā lielā teorēma esot nesen pierādīta, un līdz ar to vairs nevar kalpot par neatrisināma uzdevuma paraugu.

Lasītājiem, kurus varbūt arī šis izdevums sasniegs, palaists brīvgaitā, gribu atgādināt, ka Zilā grāmata un tajā ietvertie materiāli (figūras, melodijas, u.c.) nav saistīti ne ar kādām autortiesībām, to visu var bez ierobežojumiem pavairot un izplatīt, ja vien ir tāda vēlēšanās.

Visbeidzot, priekšā stādīšanās nolūkā – viena sendienās uzņemta fotogrāfija. Tajā es esmu redzams ar paša izgudrotu un darinātu ierīci, kurai pēc idejas vajadzēja kalpot par brīvā dabā lietojamu foto palielinātāju. Nekas tur gan neiznāca, kā jau ar daudziem maniem būvējumiem.

P.S. Ir iznācis tā, ka priekšvārdam jāraksta turpinājums. 1998. g. izdevums vēl nebija laists pasaulē, kad radās ideja par AAA-grāmatu, un par pirmo izmēģinājuma trusīti ir izraudzīta šī pati Zilā grāmata. Kas ir AAA-grāmata, par to stāstīts atsevišķā nodaļā grāmatas beigās, taču tur apakšpunkts par šādām grāmatām vispār ir uzrakstīts pārāk oficiāli – tā lai tas derētu jekurai AAA-grāmatai. Te es mēģināšu savu ideju izteikt tēlaināk.

Runa ir par vienu no risinājumiem ļoti mūsdienīgam jautājumam – kā savienot grāmatu ar datoru. Iespēju te ir daudz – sākot ar to, ka datoru izmanto tikai grāmatas sagatavošanai, rezultātu nodrukājot uz papīra, kā tas bija ar līdzšinējo Zilo grāmatu, un beidzot ar datorgrāmatām, kuras skatāmas tikai uz datora ekrāna. Mana AAA-grāmata ir mēģinājums rast zelta vidusceļu starp šīm galējībām, un tās pamatdomu var raksturot vādiem – izlasi grāmatu uz papīra, tad sēdies pie datora un lasi dziļāk. Neko būtiski jaunu es te, protams, neizdomāju (minētā vidusceļa gājēju netrūkst arī bez manis), tomēr šādu grāmatu veidošanai vispārpieņemtu normu vēl nav, un šajos "trīs A" var izrādīties arī kāda drusciņa jaunrades. Katrā ziņā es esmu atradis veiksmīgu (vismaz manā skatījumā) grāmatu datorizācijas paņēmienu, kuru tagad izmēģinu praktiski.

Paņēmiena īpatnība ir tā, ka tas neko neatņem grāmatai tradicionālajā izpratnē. AAA-grāmata ir normāli lietojama arī bez datora, un atšķiras vienīgi ar to, ka dažviet tajā ir sastopami pasvītroti vārdi. Caur šiem vārdiem grāmatā var ielūkoties dziļāk, tikai tad jāņem palīgā dators. Ar to grāmatas tekstu var pārlapot vēlreiz, tagad jau uz ekrāna, un pasvītrotie vārdi ir kļuvuši par ejām uz brīnumzemi, kur mājo vienkāršai grāmatai nepieejamas lietas. Tur var dzirdēt grāmatā minētās melodijas, redzēt ilustrācijas (tās gan varētu arī nodrukāt, bet uz ekrāna skats ir krietni iespaidīgāks) un var paspēlēties ar programmām, kuras risina grāmatā aplūkotos uzdevumus. Pēdējais teikums attiecas konkrēti uz Zilo grāmatu, citos gadījumos šo sarakstu varētu vēl papildināt.

Zilajai grāmatai ir šādi pielikumi: mūzika visām piecām tajā iekļautajām melodijām, astoņas uz ekrāna skatāmas fotogrāfijas un divas izpildāmas programmas. No programmām viena, kas saucas Laimīgie datumi, ir līdzvērtīga nodaļā Mīlestība un matemātika dotajām tabulām, ļaujot ātrāk iegūt to pašu rezultātu. Otrā programma ANV figūras toties ir pavisam nopietna, un ar to var gan atkārtot uz ekrāna grāmatā dotās figūras, gan zīmēt tās pēc lietotāja ievadītām formulām, gan uzdot datoram pašam gudrot un zīmēt arvien jaunas figūras. Programmā ietverta arī nesen izgudrotā sistēma Universs, kas dod figūras ar jebkuras kārtas simetriju. Par šīs sistēmas iespējām simbolisku zīmju veidošanā lasītājs var pārliecināties, uzzīmējot tajā figūras 510:1, 412:3011, 610:1114 un 41102:16.

Šo pantiņu no Kaudzīšu "Mērnieku laikiem" esmu izvēlējies par ieskaņu savai Zilajai grāmatai. Kāpēc tā ir zilā? Nu tāpēc, ka ir zilās tāles, zilie sapņi un zilās rītausmas. Zilā krāsa nozīmē kaut ko fantastisku un pāri ikdienai stāvošu, kaut ko vilinošu un nesasniedzamu. Sākdams šo grāmatu, es skaidri apzinos, ka stādu sev nesasniedzamu mērķi – aptvert patiešām "visu firmamentu", padarīt par savu visu "univerzumu", vārdu sakot, novērtēt no sava redzes viedokļa ne vairāk un ne mazāk, kā visu, kas ir. Un tā kā šis mērķis ir nesasniedzams, tad īstajā vietā ir arī pantiņa divas pēdējās rindas par violeto lentu un Pīkola raušanu. Zinu, ka mans zilais sapnis izkūpēs ar violetiem dūmiem, bet lai! Tas man nebūt netraucē šo darbu vismaz iesākt.

Nu bet tagad – pie lietas. Mēģināšu pavisam nopietni un bez liekas ironijas paskaidrot, ko un par ko es te domāju rakstīt. Ja tā pavisam īsi, tad gribu Zilajā grāmatā savākt vienkopus visu to, kas no manis paveiktā un pārdzīvotā varētu būt ar paliekošu vērtību. To, kas varētu būt interesants ne tikai man, bet arī šīs grāmatas lasītājiem. Ceru, ka ar savu necilo, bet tomēr ne gluži ikdienišķo dzīvi es vismaz kaut ko nākamībai atstājamu esmu radījis.

Tagad nu būtu laiks stādīties priekšā. Lai mans pašnovērtējums nebūtu pārāk subjektīvs, ņemšu palīgā "Latvijas padomju enciklopēdiju", kuras beidzamajā sējumā ir personu rādītājs, un tajā savukārt ir daži vārdi arī par mani: Sedols Jānis (1939) – pad. matemātiķis. Apzīmējums "pad.", līdzīgi kā enciklopēdijas nosaukumā, attiecas uz laikmetu, kuru, kā zināms, neizvēlas. Pārējais ir par mani pašu. Esmu matemātiķis, dzimis 1939. gadā. Enciklopēdijas personu rādītājs ļauj izdarīt arī ļoti aptuvenu novērtējumu manam sabiedriskajam stāvoklim Latvijas iedzīvotāju vidū. Tā kā esmu gandrīz precīzi uz robežas starp starp rādītājā minētajiem un neminētajiem, un pirmie pēc skaita ir tuvu vienam procentam no pieaugušo cilvēku kopskaita, tad mana "izredzētības pakāpe" ir apmēram 1:100. Vārdu sakot, caurmērā no katra simta viens ir par mani pārāks, bet 99 – ne. Laikam jau šāds vērtējums atbilst patiesībai, lai gan, jāatzīstas, pirms šīs rēķināšanas es klusībā cerēju uz apmēram 1:1000. Pēdējais skaitlis droši vien izsaka to stāvokli, ko es būtu varējis sasniegt, ja būtu dzīvojis mērķtiecīgāk. Bet varbūt arī ne – ļoti iespējams, ka es esmu radīts tieši tai vietai uz dzīves kāpnēm, kur patreiz arī atrodos. Ar klusu cerību pakāpties drusciņ augstāk, kad būs uzrakstīta Zilā grāmata. Ja ne citu, tad vismaz pats savā vērtējumā.

Un vēl viena piebilde – es uzskatu sevi par matemātiķi – izgudrotāju, nevis par matemātiķi – pētnieku. Tas nozīmē, ka es galvenokārt cenšos nevis atklāt kaut ko jau esošu, tikai vēl nezināmu, bet gan uzbūvēt kaut ko savu. Tādu, ko neviens cits nekad neizveidos, vismaz tieši tādu ne. Pie tādiem darbiem pieder arī mans pagaidām lielākais veikums, kuram esmu devis vārdu SITA.

Kas ir SITA un kāds tai ir sakars ar Sitas upīti uz Vidzemes un Latgales robežas, tas nav pāris vārdos pasakāms, tāpēc par to es stāstīšu vēlāk. Pagaidām pateikšu tikai to, ka SITA ietver sevī centienus nostādīt uz jauniem pamatiem patreiz ļoti populāro matemātikas nozari – programmēšanu uz skaitļošanas mašīnām jeb datoriem (turpmāk lietošu šo jaunvārdu tā īsuma dēļ, kaut arī pats pie tā vēl neesmu pieradis). Savukārt, no šīs "pamatu likšanas" esmu nonācis pie ļoti tālejošiem vispārinājumiem, kas jau vairs nepieder matemātikai, bet gan filozofijai.

Saprotu, ka šajā man svešajā jomā es diez vai varu pretendēt uz lieliem panākumiem, tomēr esmu uzdrīkstējies "aptvert visu firmamentu", un varbūt, ka manos spriedumos ir arī kāds patiesības grauds. Es piedāvāju savu pasaules izpratnes sistēmu, ar kuru var izskaidrot daudz ko līdz šim neizprotamu, un kura balstās uz mūsu gadsimtā izdarītiem atklājumiem matemātikā, fizikā un bioloģijā. Protams, mana sistēma nav ne vispareizākā, ne vienīgā iespējamā – šāds secinājums, starp citu, no viņas pašas arī izriet, jo viens no tās stūrakmeņiem ir apgalvojums, ka tāda "vienīgā un vispareizākā", pilnīgi visu izskaidrojoša, teorija ir principā neiespējama.

Par to visu būs stāstīts šajā grāmatā, taču tā nebūt nebūs zinātnisks traktāts par matemātikas un filozofijas problēmām. Mana grāmata – es uz to ceru – būs arī saistoša lasāmviela, kas neprasīs no lasītāja citas zināšanas, kā vien lasīt- un domāt- mācēšanu. Vienīgi dažās vietās varbūt nāksies atcerēties šo to no skolā mācītā, bet tās vietas lasot var arī izlaist, daudz nebaidoties, ka tālākais tāpēc nebūs saprotams.

Grāmata būs kā vijums no trīs pavedieniem – kopā vīsies mana dzīves stāsta epizodes, šis tas no matemātikas un programmēšanas, un visbeidzot, filozofiskas pārdomas par pasaules iekārtojumu. Tā kā gribu šajā grāmatā ietvert visu nozīmīgāko, ko man izdevies radīt, tad būs arī sīkākas, ar minētajām "trīs valzivīm" tieši nesaistītas lietiņas. Mācīšu lasītājiem (kuri to vēlēsies) zīmēt uz rūtiņu papīra leduspuķēm līdzīgas fīgūras, piedāvāšu arī nodziedāt vai nospēlēt dažu labu paša sacerētu melodiju. Rakstīšu reizē literāru sacerējumu, mācību grāmatu, populārzinātnisku un vienkārši zinātnisku darbu, pie tam vēl mūzikas pavadījumā. Tāpēc jau tā ir Zilā grāmata. Vienu gan varu apsolīt – rakstīšu tikai patiesību. Viss, kas rakstīts par manu dzīvi, būs dokumentāli precīzs. To es pasaku tādēļ, ka būs arī diezgan neticamas lietas, un lasītājam var rasties aizdomas, ka esmu kaut ko piefantazējis klāt.

Nobeidzot šo ievadu, gribu pateikt dažus vārdus par laiku, kurā es to rakstu. Ir 1991. gada Ziemassvētki. Rakstīšanu sāku 24. decembra vakarā, kas man ir ne tikai Ziemassvētku vakars, bet arī mātes dzimšanas diena. Memmītei, kā mēs viņu kopš bērnu dienām saucām, būtu jau 81 gads, bet viņa aizgāja aizsaulē, nesagaidījusi 80. gadskārtu – 1990. gada vasarā. Memmīte bija dziļi dievticīga, viņa ticēja ne akli un fanātiski, bet ar saprātīgu pārliecību, ka pasaule nevar būt bez Dieva. Viņa šad tad mēdza atgādīnāt kādā ievērojama cilvēka (diemžēl esmu aizmirsis, kā tieši) vārdus – Mazliet fīlozofijas ved pie ateisma, bet vairāk filozofijas – atpakaļ pie Dieva.

Es savos patiesības meklējumos arī esmu nogājis tieši tādu ceļu – vispirms nonācu pie pārliecības, ka kristīgās ticības Dievs man nav pieņemams, bet vēlāk tīri loģiski izspriedu, ka Dievam tomēr ir jābūt. Tiesa, ne gluži tādam, kādu sludina baznīca. Dievs, kas kā pašu galveno prasa no cilvēka pats sevis godāšanu un slavēšanu (pirmie divi baušļi), bet nepaklausības gadījumā draud ar mūžīgām mocībām, ir absurds gan no loģikas, gan ētikas viedokļa. Nudien nespēju saprast, kā cilvēki var būt tik sliktās domās par savu Dievu. Šī briesmīgā, acīm redzot no mežoņu laikiem saglabātā ticība rada tikpat briesmīgas sekas – vēl tagad ir vietas, kur cilvēki nogalina cits citu Dieva un ticības vārdā. Man ir pārliecība, un es to centīšos arī pamatot, ka, mazliet dzejiski izsakoties, Dievam nav citas varas un spēka, kā tikai un vienīgi mīlestība. Dievs ir mīlestība – tie bija Memmītes mīļākie vārdi, un tie ir iekalti arī kapa piemineklī, zem kura viņa tagad atdusas. Šos vārdus es arī centīšos nest cauri visai Zilajai grāmatai.

Patreizējie Ziemassvētki ir lielu pārmaiņu laiks. Tieši šajās dienās beidz pastāvēt valsts ar nosaukumu PSRS jeb Padomju Savienība. Kādreiz vietā un nevietā lietotais vārds "padomju", kas jau tika minēts, runājot par enciklopēdiju, nu vairs pieder tikai vēsturei. Par to neviens – ar retiem izņēmumiem – daudz nebēdājas, taču šo pārmaiņu virpuļos, gluži kā kara laikā, bijusī Padomju Savienība, ieskaitot Latviju, ir nonākusi lielā nabadzībā. Tāpēc arī šie Ziemassvētki ir mazliet skumji. Patreizējo noskaņu ļoti labi izteic kāds Poruka dzejolis, kuram esmu arī sacerējis mūziku – tas ir tieši par Ziemassvētkiem un arī par Dievu kā mīlestības nesēju, kurš paliek cilvēku nesaprasts.

Ar to esmu stādījies priekšā arī kā melodiju sacerētājs. Tādu man nav daudz, un tās pašas ir primitīvas, jo mūzikā man nav ne dotību, ne izglītības, ja neskaita skolā iemācīto nošu ābeci. Tomēr es mazliet ceru, ka kāda no manām dziesmiņām iegūs kaut nelielu popularitāti ne tikai manu tuvinieku vidū vien.

Ziemassvētki ir beigušies, un ir pabeigts arī Zilās grāmatas ievads. Lai miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts!

Te es vēl nesākšu klāstīt savas domas par pasaules iekārtojumu, kā to varētu domāt pēc virsraksta. Lai līdz tam tiktu, ir jāatgriežas pie pašiem pirmsākumiem, un katra cilvēka sākums ir bērnība. Centīšos, cik nu tas ir iespējams no pusgadsimtu liela attāluma, atcerēties pats savu iesākumu – to laiku, kad virsrakstā liktais jautājums izteica visu manu būtību. Es biju atnācis pasaulē, un man vajadzēja uzzināt – kāda tā ir, šī pasaule.

Droši vien cilvēku vairākumam pasaules izzināšana notiek neapzināti, un atmiņā nesaglabājas. Ar mani bija citādi, jo es nebiju tāds, kā citi. Pārcilājot pašas pirmās bērnības atmiņas, man paveras diezgan dīvaina aina – pieauguša cilvēka līmenim tuvas spriešanas spējas kopā ar ļoti trūcīgām zināšanām par apkārtējo pasauli. Un piedevām vēl ārkārtīgi attīstīta fantāzija, kas bija gatava pielikt klāt visu trūkstošo, ja vien bija kaut drusciņa, no kā to veidot. Fantazēt es sāku, tiklīdz kā iemācījos runāt, un tas esot bijis vēl pirms gada vecuma. Pirmās fantāzijas uzburtās ainas man bija par it kā iepriekšējo dzīvi pirms dzimšanas. Tur, cik atceros, figurēja valsts Ibēnija ar galvaspilsētu Glažotavu, bet interesantākā parādība tajā pasaulē bija Zaļā elektrība.

Vai tās tiešām būtu bijušas atmiņas par kādu iepriekšējo dzīvi? Nē, dvēseļu ceļošanas teorijām es neticu. Nebija man nekādas iepriekšējās dzīves, un es ierados pasaulē ar pilnīgi tukšu atmiņu, taču ar tik attīstītu domāšanu, ka sajutu šo tukšumu kā nedabīgu un nepieņemamu. Es instinktīvi apjautu, ka visam ir sava pagātne, bet man šīs pagātnes nebija un tāpēc to vajadzēja izdomāt, kas arī tika darīts. Protams, visas lietas tajā Ibēnijā bija ņemtas no mūsu pašu pasaules, tikai saliktas nedabīgās kombinācijās – gluži tāpat, kā tas notiek sapņos.

Lasīt es iemācījos kaut kad starp četru un piecu gadu vecumu. Neviens man to īpaši nemācīja, es pats neliku mieru pieaugušajiem, kamēr nebiju izpratis lasīšanas noslēpumu. Es vienkārši nevarēju samierināties ar to, ka man visapkārt ir kaut kas man nesaprotams, kā tas bija ar grāmatām, kamēr vēl nepratu lasīt. Kad jau pratu, tad es atkal vairs nespēju iedomāties, kā var nemācēt lasīt. Tikai tad, kad man paskaidroja, ka tas ir tā, kā ar grāmatu svešā valodā, es sapratu, ka var gan.

Par grāmatu mīļotāju es tomēr nekļuvu. Jau no paša sākuma mani maz interesēja pasakas un citas bērniem domātas grāmatas, bet vēlāk vienaldzība pavērsās pret daiļliteratūru vispār. Man bija grūti izprotams, kāpēc rakstniekiem vajag izdomāt kaut ko īstenībā nenotikušu un rakstīt par to biezas grāmatas – tādai darbībai es nesaskatīju jēgu.

Grāmatas mani interesēja tikai no viena viedokļa – lai tās man palīdzētu izprast pasaules iekārtojumu. Tāpēc par manu lielo aizraušanos tā ap sešu gadu vecumu kļuva skolas mācību grāmatas. Nē, ne jau pirmo klašu lasāmās grāmatas, bet gan fizika, ķīmija un tamlīdzīgas gudrības, kas bija domātas par mani divreiz vecākiem bērniem – sestajai, septītajai klasei. Šīs grāmatas es lasīju tik aizrautīgi, ka pieaugušie tās sāka no manis slēpt, baidīdamies, ka sajukšu prātā.

Nenormāls jau es biju, bet tikai no "normālu", tas ir, vidusmēra cilvēku viedokļa. Būtībā mana vienīgā nenormālība bija neparasti attīstītā loģiskā domāšana, kura noteica visu pārējo. Man bija tāda reti sastopama izdevība – iedziļināties pasaules noslēpumos, raugoties uz tiem ar skaidrām bērna acīm, bez aizspriedumu un ieradumu nastas. Līdzīgā stāvoklī droši vien būtu uz Zemes nolaidušies saprātīgi citplanētieši, kuri nezina, kā te "ir pieņemts" dzīvot.

Pasauli es vērtēju ne tikdaudz no labā – ļaunā viedokļa, kā no tā, vai ir interesanti, vai ne. Vārds "interesanti" man tajā laikā izteica visu – nekādas citas emocijas es tikpat kā nepazinu.

Par maniem pirmajiem filozofēšanas mēģinājumiem atmiņā ir saglabājusies viena epizode, kas saistās ar pirmo skolas dienu 1946. g. septembrī. Kaut kur klasē uz sienas bija krāsains plankums, liekas, ka sarkans. Es skatījos uz to un sāku prātot – vai nevar būt tā, ka kāds cits to pašu redz nevis sarkanu, bet, teiksim, zaļu. Nu tas ir tādu, kādi man izskatās zaļi priekšmeti. Tikai šis cits nezina, ka šī krāsa jāsauc par zaļu, viņš zina, ka visi to plankumu sauc par sarkanu. Tāpēc viņš redz zaļu, bet saka "sarkans". Vēl kāds cits to varbūt redz zilu, bet arī saka "sarkans", jo ir pārliecināts, ka par sarkanu sauc tieši šo krāsu, un nevis to, kādā šis pats plankums izskatās man. Vārdu sakot, pilnīgi iespējams, ka pasauli katrs redz pavisam citās krāsās, un katrs tās arī citādi sauc, tikai tie nosaukumi ir piekārtoti tā, ka paskatoties uz (kaut vai) to pašu plankumu, visi pasaka vienu un to pašu vārdu "sarkans". Es diezgan ilgi domāju par šo dīvaino situāciju un secināju, ka nav nekādas iespējas uzzināt, ko katrs redz patiesībā – var uzzināt tikai vārdu, kādā viņš nosauc redzēto.

Līdz tik abstraktiem prātojumiem es tomēr nonācu diezgan reti. Daudz vairāk mani nodarbināja pavisam praktiskas (manā izpratnē) lietas. Visapkārt bija tik daudz dažādu priekšmetu, un par katru man vajadzēja tikt skaidrībā, no kurienes tas ir radies. Uz saviem neskaitāmajiem jautājumiem es pa lielākai daļai saņēmu vienu un to pašu atbildi – to ražo fabrikās. Vārds "fabrika" manā izpratnē ieguva gandrīz maģisku nozīmi – es secināju, ka tas ir pasaulē pats galvenais, no kā rodas viss pārējais.

Īstu fabriku es savām acīm redzējis nebiju, tomēr no grāmatām un apkārtnē redzētā man bija izveidojies ļoti tēlains priekšstats – tā ir liela ēka, pilna ar mašīnām, kas savienotas ar dzensiksnām, un tur viss rūc un griežas (šos trīs vārdus es bieži vien ar lielu sajūsmu skandināju, fantazēdams par fabrikām). Viss, kas saistīts ar mašīnām, manī izraisīja ārkārtīgu interesi – vienalga, vai tas bija gateris, dzirnavas, kuļmašīna (toreiz vēl tās darbināja ar tvaika "dampjiem") vai kāda no tad vēl ļoti retajām automašīnām.

Apmēram 7–8 gadu vecumā mans sapnis bija uzbūvēt pašam savu fabriku, pie tam tādu, kas ražotu pilnīgi visu, ko tikai var ievajadzēties. Ka tas ir izdarāms, par to man nebija ne mazāko šaubu, vajadzēja tikai uzzināt, kā to īsti dara. Tāpēc arī es ar tādu kāri lasīju fizikas un ķīmijas mācību grāmatas. Bez tam manās rokās nonāca viena grāmata par būvniecību, kur bija sīki un pamatīgi aprakstīti visi ar ēku būvēšanu saistītie darbi. To grāmatu es lasīju tik cītīgi, ka galu galā no tās nekas pāri nepalika – sadriskājās. Toties nu man bija pārliecība, ka vismaz telpas savai fabrikai uzbūvēt es pratīšu, un atliek tikai ķerties pie darba. Ķēros jau arī un paguvu pat šo to paveikt – izraku vienā sētmales laukumiņā taisnstūra veida grāvīti pamatu likšanai un savācu kaudzīti akmeņu, no kuriem, pēc manas ieceres, vajadzēja uzmūrēt krāsni kaļķu un ķieģeļu apdedzināšanai. Tālāk tomēr darbi tā īsti negribēja veikties, un fabrikas būvēšanas plāni pavisam nemanāmi izzuda no manu interešu loka.

Laikam jau no šīs pašas neveiksmes ar fabriku sākās pavērsiens, kas vēlāk mani noveda pie atziņas, ka praktiskām lietām es nederu. No visa, pie kā es ķēros, čiks vien iznāca, tāpēc galu galā par manu aicinājumu kļuva matemātika – tur viss ir izdarāms ar zīmuli uz papīra, bez tiešas saskarsmes ar nepateicīgo materiālo pasauli.

Bērnībā ar matemātiku man gandrīz nenācās sastapties, jo skolas pirmajās klasēs mācīto rēķināšanu par tādu ir grūti nosaukt. Rēķināt es pratu labi, taču tā man likās diezgan garlaicīga nodarbošanās. Par vecākajās klasēs priekšā stāvošo algebru es tik vien biju dzirdējis, ka tur vajadzēšot rēķināt ar burtiem, un tas mani drusku pat biedēja – kā gan var rēķināt ar burtiem, vai man to maz izdosies saprast?

Atceros tikai divas bērnības epizodes, kurām bija kāds sakars ar matemātiku. Pirmā bija vēl pirmsskolas laikā, 5 vai 6 gadu vecumā, kad mani ļoti ieinteresēja kalendāri. Skatīdamies uz mēnešu tabulkalendāriem, es sāku meklēt tajos likumsakarības un drīz vien zināju no galvas skaitļu rindas 1–8–15–22–29, 2–9–16–23–30, u.t.t. – vārdu sakot, tos datumus, kas vienā mēnesī ir vienādās nedēļas dienās. Pēc tam atlika vēl iegaumēt 12 skaitļus katram gadam – ar kādu nedēļas dienu sākas katrs mēnesis – un es varēju momentā pateikt nedēļas dienu jebkuram datumam tuvākajos gados. Par tādiem trikiem pieaugušie sākumā bija sajūsmā, bet tad nobijās un kalendārus man vairs nedeva. Man savukārt pat prātā neienāca, ka tā bija mana pirmā un diezgan nopietnā saskārsme ar matemātiku. Piebildīšu, ka vēlāk, jau students būdams, es vēlreiz pievērsīšos kalendāra noslēpumiem un atradīšu patiešām pārsteidzošas sakarības – par to stāsts šajā grāmatā vēl ir priekšā.

Otrreiz ar īstu matemātiku man gadījās sastapties apmēram 10 – 11 gadu vecumā, kad nejauši atradu vienu vecākajām klasēm domātu mācību grāmatu. Pareizāk sakot, pat ne grāmatu, bet palieku no grāmatas bez sākuma un beigām, tāpēc nezināju pat, kā tā saucas. Tajā bija stāstīts par logaritmiem, faktoriāliem, kombinācijām un tamlīdzīgām lietām, pie tam ļoti skaidri un saprotami. Lasīju ar aizrautību, un bija ļoti žēl, kad sadriskātā grāmata izbeidzās, protams, pašā interesantākajā vietā. Toreiz es vēl nezināju, ka tā jau ir tā pati rēķināšana ar burtiem, ko sauc par algebru, toties sāku apjaust, ka matemātika nebūt nav tas pats, kas rēķināšana.

Vēlāk, kad jau biju tajās klasēs, kur algebra un ģeometrija ir jāmācās, mani mazāk interesēja tas, kas ir rakstīts mācību grāmatās (tās es parasti ātri izlasīju tūlīt pēc saņemšanas, un skolas vajadzībām ar to pilnīgi pietika), bet vairāk tas, kas palika tajās nepateikts. Piemēram, mani nelika mierā jautājums, kā var izrēķināt tos daudzos skaitļus, kas veido logaritmu un trigonomisko funkciju tabulas, un es pat izdomāju, kā to principā varētu izdarīt. Tāpat man šad tad izdevās patstāvīgi atklāt formulas, kuras sastopamas tālāko klašu mācību grāmatās.

Bet nu jau esmu aizskrējis par tālu, jo patreiz gribu runāt tikai par pašu sākumu savā pasaules apjēgšanā. Un nobeigšu šo sākumu ar atmiņām par pirmajiem mēģinājumiem rast atbildi uz filozofijas pamatjautājumu – materiālisms vai ideālisms?

Ar šo jautājumu es saskāros samērā agri un uzstādīju to sev īsti bērnišķīgā tiešumā – ir vai nav pasaulē kaut kas pārdabisks? Es biju gandrīz pārliecināts, ka ir, taču "gandrīz" mani neapmierināja – man vajadzēja pilnīgi drošu pierādījumu, un tas būtu: redzēt pašam ar savām acīm kaut vienu brīnumu, ko nevar zinātniski izskaidrot. Vienalga ko, kaut vai spoku, un jautājums būtu atrisināts pilnīgi un galīgi. Tomēr šī vienīgā reize nenāca un nenāca, un es secināju, ka acīm redzot nenāks arī – pasaule ir iekārtota tā, lai pamatjautājums nebūtu atrisināms viegli un vienkārši. Pēdējo secinājumu, tiesa gan, es neizdarīju bērnībā, bet krietni vēlāk.

Sīkāk nāksies pakavēties pie manas attieksmes pret Dievu un reliģiju. Mani vecāki, tāpat kā gandrīz visi cilvēki, ar kuriem man bērnībā nācās sastapties, bija ticīgie, luterāņi. Pavisam agrā bērnībā arī man nebija nekādu šaubu, ka pāri redzamajai pasaulei vēl ir Dieviņš, kas visu redz, visu zina un visu var, kas gādā, lai pasaulē viss notiktu labi un taisnīgi. Man bija iestāstīts, ka ar Dieviņu var sarunāties, domās pie sevis noskaitot kādu lūgšanu, kuru Dieviņš noteikti uzklausīs un palīdzēs. Es tā arī darīju, kad man bija kādas bēdas sūdzamas, un savā fantāzijā es brīžiem patiešām sajutu, it kā man kāds atbildētu. Tomēr vēlāk, kad es pats pret savu gribu visam sāku pieiet ar nežēlīgas loģikas mērauklu, mana bērnišķīgā ticība arvien vairāk zaudēja pamatu.

Vispirms jau es pārliecinājos, ka manas it kā sarunas ar Dievu ir tikai monologi – nebija neviena gadījuma, kad es no tām būtu ieguvis kaut ko jaunu, agrāk nezināmu. Otrkārt, visas ar reliģiju saistītās zinības nekādi neatbilda tam, ko man vajadzēja savas zinātkāres apmierināšanai. Es gaidīju saprotamu un loģiski pamatotu skaidrojumu par to, kā Dievs pārvalda pasauli, bet tā vietā saņēmu vai nu acīm redzamas pasakas, vai arī stāstiņus no senās Palestīnas vēstures, kas manu nesaprašanu tikai padziļināja – nevarēja taču būt, ka visas Zemes un debesu valdnieks visu savu uzmanību ir pievērsis mazam pasaules stūrītim un dažām izredzētām ciltīm, visu citu atstājot novārtā.

Beidzamo pilienu manā šaubu un neizpratnes kausā ielēja viens nejauši manās rokās nonācis vēsturisks romāns par krusta karu laikiem. Nezinu ne autoru ne virsrakstu – ļoti iespējams, ka arī šī bija kaut kur bēniņos nomētāta apdriskāta grāmatas palieka bez sākuma un beigām. Neatceros arī lasīšanas laiku, visticamāk, man toreiz varēja būt ap 9 gadiem. Toties emocionālais pārdzīvojums, ko manī izraisīja šī grāmata, ir palicis atmiņā ļoti spilgti. Grāmatas autors ir bijis acīm redzami dievticīgs cilvēks, un viņš ar dziļām simpātijām seko krustnešu karapulku gaitām, kad tie Dievam par godu dodas pievērst ticībai mežonīgo pagānu ciltis. Pēdējās savā muļķa prātā izmisīgi pretojas, taču neko daudz nespēj izdarīt pret Dieva karotāju vareno spēku un krīt nožēlojamā nāvē. Uzvarētāji katru vakaru pateicas Dievam par dāvāto veiksmi, lai nākošajā rītā atkal dotos pretī jauniem varoņdarbiem.

Parasti jau autoram izdodas uzspiest lasītājam savas simpātijas un antipātijas, vismaz uz lasīšanas brīdi, sevišķi ja lasītājs ir bērns, kam vēl nav savas pārliecības. Taču šoreiz notika pretējais. Varbūt tāpēc, ka autora nicinātie un krustnešu apkautie pagāni nebija nekas cits, kā manis paša senči – senie latvieši. Lai kā autors centās parādīt viņus nepievilcīgā gaismā, patiesība tomēr spīdēja cauri – šo cilvēku vienīgā vaina bija tā, ka viņi neatzina svešzemnieku Dievu. Ar to pietika, lai šis Dievs dotu savu svētību viņu zemē iebrukušo laupītāju un slepkavu izdarībām.

Visvairāk mani satrieca pēc šīs lasīšanas radusies atskārsme, ka tajā grāmatā attēlotajiem notikumiem ir vistiešākais sakars ar mūsu šodienu – mēs ejam tajā pašā baznīcā un pielūdzam to pašu Dievu, ko toreiz mums varmācīgi uzspieda nežēlīgie iekarotāji. Pirmajā brīdī man tas likās vienkārši neiespējami, un es stājos virsū Memmītei, lai viņa man izskaidro šo šausmīgo nejēdzību. Neatceros vairs, ar kādiem vārdiem viņa toreiz centās mani nomierināt, bet atceros tikai to, ka atbilde manas nelabās aizdomas pilnīgi apstiprināja. Jā, mūsu ticība ir tā pati, kuru reizē ar postu un verdzību atveda sev līdzi krustneši. Pēc tam jau visam pārējam vairs nebija nozīmes – manai bērnu dienu ticībai ar to pašu bija pielikts punkts.

Uz ārpusi, tiesa, es to neizrādīju, jo sapratu, ka mana neticība Memmītei būtu ļoti sāpīgs trieciens. Sapratu arī, ka sava pārliecība man ir jāatrod pašam, un neviens man tur neko nevar palīdzēt. Nevarēju taču es pieņemt arī ateismu, ko citi iekarotāji tikpat nežēlīgi centās uzspiest mūsu zemei jau manas dzīves laikā.

Pirms turpinu stāstu par sevi, gribu ļoti īsi ieskatīties savu vecāku dzīves gājumā. Rakstīšanu sāku atkal zīmīgā datumā – 1992. gada 25. martā. Uz šodienas kalendāra lapiņas ir rakstīts – komunistiskā terora upuru piemiņas diena. Lapiņas otrā pusē dzejolis – Leonīds Breikšs Latvieša ticība:

Šo dzejoli es citēju gan tāpēc, ka tas bija viens no Memmītes mīļākajiem dzejoļiem, gan arī tāpēc, ka tajā ir ietverts manu vecāku paaudzes liktenis. Neņemos gan apgalvot, ka bargā laikmeta vētras un to atnestās ciešanas būtu pats galvenais vecāku dzīves stāstā – bija taču arī saulaini brīži gan pirms, gan pēc lielo pārbaudījumu gadiem. Mūža nogalē Memmīte diezgan bieži mēdza atkārtot, ka viņai dzīvē vienmēr ir neticami veicies, un visas lielākās vēlēšanās ir piepildījušās. Un tas neskatoties uz to, ka pats dzīves vidus, kad vajadzēja būt tās augstākajai virsotnei, iegadījās tajā šausmīgajā laikā, kuru nu tagad ar bijību pieminam. Bet varbūt tieši tāpēc. Dzīve ir tā iekārtota, ka cilvēka īsto vērtību parāda ne jau laimīgākie brīži, bet gan paši grūtākie un negribētākie.

Pamaura, vēlāk Sedola, Valija (dokumentos – Valentīna), viņa arī Memmīte, dzimusi 1910. gada 24. decembrī Vecpilī. Tēvs Juliāns – skolotājs, māte Jūlija – mājsaimniece. Bērnība pavadīta Vecpilī, vēlāk Kalvenē, pirmā pasaules kara laikā bijušas arī bēgļu gaitas Vidzemē uz tēva vecāku mājām Skujenes apvidū. Beigusi Aizputes vidusskolu. Strādājusi par telefonisti Vandzenē, pēc tam Ēdolē, kur arī aizritējusi dzīves lielākā un nozīmīgākā daļa. 1936. gada Ziemassvētkos apprecējās ar Jāni Sedolu. Drīz pēc tam jaunā ģimene kļuva par jaunsaimniekiem Ēdoles "Rītiņos" ar 5 ha lielu zemes platību.

Sedols Jānis, viņš arī Epucis (tas ir Memmītes izdomāts mīļvārdiņš, lietots radu un paziņu vidū daudz biežāk par īsto vārdu), dzimis 1913. g. 30. jūlijā Kazdangā. Bērnībā kopā ar vecākiem pārcēlies uz Ēdoli. Tēvs Jānis un māte Katrīna – zemnieki, jaunībā ieguvuši saimniecību Ēdoles "Brīvniekos", kur arī palika līdz mūža beigām. Beidzis pamatskolu un tehnikumu ar celtniecības specialitāti. Pēc apprecēšanās sācis saimniekot Ēdoles "Rītiņos".

Tālāk es rakstīšu biogrāfiskās ziņas par ģimeni kopumā, kaut arī pa vidu vēl būs atšķirtības gadi. Dzīve "Rītiņos" puslīdz mierīgi ritēja līdz pat 1945. gadam, lai arī pāri gāja gan Baigais gads (1940.–1941.), gan karš un vācu okupācija. Piedzima bērni: Jānis 1939. g. 21. II (tas esmu es), Juris 1942. g. 7. VII un Rūta 1945. g. 13. III, visi otrdienās. Pēc vācu kapitulācijas Kurzemē 1945. g. maijā sākās jau minētais ciešanu laiks, kas aizstiepās līdz pat 1957. gadam.

Draudošo briesmu ēna uzgūlās "Rītiņiem" vācu laika beigās. Sētā gar pašu durvju priekšu vācieši izraka tranšejas, gatavodami pēdējo izmisīgo aizstāvēšanos, kura gan, par laimi, līdz mūsu slieksnim nenonāca. No ieraušanas kara mašīnā neizdevās izbēgt arī Epucim – nācās izvēlēties, vai nu doties vācu armijas rindās uz fronti, vai arī dienēt aizsargos, kas veica policijas uzdevumus. Pēdējais šķita mazākais ļaunums, un Epucis izvēlējās to. Ēdolē vācieši nekādus briesmu darbus nedarīja un arī aizsargiem neko īpašu darīt nelika, tāpēc šis dienests pats par sevi vēl nebija liela nelaime. Tomēr pēc varas maiņas 1945. gadā tas jau kļuva par akmeni kaklā – kā nekā tā bija sadarbošanās ar fašistiem, un tajos laikos pat tik daudz nevajadzēja, lai kļūtu par tautas ienaidnieku ar visām izrietošajām sekām.

Jau 1945. Epucis tika apcietināts un aizsūtīts uz tā saucamo filtrācijas nometni kaut kur Krievijas ziemeļos. Pēc pusotra gada viņu no turienes atbrīvoja, bet ne uz ilgu laiku. 1947. g. pavasarī atkal sekoja arests un pēc tam tiesa, kas piesprieda 10 gadus ieslodzījuma. Un tad – daudzus gadus ilga bezvēsts prombūtne, kad mēs nezinājām ne Epuča atrašanās vietu, ne to, vai viņš vispār vēl dzīvs.

Tajā pat laikā mēs – Memmīte ar trīs bērniem – tikām ieskaitīti kulakos, un mazajai "Rītiņu" saimniecībai uzgūlās neizpildāmu nodevu slogs. Memmītei tomēr izdevās noturēt saimniecību līdz pat 1949. gada marta notikumiem, kurus pie mums sauca par Izvešanu. Tajās dienās tikai brīnums paglāba mūs no ceļojuma uz Sibīriju. Tas droši vien bija tagad daudzinātais 25. marts, kad pie mums skolā negaidīti pārtrauca stundu un nosauca to skolēnu vārdus, kuriem bija jāiet, lai šajā skolā vairs neatgrieztos. Mūsu klasē tādu bija ap 10, bet mani tomēr nenosauca. Laikam jau vienā dienā visus neiespēja aizvest, un mēs bijām paredzēti nākamajai kārtai. Mēs tomēr negaidījām un metāmies bēgt. Atceros braucienu ratos pa meža ceļu, kurā mums, bērniem, bija jāslēpjas salmos, tiklīdz manīja kādu pretīnācēju. Pēc tam ar vilcienu aizbraucām uz Liepāju un dažas dienas nodzīvojām tur pie kādiem attāliem radiem. Tajā laikā izvedēji tiešām bija klauvējuši pie "Rītiņu" durvīm, bet mūsu tur nebija. Pēc tam tomēr bijām nolēmuši padoties liktenim, jo tika piedraudēts, ka citādi mūsu vietā cietīs kāds cits. Nācās pārdzīvot vēl vienu briesmīgu nakti, kad nelūgto viesu ierašanās bija noteikta nenovēršami, bet šoreiz viņi neatbrauca. Negaiss jau bija iztrakojies un pierima, lai atdotu savu vietu tumši pelēkiem ikdienas rūpju mākoņiem.

"Rītiņu" zemi pievienoja kolhozam, un arī no mājas mums bija jāaiziet. Memmīte sāka strādāt Aizputē kūdras purvā, mēs dzīvojām pie Epuča vecākiem "Brīvniekos". Pēc kāda gada tomēr izrādījās, ka "Rītiņi" vēl arvien pieder mums, un mēs atgriezāmies. Memmīte strādāja dažādās darba vietās, kādas izdevās atrast Ēdolē – spirta brūzī, maizes ceptuvē, visbeidzot un visilgāk invalīdu namā jeb pansionātā. Galvenais un visgrūtākais darbs tomēr bija mājās, kur uz maza zemes gabaliņa vajadzēja uzturēt piemājas saimniecību, kas mūs baroja. Tā tas turpinājās ilgus gadus, bez atelpas un bez lielām cerībām, ka kaut kas varētu uzlaboties.

Pamazām tomēr dzīve kļuva mazliet gaišāka. Pienāca vēstis no Epuča – viņš izrādījās tālajā Noriļskā (tas ir Sibīrijas ziemeļos aiz polārā loka). Pirmās ziņas bija skopas, jo rakstīt varēja tikai krieviski un ne jau visu, ko gribējās, tomēr galveno nu zinājām – dzīvs! Pagāja vēl daži gadi, un Epucis atgriezās mājās – tas notika 1957. g. pavasarī, kad bija pagājuši visi 10 piespriestie gadi.

Nākošie 10 gadi aizritēja "Rītiņos" diezgan gaišā, varētu teikt, atvasarīgā noskaņā. Epucis strādāja kolhozā par celtnieku un brīvajos brīžos arī "Rītiņus" pārbūvēja par kārtīgu māju. Memmīte turpināja strādāt veco ļaužu pansionātā

Ēdoles pilī. Bērni beidza dažādas skolas – es 1961. gadā Universitāti, Rūta pēc dažiem gadiem vidusskolu, Juris pēc pamatskolas dažādos tehnikumos izmācījās par traktoristu un šoferi – un pamazām kļuva patstāvīgi. Tomēr 1967. gadā mierīgo dzīves plūdumu pārtrauca negaidīta vētra.

Šajā laikā man un Jurim jau bija savas ģimenes, bet Memmītei ar Epuci – pirmās divas mazmeitiņas, tikai Rūta vēl turpināja mācīties Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. Es dzīvoju Rīgā, bet Juris gatavojās kļūt par "Rītiņu" mantinieku un strādāja Ēdoles kolhozā. Te nu izrādījās, ka tik mazā mājā divām ģimenēm ir par šauru. Sākās visvisādi konflikti, kas beidzās ar to, ka 1967. g. rudenī Memmīte un Epucis pārcēlās (varbūt pareizāk būtu teikt – aizbēga) uz Jelgavu. Memmīte dabūja darbu Jelgavas pansionātā, Epucis – kādā celtniecības organizācijā, un pēc neilga laika viņi dabūja arī dzīvokli Jelgavas nomalē pie Kalnciema ceļa un Iecavas upes (to vietu sauc arī par Ozolpili).

Te tika aizvadīti apmēram trīs gadi. Dzīvot pilsētas dzīvoklī Memmītei ārkārtīgi nepatika, ne velti viņa savu Ozolpils mītni ironiski iesauca par Zosknābjiem. 1971. gadā Rūta beidza Lauksaimniecības akadēmiju un dabūja norīkojumu darbā uz Balgali Talsu rajonā. Tur, Balgalē, izdevās atrast bez iemītniekiem palikušas lauku mājas "Liepiņas", un Memmīte ar Epuci pārcēlās uz turieni, lai mūža norietā vēlreiz iekoptu savu zemes stūrīti.

Pēc dažiem gadiem "Liepiņas" kļuva par "Saulrietiem" – tādu simbolisku mājasvārdu Memmīte ar Epuci izraudzījās kā pretmetu "Rītiņiem". Pamestā un nolaistā māja atguva jaunu dzīvību, tur vienmēr bija mīļi gaidīti gan bērni ar mazbērniem, gan citi radi un draugi. Darbīgajam vakara cēlienam liktenis bija atvēlējis vēl 10 gadus, un tad jau nāca rietēšanas laiks.

Epucis aizgāja negaidīti – vienā piektdienas rītā viņu ķēra smadzeņu trieka, un nedēļu vēlāk, 1981. gada 18. decembrī, viņa mūžs noslēdzās. Memmīte nodzīvoja vēl gandrīz 9 gadus, kamēr arī viņu pieveica neizbēgamās vecuma kaites. Viņas aiziešana no dzīves bija lēna un grūta, tomēr bez pārāk lielām ciešanām. Viņas acis aizvērās 1990. gada 3. augustā, arī piektdienā.

Tādas bija šo divu mūžu ārējās aprises. Grūtāk ir izvērtēt iekšējo būtību – to, kas ir palicis laika rata nesamalts un atstāts mantojumā mums, nākamajai paaudzei. Domājot par šo jautājumu, es tikai tagad pats sev par pārsteigumu atklāju, ka savu tēvu – Epuci – es nekad neesmu tā īsti iepazinis. Izrādās, ka es nekad neesmu ilgstoši dzīvojis savu vecāku ģimenē tad, kad viņi bija abi kopā – vienmēr esmu tikai ciemojies. Bērnībā līdz 8 gadu vecumam es lielākoties biju Alsungā (10 km no Ēdoles) pie Memmītes vecākiem, tad sekoja Epuča prombūtne, bet pēc viņa atgriešanās es jau biju Rīgā, un mājās iznāca pabūt tikai brīvdienās un atvaļinājumos.

Epucis nebija vārdu, bet darbu cilvēks. Viņš runāja maz, bet strādāja daudz un pamatīgi. Necieta, ja kāds ko darīja pavirši un nemākulīgi, sacīdams, ka tad lai labāk nedara neko. Viņš bija prasmīgs amatnieks, un ļoti žēl, ka jau minēto iemeslu dēļ es šajā ziņā no viņa neesmu iemācījies gandrīz neko. Viņš ticēja Dievam, un arī to parādīja ne vārdos, bet darbos. Savas dzīves pēdējās nedēļās viņš lēja svecītes, ko iedegt bieznīcas Ziemassvētku eglītē (veikalos tolaik svecītes reti bija dabūjamas), vēl nezinādams, bet varbūt jau nojauzdams, ka šajos Ziemassvētkos viņu pašu no Balgales baznīcas izvadīs aizsaules ceļā.

Par Epuča garīgo stiprumu vislabāk runā viens viņa pasacīts teikums, kas man ir zināms no Memmītes stāstītā. Toreiz, kad vācieši viņu piespieda iestāties aizsargos, Memmīte reiz pajautāja, ko viņš darītu, ja viņam pavēlētu kādu nošaut. Tad es vispirms nošautu pats sevi – bija atbilde. Tie nebija tukši vārdi, un es nešaubos, ka liktenīgajā brīdī tie tiktu izpildīti. Tāds brīdis, par laimi, gan nepienāca, bet Epucis tik un tā dabūja ciest nepelnītu sodu no vienu iekarotāju bardzības par otru pastrādātajām nelietībām. Un tagad es domāju – ja tādus vārdus ar tādu pat pārliecību izšķirīgos brīžos spētu pateikt ikviens godīgs cilvēks, tad taču cilvēces vēsture būtu krietni vien mazāk asiņaina.

Memmīte lielā mērā bija pretstats Epucim un vēl jo vairāk man. Viņai bija pilnīgi vienaldzīgas jebkādas tehniskas vai amatnieciskas lietas, ieskaitot pat rokdarbus. No matemātikas viņa atcerējās tikai to, ka skolā esot vilkuši kaut kādas kvadrātsaknes. Viņas sirdslieta bija humanitārie priekšmeti, sevišķi literatūra un dzeja. Muzikālu dotību viņai nebija (Epucim, starp citu, arī ne), tomēr patika klasiskā mūzika un arī tautā pazīstamas dziesmas, tādas kā "Dažu skaistu ziedu".

Pret darbu viņai bija tāda īpatnēja attieksme, kas dažos vārdos nav pasakāma. Strādāja viņa ļoti daudz un ar prieku, galīgi nespēdama saprast, kā var patikt bezdarbība. Sevišķi viņai patika darbs ar zemi, augiem un dzīvniekiem, daudz mazāk – mājsaimniecība. Tomēr dzīves beigās viņa vairākkārt atgādināja, lai bēru dienā nerunājot par paveiktajiem darbiem. Strādāts, viņa sacīja, ir bez mēra un jēgas, bet kas no tā ir palicis? Kādreiz stādītie dārzi iznīkuši, zeme atņemta, pansionātos koptie vecie cilvēki apmiruši...

Par galveno dzīvē Memmīte uzskatīja labas attiecības starp cilvēkiem. Šajā ziņā viņai bija viens ļoti vienkāršs princips, varētu teikt, dzīves stūrakmens – ja pats sev esi nodarījis kādu ļaumumu, tas ir galīgs sīkums, galvenais ir nenodarīt pāri kādam citam. Un tie nebija tikai vārdi, Memmīte patiešām visu dzīvi centās, cik jau nu spēja, palīdzēt tiem, kam iet grūti – pat maz pazīstamiem, gandrīz pilnīgi svešiem cilvēkiem. Es pats vairākkārt dabūju vest uz Rīgu Memmītes sagatavotās paciņas kādai vecenītei, kuru viņas pašas radi ne visai ieredzēja un slikti apgādāja ar dzīvei nepieciešamo.

Pat tad, kad dzīvot jau bija atlicis pavisam maz, Memmīte visvairāk domāja par to, kādas rūpes viņas miršana sagādās citiem. Negribēja nomirt ziemā, jo tad sasalušajā zemē būtu grūti izrakt kapu, un šo vēlēšanos viņai izdevās piepildīt, aizejot no dzīves pašā vasaras vidū. Bet viņas daudzreiz atkārtotā atziņa par sevi un citiem arī man nav gluži aizgājusi gar ausīm. Kaut arī esmu par Memmīti daudz lielāks egoists, tomēr jūtu, ka jācenšas nenodarīt citiem kādu ļaunumu kaut vai sevis paša labā – vainas apziņa ir daudz lielāks slogs par jebkādām pašam vien ciešamām grūtībām.

Vēl man ir cieši iespiedies atmiņā Memmītes vairākkārt atkārtotais viena Raiņa dzejoļa labojums:

(Rainim, kā zināms, ir: Un zini, augstākā ideja, tā nepazīst cilvēka žēluma). Bērnībā, jāatzīst, mans simpātijas attiecībā uz šo divrindi bija vairāk Raiņa nekā Memmītes pusē – es biju pārliecināts, ka īsti lielas idejas stāv daudz augstāk par jebkādu cilvēcīgu žēlumu. Un tikai apmēram 50 gadu vecumā es sāku aptvert, ka Memmītei te ir liela un dziļa taisnība, bet Rainis un daudzi citi gudri un slaveni cilvēki ir tikpat dziļi kļūdījušies. Cilvēces vēsture taču ļoti uzskatāmi apliecina, ka jebkura augstākā ideja klūst par asinskāru nezvēru, tiklīdz tai atļauj pacelties pāri cilvēka žēlumam. Inkvizīcija, čeka un gestapo ir spilgtākie, bet ne vienīgie piemēri tam, ko tikai cilvēki neizdomā savu līdzcilvēku bendēšanai pārāk augstu sakāpušo ideju apstulbināti. Kaut arī šīs idejas ir bijušas visdažādākās un pat (it kā) diametrāli pretējas. Šķiet, ka tagad beidzot arī civilizētā pasaule pamazām sāk saprast šo likumsakarību, un tāpēc priekšplānā izvirza cilvēka (nevis ideju) tiesības.

Memmītes pasaules uzskats izcēlās ar savu viengabalainību un nemainīgumu visā raibajā dzīves gaitā. Viņas ideāli bija ticība Dievam un brīva, latviska Latvija. Cilvēkus, kuri maina savu pārliecību atkarībā no apstākļiem, viņa nesaprata un nicināja. Dievam viņa ticēja ne ar prātu, bet ar sirdi, un tas, šķiet, viņu pasargāja no tām šaubām un pretrunām, caur kurām nācās iet man ar savu matemātisko domāšanu. Viņas ticībā galvenais bija iekšējā pārliecība un nevis ārējie rituāli, kaut gan arī pēdējos viņa labprāt un ar prieku izpildīja. Citas ticības viņa nenicināja un mācīja pret tām izturēties ar cieņu, uzskatot tomēr, ka mūsu luterānisms ir labākais Dievam kalpošanas veids – katoļiem, piemēram, esot pārāk daudz ārišķību.

Ticība Memmītei nekad nepārmāca un neaizstāja dzīves praktisko pusi ar visiem tās priekiem un bēdām. Dievs viņas izpratnē cilvēkam neaizliedza neko citu, kā tikai darīt ļaunu, un arī neprasīja neko vairāk, kā darīt labu. Kā jau minēju, Memmītes ticību vislabāk izsaka vārdi, kas tagad rotā viņas un Epuča kapa pieminekli: Dievs ir mīlestība.

Memmīte ļoti mīlēja visu latvisko un neieredzēja iekarotāju uzspiesto sociālistisko dzīves kārtību. Atceros kādu viņas salīdzinājumu – iedomājies, ka tavā mājā ienāk kāds svešinieks, apgriež visas mēbeles ar kājām gaisā un paziņo, ka tādā mājā dzīve būšot labāka un laimīgāka, un ka citādi dzīvot nemaz nedrīkst. Arī te jāatzīstas, ka es toreiz šo salīdzinājumu īsti neizpratu, jo man tas sociālisms nemaz tik slikts nelikās. Tikai tagad es redzu, ka esam gan gadu desmitiem dzīvojuši galīgi ačgārni.

Ļoti nepatīkama Memmītei bija Latvijas pārkrievošana. Krievu valodu viņa bērnībā mācījusies nebija un neiemācījās arī vēlāk, lai gan bez tās iztikt bija grūti – tikai tādēļ, ka šī valoda tika varmācīgi uzspiesta. Pret krieviem kā tautu viņai ienaida nebija – kad vienreiz ar viņu aizbraucām ekskursijā uz Maskavu, viņa teica, ka tur krievu valoda skanot kā jauka mūzika, jo tas ir viņu, krievu zemē. Bet Latvijā tā pati valoda viņai bija kā ļauns murgs.

Vēl atceros, ka Memmīte, pēc viņas pašas vārdiem, esot divas reizes raudājusi, skatoties uz karogiem. Pirmo reizi tās bija prieka asaras par Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, bet otrā raudāšana bija aiz bēdām un naida, redzot komunistu asinssarkano. Memmīte vēl piedzīvoja sarkanbaltsarkanā karoga atgriešanos un tautas atmodu, kad viss otrādi apgrieztais atkal atguva normālo izskatu. Aizgāja no dzīves viņa, ja tā vispār var teikt, īstajā brīdī – tad, kad pirmā sajūsma par atgūto brīvību jau sāka noplakt, bet priekšā stāvēja dramatiskais barikāžu laiks un katastrofiskā nabadzība.

Kā jau teicu, Memmīte vienmēr uzsvēra, ka viņas galvenās vēlēšanās dzīvē vienmēr ir piepildījušās. Viņa sapņoja par savu māju, un mūža beigās viņai piederēja (vismaz formāli) pat veselas divas – "Rītiņi" un "Saulrieti". Viņa vēlējās pati savu baznīcu, uz kuru var iet katrā laikā, un arī to viņa dabūja – "Saulrieti" ir pavisam netālu no Balgales baznīcas, un Memmīte bija šīs baznīcas atslēgu glabātāja. Viņa uzskatīja, ka bērniem jāiegūst augstāka izglītība kā viņai pašai, un divi no trijiem šīs cerības attaisnoja. Visi bērni un mazbērni viņas dzīves beigās bija sveiki un veseli. Bija vēl dažas sīkākas lietas, kuras viņa minēja kā neticamas veiksmes piemērus, bet tās es esmu piemirsis.

Nezin kāpēc, laikam jau aiz tīrās nejaušības, Memmīte diezgan bieži skaitīja nezin no kurienes ņemtu pantiņu:

Ar Memmīti pašu gan bija pavisam otrādi – viss labais bija dzīves sākumā un beigās, kamēr pašā vidū tikai ciešanas un nabadzība. Dzejolis drīzāk ir par mums, nākamo paaudzi – mēs patiešām piedzimām nabadzībā (par mani gan to īsti nevar teikt, bet par brāli un māsu noteikti), un arī mūža nogale solās būt nabadzīga, kamēr vidū bija laiks, kad gāja tīri labi.

Bet ne jau materiālie labumi nosaka, cik ir vai nav vērta cilvēka dzīve. Es ceru, ka ar šo nelielo pārstāstu esmu kaut mazliet paglābis no aizmirstības divu cilvēku mūža devumu. Neko vairāk jau es viņu labā vairs izdarīt nespēju.

Šodien – 1992. gada 5. decembrī – tikpat kā neviens vairs neatceras, ka vēl ne tik sen šajā dienā svinējām Staļina konstitūcijas svētkus un skolā mācījāmies dzejoļus, kuros bija vārdi: ... ar burtiem, spožākiem par zeltu, ir rakstīts Piektais Decembris. Dzejoļu rindas, kas aizķērušās atmiņā no skolas gadiem, es te citēšu vēl daudzkārt – ne tādēļ, ka tās man ir tīkamas, bet gan lai parādītu, kā var cilvēkam pret paša gribu neizdzēšami iedzīt apziņā kaut ko svešu un pretdabīgu. Staļina laikos to prata un arī darīja cik vien spēja. Par šiem dīvainajiem un ačgārnajiem laikiem, kuros iegadījās lielākā daļa no maniem skolas gadiem, tad nu centīšos šo to pastāstīt.

Vārdus "Staļina saulītē" es virsrakstā ieliku gandrīz bez kādas ironijas – bērnību es tomēr atceros kā patiešām gaišu un saulainu, kaut arī pār to klājās iekarotāju valdnieka vārdā sauktās "saules" spokainais mirdzums. Ar bērna acīm daudz kas izskatās jaukāk un romantiskāk, nekā ir patiesībā, un visu patiesību jau es toreiz arī nemaz nezināju. Nesagrozīta informācija par Staļinu un staļinismu ir nākusi atklātībā tikai tagad. Pirms nedēļas televīzijā beidza rādīt krievu – amerikāņu filmu "Monstrs", kas bija domāta, lai pasaule uzzinātu patiesību par tiem laikiem. Pat mani, kas tikpat kā uz savas ādas izjutis staļinisma mežonību, pārsteidza un satrieca filmā redzētais – sevišķi tas, ka Staļins ir vērsis savu bardzību ne tikai un pat ne tikdaudz pret ienaidniekiem, kā pats pret savējiem – savu tautu un sev vistuvākajiem cilvēkiem, nežēlojot ne savu ģimeni, ne draugus un līdzgaitniekus. Tas ir kaut kas prātam grūti aptverams – viens cilvēks var burtiski nospiest uz ceļiem milzīgu valsti, kas aptver sestdaļu zemeslodes, pārvērst pilnīgi visiem šajā valstī dzīvi par tīro elli (sevi ieskaitot – arī Staļins ne brīdi nebija drošs par savu dzīvību), un saņemt par to tik milzumdaudz slavinājumu, kā droši vien savā dzīves laikā nav slavēts neviens cits visā cilvēces vēsturē.

Izskaidrojums, pēc manām domām, te var būt tikai viens – Staļins būtībā nebija cilvēks, bet gan iemiesojums vienai no tām Augstākajām Idejām, kas, tiekdamies aplaimot visu cilvēci, spēj bez kāda žēluma sabradāt jebkuru cilvēku atsevišķi. Viens no tās pašas komunisma idejas pamatlicējiem (ja nemaldos, Markss) esot teicis, ka nekas cilvēcīgs viņam nav svešs. Par Staļinu pilnīgi droši var apgalvot pretējo – nekā cilvēcīga viņā nebija palicis vispār. Tieši tāpēc caur viņu tā Ideja spēja uz diezgan ilgu laiku pacelties visā savā baismīgajā varenumā.

Es pats tajā laikā staļinisko Ideju reizē ienīdu un apbrīnoju. Ienīdu tās nežēlību, bet apbrīnoju tās spēku, kuram, kā šķita, nespēja pretoties nekas visā pasaulē. Man patika arī komunistu nostāja par zinātni un pret reliģiju, kas sakrita ar manējo – es taču pats biju secinājis, ka mūsu ticība ir svešzemnieku uzspiestas pasakas, un arī es biju pārliecināts, ka ar zināšanām apbruņots cilvēks spēj piepildīt jebkuru ieceri (ne velti es ticēju, ka vienatnē uzcelšu fabriku, tiklīdz būšu uzzinājis, kā tas darāms). Iznāca tā, ka, bēgdams no vienām pasakām, es diezgan lielā mērā noticēju citām, kuras arī par varu lika mums klausīties citi iekarotāji.

Pirmā tāda pasaka bija stāsts par vienīgo uzvarējušo revolūciju. Visa cilvēces vēsture tika attēlota kā viena vienīga cīņa starp ļaunajiem bagātniekiem, kas sagrābuši visus labumus, un nabaga apspiestajiem, kuri neskaitāmas reizes dažādās zemēs un laikos mēģinājuši nokratīt jūgu, bet vienmēr cietuši sakāvi. Vienmēr, izņemot vienu vienīgu reizi – 1917. gada oktobrī Krievijā tauta beidzot uzvarēja un savus apspiedējus gāza. Protams, tas nenotika nejauši – uzvarēt taču varēja tikai tad, ja lietoja to vienīgo pareizo mācību, kurai pamatus lika ģeniālie Markss un Engelss, bet tālāk attīstīja un īstenoja dzīvē vēl ģeniālākie Ļeņins un Staļins.

Apmēram tā vēsturi mācīja jaunākajās klasēs. Mācoties tālāk, atklājās gan, ka ir bijušas arī citas veiksmīgas revolūcijas, piemēram, Francijā 1789. gadā. Bet arī te atradās pareizais skaidrojums – tur esot tikai vienus apspiedējus nomainījuši citi (Francijā, piemēram, muižniekus buržuāzija). Te nu gan man radās aizdomas, vai tik arī pie mums nav noticis tas pats – tautas uzvaras augļus izmanto jauna apspiedēju šķira, kas vārdos gan uzdodas par tautas varu, bet patiesībā visus labumus paņem sev. Taču tas bija vēlāk, sākumā es tām pasaciņām lielā mērā noticēju. Ja kaut ko nepārtraukti un neatlaidīgi daudzina, tad galu galā vislielākie meli sāk likties patiesi, un ne tikai maziem bērniem vien. Lai nu ko, bet skandināt savu mācību visos iespējamos veidos staļinisti prata. Sevišķi skolā tā tika uzsvērta katrā vārda galā. Kaut vai tāds piemērs – mācoties latviešu valodas gramatiku, par teikumu piemēriem neļāva ņemt kaut ko neitrālu, bet tiem noteikti vajadzēja būt idejiskiem – par revolūciju, partiju, strādnieku šķiru, u.t.t.

No vienas puses šis varmācīgais "idejiskums" kaitināja un izsauca iekšēju nepatiku, taču bija arī daudz kas tāds, ko varēja uzņemt ar interesi un pat sajūsmu. Vismaz garlaicīgi nebija, visa skolas dzīve bija pārpildīta ar visādiem pasākumiem, no kuriem daži bija tīri aizraujoši. Diezgan labi palikusi atmiņā mūsu klases (es toreiz biju 2. klasē, un mācības notika Ēdoles pilī) pirmā ekskursija. Aizgājām uz apmēram 3 kilometrus attālo Pinku ezeru, kurā izrādījās tāda interesanta šaura un gara pussala, un tās pašā galā mēs kurinājām ugunskuru. No šiem pašiem 2. klases laikiem atmiņā ir iegūlusi arī viena skanīga dziesma:

Pārējie panti šai dziesmai vairs tik "nevainīgi" nebija, un tos es arī vairs labi neatceros – tur bija kaut kas par "jauno pionieru cilti" un tamlīdzīgi. Tāpat arī jaukā ekskursija ar dziesmām un ugunskuru nebija nekas vairāk, kā viltīgi izlikta ēsma, lai mēs labprātīgi un ar sajūsmu nonāktu daudzinātās "pionieru cilts" rindās. Jo, lai arī daudzas formāli brīvprātīgas lietas komunisti piespieda darīt ar rupju spēku, bija tomēr savas robežas – pionieru un komjauniešu organizācijās gluži ar varu iekšā nevilka. Lika gan saprast, cik labi būs tiem, kas iestāsies, un ka tie dzīvē tālu netiks, kas paliks ārpusē, taču izvēles iespēja palika. Un es, gan pats pēc sava prāta, gan Memmītes uz to mudināts, biju cieši apņēmies komunistu organizācijās nestāties – lai kaut tādējādi parādītu, ka galīgi nospiesti uz ceļiem vēl neesam. Neskatoties uz to, es gandrīz vai tiku ievilkts tajos pionieros, tik tiko izdevās izrauties.

Izrauties nācās šī vārda vistiešākajā nozīmē. Drīz pēc minētās ekskursijas notika vēl kaut kas, (neatceros gan, kas tieši) turpat skolā, kas arī man likās ļoti interesanti, un bija skaidri pateikts, ka piedalīties var visi, ne tikai pionieri un tie, kas par tādiem grib kļūt. Taču izrādījās, ka tās bija lamatas – visus, kas bija atnākuši, sāka pierakstīt kā nākamos pionierus. Un tad es metos bēgt. Atceros, ka daži klases biedri mani mēģināja saķert un vilkt atpakaļ. Atceros arī, ka skolotājs, šī pasākuma organizētājs, prasīja, vai es pats negribu, vai mamma neļauj, un es jau bēgdams atbildēju, ka ne pats gribu, ne mamma ļauj. Šī dramatiskā izraušanās līdzēja – pēc tam mani ar pionieru būšanām lika mierā. Vēl pēc laiciņa es varēju jau no malas noskatīties pionieros uzņemšanas ceremoniju ar svinīgo solījumu: Cīņai par Ļeņina - Staļina lietu esi gatavs! – Vienmēr gatavs!, un klusībā nopriecāties, ka es šai briesmīgajai lietai nekādus solījumus neesmu devis.

Kaut kad ap to pašu laiku vai mazliet vēlāk bija vēl viena skolas rīkota ekskursija, šoreiz ar pionieriem nesaistīta. Daļēji ar vilcienu, daļēji kājām ejot, apceļojām Ēdoles kaimiņu novadus Īvandi un Paduri (tas ir uz Kuldīgas pusi). Tajā redzēju vairākas interesantas un agrāk neredzētas lietas – kā ražo ķieģeļus, kā uz podnieka ripas veido māla traukus, kā ekskavators rok zemi, un visbeidzot – Lejaskurzemes lauksaimniecības izmēģinājumu staciju netālu no Padures. Tur mums rādīja žuburotos kviešus un citus tajā laikā izslavētos lauksaimniecības brīnumus. Kaut arī mācības par dzīvo dabu nebija mana sirdslieta, redzētais tomēr atstāja lielu iespaidu un radīja pārliecību, ka zinātne pavisam drīz ļaus cilvēkiem paņemt no dabas visu dzīvei vajadzīgo, un trūkums būs uzveikts uz visiem laikiem.

Vai gan es toreiz varēju iedomāties, ka staļinisms arī zinātni ir pārvērtis par tādu tukšas mucas rībināšanu, no kuras ir daudz trokšņa, bet nekāda labuma. Es pats tad vēl nebiju galīgi atmetis sapņus par visu ražojošas fabrikas būvi, un likteņa ironijas pēc tajā pat laikā līdzīgas pasaciņas pavisam nopietni centās īstenot arī pieauguši un augstos amatos tikuši cilvēki. Vajadzēja paiet gadu desmitiem, kamēr atklājās, ka toreiz tik slavenā "lielā dabas pārveidotāja" T. Lisenko grandiozajiem projektiem nebija nekāda reāla pamata. Bet sapnis par žuburotajiem kviešiem, kuri paēdinās pasauli, nav piepildījies vēl tagad, pēc gandrīz piecdesmit gadiem.

No tālākajām skolas gaitām atmiņā ir aizķērušās dažādu dzejoļu un dziesmu drumslas par Staļinu un viņa laikmetu. Nu kaut vai:

Tādi un tamlīdzīgi pantiņi tika skaitīti un dziedāti gandrīz katrā mācību stundā un noteikti katrā skolas sarīkojumā. Sākot ar lirisko

Pierast var pie visa, un tajos laikos tāda veida dzejas darbi likās tikpat dabīgi un ikdienišķi, cik tagad tie šķiet ķēmīgi un traģikomiski. Ja visa tā jezga ar Staļina daudzināšanu būtu bijusi tikai vārdos vien, tad varētu par to pasmaidīt, taču bija arī darbi, par kuriem smiekli vis nenāca.

Bija viena no pēdējām skolas dienām pirms pavasara brīvlaika 1949. gadā, kad stundas vidū atsprāga klases durvis, un pa tām ienākušie cilvēki sāka lasīt diezgan pagaru sarakstu ar skolēnu vārdiem – nosauktajiem vajadzēja bez kavēšanās doties projām, jo viņus kopā ar vecākiem nezin kur vedīšot. Ar šo epizodi mūsu dzīvē ielauzās baismīgais vārds izvešana, kuru izdzirdot vien jau pārskrēja drebuļi. Laimīgas nejaušības dēļ mana vārda tajā liktenīgajā sarakstā nebija, un mums izdevās izsprukt no nezvēra nagiem – par to es jau rakstīju, tāpēc neatkārtošos. Es toreiz savas nezināšanas un bērnišķīguma dēļ notiekošo sevišķi traģiski neuztvēru – man tā bēguļošana tāds romantisks piedzīvojums vien bija, un es pat jutos mazliet vīlies, kad briesmas bija garām. Kā jau minēju, bērnībā man dzīves jēga bija ietverta vienā vienīgā vārdā "interesanti", un no šī viedokļa pat ceļojums uz Sibīriju šķita diezgan vilinošs. Tikai daudz vēlāk es atskārtu, ka mums ar savu nabadzību un nepraktiskumu izredzes dzīviem atgriezties no šī "ceļojuma" būtu bijušas visai niecīgas.

Nesaprotama man palika arī izvešanas būtība no valsts likumu viedokļa. Ja tā bija likumos paredzēta valsts varas rīcība, tad taču bēgt bija bezcerīgi, agrāk vai vēlāk mūs tik un tā noķertu. Ja ne, tad valstij vajadzētu nelikumības novērst un to darītājus sodīt. Taču nebija ne vienādi, ne otrādi. Staļina laikā, izrādās, pati valsts varēja rīkot bandītiskas akcijas pret saviem iedzīvotājiem, veicot tās tumsas un slepenības aizsegā, bet pēc tam izlikties, ka nekas jau nav bijis. Aizvestie palika tālajā Sibīrijā bez tiesībām atgriezties, bet pārējie turpināja vēl skaļāk slavēt mīļo un gudro Staļinu par mūsu brīvo un laimīgo dzīvi.

Tā paša 1949. gada beigās bija Staļina 70. dzimšanas diena, un tai tuvojoties Staļina vārds tika skandināts pavisam bez atelpas. Atceros, ka reiz mēs mājās klausījāmies radio, un tur par gaidāmo jubileju tika teikts, ka tad visa tauta vienā balsī saukšot "Lai dzīvo biedrs Staļins!". Memmīte toreiz noteica – bet mēs domās sauksim "Lai nosprāgst biedrs Staļins!", un gan jau Dieviņš paklausīs mums. Mani šis izteikums mazliet pārsteidza – es zināju, ka Memmīte neieredz komunistus un it īpaši Staļinu, bet nedomāju ka tādā mērā, lai gluži nāvi vēlētu. Arī te es tikai pēc gadu desmitiem sapratu, ka Staļins tiešām bija pelnījis, lai pat vismiermīlīgākie un labsirdīgākie cilvēki viņam vēlētu nevis vienkārši nāvi, bet tieši nosprāgšanu.

Pagāja vēl vairāk nekā trīs gadi, līdz Dieviņš beidzot uzklausīja Memmītes novēlējumu. Staļina dzīves pēdējos gados es šad tad garlaicības brīžos nodarbojos ar tādu pašizgudrotu spēli – paņēmu kādu avīzes lappusi un mēģināju minēt, cik reizes tajā būs atrodams vārds "Staļins". Skaitlis vienmēr sniedzās vairākos desmitos, ja ne simtos, lai kādu avīzi arī neņemtu.

Staļina nāve 1953. g. martā bija gan visai skaļš, taču no mana viedokļa diezgan mazsvarīgs notikums, par kuru es neskumu un arī nepriecājos. Toreiz es vēl nezināju, cik liela var būt viena cilvēka loma valsts dzīvē. No skolā mācītā izrietēja, ka tā ir neliela – vēsturi, pēc pašu komunistu atzinuma, veido tautas masas un nevis atsevišķi varoņi. Tāpēc es biju pārliecināts, ka nekas daudz nemainīsies – Staļinu ieliks Mauzolejā blakus Ļeņinam, un viņa vietā nāks jauns vadonis, kuru atkal slavēs un apjūsmos tāpat kā viņa priekštečus. Tomēr te es biju maldījies un marksisma teorētiķi arī – tālākie notikumi parādīja, ka vēsturi tomēr taisa valdnieki, atstājot tautu statista lomā. Kad pēc pāris gadu ilgā juku laika uzradās jauns vadonis – tas bija Ņikita Hruščovs – viņš sāka ar to, ka norāva Staļinam svētuma oreolu un parādīja šī briesmoņa patieso seju, tiesa, nebūt ne visā pilnībā.

Kad tas notika – toreiz es jau mācījos vidusskolas pēdējā klasē – mani pirmajā brīdī pārņēma sajūsma. Beidzot taču, es domāju, būs gals visām nejēdzībām, un sāksies tiešām brīva un laimīga dzīve, kāda tā visu laiku tika solīta. Un atkal es kļūdījos savos paredzējumos, jo pamatos nekas nemainījās. Hruščova vārds, tiesa gan, netika tik bieži piesaukts, kā tas bija ar Staļinu, toties tagad avīžu lappusēs varēja skaitīt vārdu "kukurūza" (es gan ap to laiku savu spēlīti jau biju aizmirsis).

Kā zināms, tad arī kukurūzu, ar kuru Hruščovs centās apsēt turpat vai visu viņa pārziņā esošo zemeslodes sestdaļu, piemeklēja tas pats žuburoto kviešu liktenis – pārticību tā neatnesa, drīzāk otrādi. Zināms arī, ka trīsdesmit gadus vēlāk cits komunistu vadonis – Gorbačovs – patiešām nopietni mēģināja novērst savas sistēmas acīm redzamās ačgārnības: vēlēšanas bez izvēles iespējām, ar likumu noteikto vienas partijas kundzību, aizliegumu paust no oficiālā viedokļa atšķirīgus uzskatus, un taml. Rezultāts arī labi zināms – ar to pašu pienāca gals komunistu valdīšanai, kurai minētās novirzes no pareizā kursa izrādījās vienīgie balsti.

Šīs nodaļas rakstīšana, kuru es pie sevis ironiski saucu par cīņu ar staļinismu, man ir prasījusi veselus trīs mēnešus (protams, ne bez pārtraukumiem), un šodien atkal ir zīmīgs datums – 1993. gada 5. marts, Staļina nāves četrdesmitā gadadiena. Šajā dienā nu es savu cīnīšanos gribu pabeigt ar nelielu kopsavilkumu.

Atskatoties uz Staļina laiku, tas pirmajā brīdī liekas kā tāda muļķīga nejēdzība, kā ļauns joks, kuru vēsture nezin kāpēc izspēlējusi ar lielu daļu no cilvēces. Ieskatoties uzmanīgāk, tomēr var redzēt, ka līdzīgi joki ir taisīti ne vienreiz vien, tikai staļinisms, iespējams, ir pats spilgtākais un uzskatāmākais šādas situācijas piemērs. Runa ir par gadījumiem, kad kāda Augstākā Ideja (nav svarīgi, kāda) spēj tiktāl apstulbināt cilvēku prātus, ka viņi vairs īsti neapjēdz, ko dara. Tāda Ideja iedarbojas līdzīgi alkoholam. Sākumā ir liela pacilātība un neierobažotas varenības sajūta (Nav šķēršļu mums ne jūrā ne virs zemes, un varas nav, kas aizkavēt mūs spēs – tie ir vārdi no Staļina laikā populārā Entuziastu marša). Tad sāk uzmākties slimīgs aizdomīgums, ka visapkārt ir ienaidnieki, un visbeidzot nāk dzēruma trakums, kurā netiek žēloti ne draugi, ne pretinieki.

Kad lielais reibonis ir pāri, tad nāk gan nožēla, gan neveikla taisnošanās, gan spriedelējumi, ka vajadzējis to darīt kulturāli un ar mēru, un viss būtu bijis pavisam citādi. Mēdz teikt, ka velns nesnauž, un man nebūt nav pārliecības, ka staļinisms ir pēdējais lielais masu ārprāta gadījums – nav izslēgts, ka vēstures galdā atkal var parādīties tie paši vēži vēl kādā citā kulītē.

Un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, man ir pat mazliet žēl šī, nu jau vēstures mēslainē aizmēztā, laikmeta, kurā iegadījās mana bērnība. Tas bija lielu šausmu, bet arī lielas bērnišķīgas jūsmošanas laiks ar skanīgām dziesmām un spilgtām, kaut arī nereālām nākotnes vīzijām. Tagad ir atnākusi ilgi gaidītā brīvība, var runāt un rakstīt visu, kas tīk, bet ... dzīve ir zaudējusi krāsainību, kļuvusi pelēka un ikdienišķa. Tai paaudzei, kura tagad sēd skolas solos, neviens vairs nesola visu sapņu piepildījumu, bet labākajā gadījumā tikai vienkāršu pārticību, kura pie tam jāiegūst sūrā darbā. Bet varbūt tā arī ir labāk.

Laikam jau tā "cīņa ar staļinismu" man bija prasījusi tik daudz enerģijas, ka pēc tam vairāk par pusgadu Zilā grāmata nogulēja neaiztikta. Te es, protams, smejos pats par sevi, jo īstenībā darbs ir aizķēries aiz visai prozaiska cinīša, kuru sauc par slinkumu. Bet labāk jau vēlu, nekā nekad – beidzot esmu ķēries pie turpinājuma. Jāsāk pildīt vienu no ievadā dotajiem solījumiem, proti, iemācīt lasītājam zīmēt uz rūtiņu papīra skaistas figūriņas. Šīs figūras es vēl tagad uzskatu par vienu no saviem lielākajiem atklājumiem, kaut arī tā tāda bērnu spēlīte vien ir, un arī izgudroju es to jau bērnībā – 13 gadu vecumā.

Tas bija 1952. gada pavasarī, aprīlī vai maija sākumā, datums nav saglabājies. Vietu gan atceros precīzi – Ēdoles skolā, kur vienā no skolas ēkām tolaik dzīvoja Memmītes māsa Lūcija (viņa bija skolotāja) kopā ar savu māti, t.i. manu vecmāmiņu. Tur es bieži vien iegriezos pēcpusdienās pēc stundām, un tieši tur man vislabāk patika noņemties ar visādiem izgudrošanas mēģinājumiem.

Vienā no tādām reizēm es uz rūtiņu papīra sāku zīmēt svītriņas, tādas, kā 1. zīmējumā – pa diagonāli divu blakusesošo rūtiņu veidotiem taisnstūriem. Šādas svītriņas es vilku vienu aiz otras, lai tās veidotu vienu nepārtrauktu līniju. Vispirms es to darīju, griežoties visu laiku pa labi šaurā jeb asā leņķī. Iznāca zvaigznīte, kuras zīmēšana pa soļiem redzama 2. zīmējumā. Šo figūriņu es nosaucu par A – pēc vārda "ass" pirmā burta.

Pēc tam izmēģināju citus leņķus – neaso jeb taisno leņķi N un visneasāko no manu svītriņu veidotajiem leņķiem (plato) V. Šo figūru zīmēšana redzama 3. zīmējumā.

Pats interesantākais sākās tad, kad mēģināju vilkt līnijas, kurās pārmaiņus seko dažādi leņķi. Sāku, dabīgi, ar leņķiem A un N, tādējādi iegūstot figūru AN (4. zīm.).

Tālāk izmēģināju dažādas leņķu A, N un V kombinācijas, un gandrīz vienmēr iznāca skaista, simetriska figūriņa (5. zīm.). Tiesa, ne gluži vienmēr – kā redzams, figūra AAN jeb A₂N ir bezgalīga (nekad nenoslēdzas) un nesimetriska.

Tāds bija ceļš uz manu pirmo Atklājumu – es vēl tagad to atceros soli pa solim. Viss iepriekš aprakstītais norisinājās diezgan ātri, apmēram pusstundā. Pēc tam dažu dienu laikā es iemācījos veikli un nekļūdīgi zīmēt diezgan sarežģītas figūras, tiklīdz bija uzrakstīta atbilstošā burtu kombinācija jeb formula. Tādas kā, piemēram, 6. zīmējumā redzamā figūra (AV₃)₃V, t.i. AVVVAVVVAVVVV.

Tā bija aizraujoša nodarbošanās – zīmēt sākumā šķietami bezjēdzīgu līniju mudžekli, kurš beigās tomēr brīnumainā kārtā pārtop par skaistu ornamentu. Bet vēlāk es no šīs spēlītes uzbūvēju turpat vai veselu zinātni, gadiem ilgi pa drusciņai liekot klāt arvien jaunus papildinājumus. Par to varētu sarakstīt veselu grāmatu, ko arī esmu mēģinājis darīt, tomēr šis 1956. gadā iesāktais un pēc vairākiem gadu desmitiem pāris reizes paturpinātais darbs tā arī nav pabeigts – pietrūka neatlaidības. Tāpēc te es sīkumos neiedziļināšos, atzīmēšu tikai pašu galveno.

No pirmo trīs leņķu apzīmējumiem izgudrojums ieguva savu nosaukumu – ANV figūras. Drīz vien nāca klāt vēl 5 leņķi – S (no vārda stiepts, jo tas ir izstieptais leņķis), B, M, U (tādi paši, kā A, N, V, tikai uz otru pusi, tāpēc apzīmēti ar alfabētā blakusstāvošiem burtiem) un O (no otrādi, jo iet pa to pašu līniju atpakaļ). Visu astoņu leņķu veidotā "vēju roze", kas ir arī figūra AO,redzama 7. zīm., turpat arī vēl dažas figūras ar jauno leņķu izmantošanu.

Tālāk sekoja tīri matemātiski pētījumi par formulas saistību ar figūras īpašībām. Pirmā tāda īpašība ir periodu skaits – cik reižu jāatkārto formulas noteiktā līniju virkne, kamēr figūra noslēdzas. Iespējamais periodu skaits ANV figūrām ir 8, 4, 2, 1 un ¥ (bezgalība), visu šo iespēju piemēri redzami 5. zīm. (NV un AN₂ – 8 periodi, ANV – 4, AV – 2, A₂N – ¥ un ANA₃N – 1 periods). Starp periodu skaitu 1 un ¥ nav būtisku atšķirību – piemēram, tā pati ANA₃N, tikai citādi sākta (8. zīm.), no vienperiodīgas kļūst par bezgalīgu.

Izrēķināt periodu skaitu var diezgan vienkārši – vajag apzīmēt burtus ar cipariem, kā redzams šajā tabuliņā,

un atrast formulai atbilstošo summu, kurai pēc tam jāņem atlikums no dalīšanas ar 8. Šis atlikums, pēc tās pašas tabulas pārvērsts atpakaļ par burtu, dod figūras tā saucamo summāro leņķi, kas nosaka tās periodu skaitu (A, B, V un U – 8, N un M – 4, O –2, S – ¥ vai 1) un dažas citas īpašībās. Figūras ar summāro leņķi V vai U parasti ir apkārtejošas – diezgan lielas un ar tukšu vidu (kā AMBA 7. zīm.), bet figūras ar A vai B – caurejošas, ar tieksmi veidot līniju biezokņus (kā 6. zīm. redzamā figūra).

Pēc formulas var spriest arī par figūras simetriskuma pakāpi. Visas figūras ar periodu skaitu 8, 4 vai 2 ir centrāli simetriskas, bet 8- un 4- periodīgām figūrām ir četrpusēja centrālā simetrija. Simetrija pret asi ir 8-periodīgām figūrām, kam formula (iespējams, pēc cikliskas burtu pārstatīšanas) ir vienādi lasāma no abiem galiem vai arī iegūstama no tādas, pieliekot vienu burtu. Piemēram, 6. zīm. redzamā (AV₃)₃V ir ass simetriska, jo tās formulu var uzrakstīt kā VVAVVVAVVVAVV.

Ar to arī ir izsmelta gandrīz visa "zinātne" par vienkāršāko ANV figūru paveidu, ko es vēlāk iesaucu par burtu figūrām. Kā nākošās sekoja ciparu figūras ar 16 iespējamiem līniju virzieniem, kuri parādīti 9. zīm. Visu leņķu apzīmēšanai ciparu gan izrādījās par maz, tāpēc pieci ar mazajiem burtiem apzīmētie leņķi man palika tādā pabērnu lomā – parasti es tos vispār nelietoju. Loģiskāk jau būtu būtu bijis pielikt klāt vēl 8 burtus, jo leņķi ar pāru cipariem 2, 4, 6, ... tie paši A, N, V, ... vien ir, taču "vēsturiski" šīm figūrām ir iegājušās no cipariem veidotas formulas, un lauzt šo ieradumu man vairs negribas.

Teorija ciparu figūrām ne ar ko būtisku no burtu figūru teorijas neatšķiras. Periodu skaits bez jau zināmajiem tagad var būt arī 16, un pazīme par ass simetriju ir spēkā tikai 16-periodīgām figūrām. Summārā leņķa rēķināšanai cipari pie leņķiem ir jāpārbīda par 8 un summai jāņem atlikums no dalīšanas ar 16, kas pēc tam jāpārbīda atkal par 8. Var rīkoties arī vienkāršāk – ja formulas garums ir nepāris, tad nekas nav jāpārbīda, bet ja pāris, tad jāizdara viena pārbīde par 8. Leņķiem a–f atbilst skaitļi 10–15. Ja nešķiro 2- 1- un ¥- periodīgās figūras, kuras parasti nav interesantas, tad periodu noteikšanai pietiek apskatīt formulas ciparu summu – ja tā ir nepāris, periodu skaits ir 16, ja pāris, kas nedalās ar 4, tad 8, ja dalās ar 4, bet ne ar 8, tad 4, citādi 1, 2 vai ¥.

Piemēram, figūra 1993 ir 8-periodīga, jo 1+9+9+3=22 dalās ar 2, bet nedalās ar 4. Tās summārais leņķis ir atlikums no 22+8=30 dalīšanas ar 16, tātad 14 jeb e.

Vēl varu piebilst, ka ciparu figūras es izmantoju, lai savdabīgi ilustrētu dažādus vārdus vai vārdu salikumus. Es aizstāju burtus ar cipariem pēc šādas tabulas:

Garumzīmes, mīkstinājuma un šņāceņu zīmes, kā arī atstarpes starp vārdiem tika atmestas. Pēc šādas sistēmas Zilā grāmata dod formulu 29217713191, un atbilstošā figūra, kas atgādina ērkšķu vainagu, redzama šīs grāmatas titullapā.

Te atkal, kā jau daudzviet ar ANV figūrām, mazliet trūkst loģikas – vispirms es 16 leņķus cenšos "pabāzt" zem 10 cipariem, bet pēc tam lieku visus alfabēta burtus uz tiem pašiem 10 cipariem, atstājot 6 leņķus neizmantotus, kamēr dažiem citiem leņķiem atbilst pat pa 3 burtiem. Bet tā nu tas ir iegājies, un arī te es neko grozīt netaisos – jo vairāk tādēļ, ka tieši šis burtu un ciparu sasaistīšanas veids vienreiz manā dzīvē nospēlēja īsti brīnumainu lomu (par to stāsts vēl ir priekšā). Lai nu kā, bet tādā veidā katram vārdam vai nosaukumam var uzzīmēt savu figūru. Tiesa, ne katrreiz tās iznāk skaistas - par to, starp citu, var pārliecināties, ņemot par piemēriem manu vārdu un uzvārdu.

Tas arī ir gandrīz viss, ko varu pastāstīt par ANV figūrām. Kā redzams, teorijas tajās pārāk daudz nav, galvenais ir iemācīties šīs figūriņas pietiekoši veikli zīmēt. Tad ir garantēta aizraujoša nodarbošanās ilgam laikam, jo iespējamo formulu un tātad arī figūru skaits ir neierobežots. Šajā zīmēšanā zinātne robežojas arī ar mākslu, jo atrast neierobežoto iespēju gūzmā patiešām skaistas figūras nav nemaz tik viegli.

Jāpiezīmē, ka ar burtu un ciparu figūrām nebūt nav izsmeltas iespējamās ANV figūru sistēmas – par sistēmas pamatu jeb bāzi var ņemt jebkuru pietiekoši simetrisku no viena punkta izejošu līniju kopu. Tomēr iemācīties figūru zīmēšanu vairāk nekā divās sistēmās jau ir pagrūti (vismaz es ar tādu prasmi lepoties nevaru), tāpēc labāk ir ņemt palīgā datoru.

Jā, ANV figūras ir diezgan labi piemērotas zīmēšanai ar datoru, un es arī esmu sastādījis vairākas programmas, kas to dara. Te gan jāpiebilst, ka man pieejamie datori figūru zīmēšanai vajadzīgo attīstības līmeni sasniedza tikai 80-to gadu beigās, tātad apmēram 35 gadus pēc ANV figūru izgudrošanas, kad mana aizraušanās ar tām jau bija tālā pagātnē. Dators, protams, spēj ātri un nekļūdīgi uzzīmēt jebkuru figūru jebkurā sistēmā, ja vien ir sastādīta atbilstoša programma . Vēl vairāk, dators var pats bez apstājas "sacerēt" arvien jaunas formulas un zīmēt pēc tām figūras, kuras mainās kā kaleidoskopā. Dators ļauj iegūt arī figūras, kas uz rūtiņu papīra nav uzzīmējamas, piemēram, ar piecstūrainu vai sešstūrainu simetriju.

Visas šīs iespējas es nemaz neesmu noprogrammējis, pagaidām aprobežojoties ar tradicionālajām sistēmām (burtu un ciparu) un vēl dažām jaunām. No pēdējām atzīmēšu divas, kuru bāzes parādītas 11. zīm. Pirmā ievērojama ar to, ka tajā figūra A ir pazīstamais auseklītis, bet no garākām formulām diezgan bieži iznāk figūras ar šī latviešu nacionālā simbola motīviem (BSNSBOASMASAM₂V₂M₂ASAMSAOBSNS, 12. zīm.). Otrajā sistēmā reti kad gadās galīgi neveiksmīgas figūras, bet labākās izceļas ar savdabīgu skaistumu (3c6d2e1₂e2d6c, 13. zīm.). Abos piemēros figūras ir datora "izgudrotas".

Tomēr ANV figūru datorizēšanai ir arī ēnas puses – mehāniskais palīgs, kas ļauj iegūt figūras lielos daudzumos un bez kādas piepūles, diezgan drīz padara šo nodarbošanos garlaicīgu. Ne velti tautas gudrība māca, ka laba daudz nevajag.

Nu ir jāsāk pildīt vēl vienu šīs grāmatas ievadā doto solījumu – par tiem trīs pavedieniem. Līdz šim ir vijies gandrīz tikai viens – mans atmiņu stāsts. Ar ANV figūrām ir iesākts otrs, matemātiskais. Tagad ir kārta trešajam, filozofiskajam, ar kuru esmu sataisījies "aptvert visu firmamentu". Centīšos vispirms atsaukt atmiņā savas jaunības dienu pārdomas, kurās vēl ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Negalvoju gan, ka man izdosies nepiejaukt klāt kaut ko no krietni vēlāk izdomātā, kad viss kļuva daudz skaidrāks.

Vispirms tomēr ļoti īsi pieminēšu dažus faktus no savas biogrāfijas, lai parādītu fonu toreizējiem prātojumiem. Tajā pašā 1952. gadā, kad izgudrotas ANV figūras, es beidzu Ēdoles septiņgadīgo skolu un pārgāju uz Alsungas vidusskolu. Tur dzīvot nācās skolas internātā, un mājās varēju pabūt tikai svētdienās. Tomēr Alsunga bija mana bērnības zeme, un internāta logi izgāja uz to pašu pagalmu, kurā biju uzaudzis, tāpēc biju tikpat kā mājās. Četri Alsungas gadi (līdz 1956. g. pavasarim) pagāja zīmējot ANV figūras un palaikam aizraujoties ar fiziku, ķīmiju, radiotehniku. Pēdējā skolas gada beigās sāku nodarboties ar fotografēšanu, kas kļuva par manu sirdslietu gandrīz visai dzīvei. Varu palielīties arī ar Ginesa grāmatas cienīgu sasniegumu Latvijas skolēnu olimpiādēs – visus četrus gadus dabūju pirmās vietas gan fizikā, gan matemātikā. Šajā laikā par pasaules problēmām vēl galvu nelauzīju. Lielā filozofēšana sākās vēlāk, kad biju jau matemātikas students Rīgā, Universitātē.

1956. g. vasara man bija tāda kā ūdensšķirtne, kas krasi nošķīra bērnību no jaunības. Vidusskolas beigšana, iesvētības Ēdoles baznīcā, iestāšanās augstskolā un pēc tam iesākumā tik neierastā dzīve Rīgā – tas viss nogāzās pār mani dažu mēnešu laikā. Ar šiem notikumiem saistās viens mans pārdomu eksperiments, kuru es nosaucu par Laika Pogu. Es atklāju, ka ir iespējami ceļojumi laikā!

Brīžos, kad priekšā stāvēja kaut kas grūts un nepatīkams, mana lielākā vēlēšanās bija, kaut varētu uz kādu laiku izslēgties no dzīves, pārlēkt nepatīkamajam brīdim pāri un atjēgties tikai tad, kad atkal viss būs labi un mierīgi. Un tad es sāku domāt – kā tad būtu, ja kāds brīnumdaris manu vēlēšanos izpildītu? Ja uz vēlamo nākotnes brīdi es vienkārši tiktu pārcelts tāds, kāds esmu pašlaik, tad šis brīdis diez cik priecīgs vis nebūtu – es taču nezinātu, kas ir noticis starplaikā, un būtu galīgi nesagatavots jaunajai situācijai. Tātad, lai mana vēlēšanās būtu piepildīta pa īstam, brīnumdarim ir jāizdara ar mani visas tās izmaiņas, kādas būtu notikušas īstenībā – atmiņā jāieliek ziņas par starplaika notikumiem un pārdzīvojumiem, jāizmaina ieradumi un fiziskais izskats, u.t.t. Bet ar ko tādā gadījumā atšķirtos brīnumdara radītais nākotnes mirklis no tā, kurš būtu pienācis tāpat, dabīgā ceļā? Ne ar ko! Taču tādā gadījumā man nekāds brīnumdarītājs nav vajadzīgs – vara pār laiku ir manis paša rokās. Vajag tikai nedaudz fantāzijas, un jebkurām grūtībām es tieku pāri ar vienu pogas spiedienu.

To es daru tā. Kad tuvojas kas nepatīkams, es domās nospiežu savu Laika Pogu, pirms tam tāpat domās nostādījis to uz kādu vēlamu brīdi nākotnē. No tā, protams, nekas nemainās, bet tas ir tikai šķietami. No šī brīža manis vairs nav – esmu izslēdzies, un viss notiekošais ir tikai vīzija, sapnis. Līdz tam brīdim, kamēr Laika Poga mani atkal atgriezīs dzīvē.

Un lūk, šis brīdis ir klāt. Nepatikšanas ir laimīgi garām, atmiņas par tām ir vienkārši nosapņotas, bet es pats esmu pārlēcis pāri tieši tik ilgam laika sprīdim, kā biju gribējis Pogas spiešanas brīdī. Un neviens man nevar pierādīt, ka patiesībā ir bijis citādi.

Pēc šī paša principa varētu ceļot laikā arī uz otru pusi, uz pagātni, tikai tas ir mazāk pārliecinoši. Jebkurā brīdī es taču varu iedomāties, ka kaut kad nākotnē būs daudz sliktāk, nekā ir patreiz. Tad es ļoti vēlēšos atgriezties uz šodienu, nospiedīšu savu Laika Pogu pagātnes virzienā, un – mana vēlēšanās ir piepildījusies, es esmu šeit. Tiesa gan, es nezinu, kad es spiedīšu to Pogu, un kas būs bijis starplaikā no šodienas līdz tam laikam – bet ko lai dara, tādi ir spēles noteikumi. Pēc atgriešanās no nākotnes es varu būt tikai tāds, kāds esmu bijis šobrīd, tātad bez kādām atmiņām par šo ceļojumu.

Šie būtībā vienkāršie domu eksperimenti deva man zināmu ievirzi centienos izprast pašu lielāko noslēpumu – kas ir dzīve, un kāda tai jēga? Es nācu pie atziņas, ka uz vienkāršu un uzskatāmu atbildi te nav ko cerēt – visvienkāršākās lietas var pārvērsties līdz nepazīšanai, ja uz tām paskatās no citas puses. Nu kaut vai tas pats laika ritums, kas liekas tik vienmērīgs un ne ar ko neietekmējams. Ir taču pilnīgi iespējams, ka šis vienmērīgums ir tikai šķietams, bet patiesībā notiek visādi lēcieni uz priekšu un atpakaļ, kas nav pamanāmi tikai tāpēc, ka mēs paši kopā ar visu pasauli lēkājam līdz. Jā, un ko nozīmē "patiesībā"? Visdrīzāk jau te ir vienas un tās pašas lietas divi dažādi skatījumi, kas var būt abi vienlīdz patiesi.

Laikam jau tā ap 20 gadu vecumu katram cilvēkam pienāk laiks, kad gribas tikt skaidrībā par "mūžības problēmām" – kas es esmu, un vai manai dzīvei ir kāds mērķis un jēga? Katrā ziņā mani šie jautājumi mocīja sevišķi asi, un ne tikai mani vien – studentu vidū pārrunas par dzīves jēgu izraisījās diezgan bieži. Jautājums "kāda jēga?" mums bija gandrīz vai sveiciena vietā, un tas ietvēra sevī arī atbildi – nav šīs jēgas, dzīve ir tikai viena vienīga bezjēdzība. Šādam secinājumam bija arī savs teorētiskais pamatojums – neviena no mums zināmajām filozofijas sistēmām šajā jautājumā apmierinošu atbildi nedeva.

Te nu mazliet jāpastāsta, ko mēs vispār zinājām no filozofijas. Protams, neko daudz vairāk par skolā un Universitātē mācīto. Bija tāds mācību priekšmets ar nosaukumu "dialektiskais un vēsturiskais materiālisms". Kā jau visus tā saucamos sabiedriskos priekšmetus, studenti arī to necik nopietni neņēma, tomēr jāmācās kaut cik bija, un tajā dialektiskajā daļā bija arī šis tas, kas izskatījās pēc zinātnes. Piemēram, nekādas šaubas neradīja tas, ka visas filozofiskās sistēmas dalās divās pamatgrupās – materiālismā un ideālismā, bet pēdējais savukārt var būt objektīvais (balstās uz Dieva esamības atzīšanu) vai subjektīvais (uzskata, ka eksistē tikai cilvēka apziņa un nekas vairāk). Citādi bija ar katrā vārda galā uzsvērto apgalvojumu, ka zinātniski pamatots ir tikai materiālisms, bet viss pārējais – maldi un muļķības. Pārāk skaidri bija redzams, ka šī tēze ir svēta – par to nedrīkstēja ne mazākā mērā šaubīties, ja negribēja iekulties lielās nepatikšanās. Tiesa, uz neoficiālām sarunām šis aizliegums neiedarbojās – Staļina laiki jau bija laimīgi garām, un mēs varējām netraucēti būvēt paši savas teorijas.

No tādām vienubrīd mums diezgan populāra bija transformatora teorija, kas tuva subjektīvajam ideālismam – pastāv tikai mans "es" un vēl viena ierīce, saukta par transformatoru, kas pēc noteikta algoritma apstrādā apziņas sūtītos signālus un ar saviem atbildes signāliem rada apziņā apkārtējās pasaules ilūziju. Šī teorija, starp citu, nenoliedz citu cilvēku pastāvēšanu, tikai tie tiek traktēti kā transformatora apakšsistēmas.

Kā jau minēju, neviena no trīs galvenajām filozofijas sistēmām nedeva apmierinošu atbildi uz mūsu tradicionālo jautājumu – kāda jēga? Patiešām, ja pareizs ir materiālisms, tad cilvēkam nav būtiskas atšķirības no mehāniskas ierīces, robota, ja vien pēdējo izdotos uzbūvēt pietiekoši pilnīgu. Tāds cilvēks pats neko izlemt nevar – viņa rīcību pilnīgi nosaka organismā notiekošie fiziskie un ķīmiskie procesi. Stāvokli neglābj arī mikropasaulē valdošais nenoteiktības princips, kas neļauj viennozīmīgi paredzēt nākotni, zinot patreizējo situāciju. Kaut arī tur notiek, tēlaini izsakoties, kauliņu mešana ar iepriekš nenosakāmu iznākumu, šis iznākums taču nekādi nav atkarīgs no cilvēka gribas – visu nosaka akla nejaušību spēle. Nākotni nav iespējams ne paredzēt, ne arī kaut kā ietekmēt – kam jābūt tas notiksies, kā bija teikts tolaik populārajā dziesmiņā "Mīļais, nesteidzies".

Tieši tādu pašu ainu dod arī objektīvais ideālisms, jo tad visu tikpat viennozīmīgi nosaka Dieva griba. Bezjēdzība no tā tikai palielinās – materiālistisko pasauli vismaz var kaut cik saprast, bet ja viss ir tāda spēka rokās, kurš var darīt ko un kā grib, nerēķinoties ne ar kādiem likumiem, tad vairs nav drošs pilnīgi nekas.

Visbeidzot, subjektīvais ideālisms ir bezjēdzīgs jau ar to vien, ka noliedz ārpus apziņas esošās pasaules realitāti. Dzīve tādā gadījumā gan ir interesanta spēle, kuru pats spēlētājs var aktīvi un būtiski ietekmēt, bet – kāda jēga to spēlēt, ja bez šīs spēles vispār nekā cita nav? Spēle taču reiz beigsies, un tad – pasaules gals, vai?

Tādi galvenajos vilcienos bija spriedumi, kas lika man apšaubīt visus filozofijas novirzienus, kādi vien bija zināmi. Radās arī tāda, sākumā visai miglaina, nojausma, ka patiesība ir apslēpta kaut kur dziļāk, bet visi minētie pasaules skatījuma modeļi ir diezgan primitīvi tuvinājumi, kas katrs atklāj kādu īstenības daļu, bet ne tuvu ne visu. Un ja tā, tad arī man ir izredzes radīt pašam savu filozofijas sistēmu, kas ne ar ko nebūs sliktāka par lielajām, un piedevām vēl spēs atbildēt uz to nolādēto jautājumu par jēgu. Jo jēgai ir jābūt. Aplūkojot filozofiju no matemātiķa viedokļa, es nospriedu, ka apgalvojums dzīvei ir jēga nav vis jāpierāda, bet gan jāpieņem par aksiomu – par tādu, kas ir dabīgi saprotams pamatpieņēmums. Citādi taču vispār nav jēgas filozofēt.

Tātad, savu pirmo filozofijas aksiomu es esmu ievedis un tagad mēģināšu iegūt no tās dažus secinājumus. Pats pirmais secinājums jau ir minēts – aksiomu neapmierina neviens no filozofijas pamatvirzieniem. Var arī saprast, kāpēc – visi šie virzieni ir pārāk kategoriski, "melnbalti", bez kādiem pustoņiem. Ja materiālisms, tad nav nekā pārdabiska, pilnīgi un itnemaz. Ja Dievs, tad noteikti visuvarens, visuresošs, visu zinošs u.t.t. Ja subjektīvais ideālisms, tad viss ir tikai iedomu tēli, un nekādas realitātes vispār nav. Bet jēdzīguma aksioma prasa tieši pustoņus, atteikšanos no absolūti kategoriskiem spriedumiem, jo tādā absolūti skaidrā un noteiktā pasaulē ne filozofijai, ne radošai domai vispār, nav vietas – tur viss ir skaidrs tāpat. Lai dzīvei būtu jēga, ir vajadzīga nenoteiktība – tāds bija mans pirmais lielākais secinājums. Savu atklājumu es nosaucu par Nenoteiktības principu filozofijā – pēc analoģijas ar tāda paša nosaukuma principu fizikā.

No šī principa izriet, ka mūžsenais strīds starp materiālismu un ideālismu nav atrisināms viena vai otra labā – reālā pasaule atrodas tieši uz robežas starp tiem abiem, un neviens no tiem nav ne pierādāms, ne apgāžams. Loģisku pretrunu nav nevienā no tiem, bet eksperimentu rezultāti vienmēr būs tādi, ka atstās vietu šaubām. Tas nozīmē, ka skaidri redzami un pilnīgi droši pierādāmi brīnumi pasaulē nekad nav notikuši un arī nenotiks – citādi būtu neapgāžami pierādīta ideālisma pareizība. No otras puses, vienmēr ir bijuši un būs gandrīz brīnumi – kaut kas tāds, ko no materiālisma viedokļa it kā varētu izskaidrot, bet kas tomēr ir ārkārtīgi maz ticams. Tieši tādu ainu rādīja arī mana personīgā pieredze – pārdabiskais it kā bija jūtams turpat līdzās, taču nebija nekādi satverams, padarāms par drošu atbalstu. Starp citu, paši lielākie gandrīz, gandrīz brīnumi toreiz man vēl tikai stāvēja priekšā, un par tiem stāstīs šīs grāmatas tālākās nodaļas.

Ar nenoteiktības principu kā savas filozofijas gandrīz vienīgo stūrakmeni es nodzīvoju diezgan ilgi – līdz apmēram 50 gadu vecumam, kad man izdevās uzbūvēt kaut ko drošāku un pilnīgāku. Līdz tam manos uzskatos bija vairāk noliegumu nekā apstiprinājumu – es zināju, kas nevar būt, bet nezināju, kas varētu būt, un vēl jo vairāk – kas ir. Nenoteiktības principu varēja saprast divējādi – vai nu ir kāda patiesā pasaules aina, tikai cilvēkiem tā ir principiāli nepieejama, vai arī Nenoteiktība ir pašā dabā. Es vairāk sliecos uz pēdējo pieņēmumu, taču tā īsti un līdz galam pats to nespēju saprast. Laikam jau cilvēka dabā ir tiekšanās taisni pēc tā, ko mana filozofija noliedz – pēc noteiktības. Gribas, lai būtu drošs pamats, vienalga kāds, bet nešaubīgs. Tāpēc jau arī daudzi cilvēki dažādos laikos ir ar fanātisku dedzību aizstāvējuši savu pārliecību, kāda nu kuro reizi tā ir bijusi, jo katram šī pārliecība ir bijusi tā īstā un vienīgā. No viņa paša viedokļa, protams.

Bet man šīs pārliecības nebija, jo nenoteiktība paliek nenoteiktība. Tā gan pavēra ceļu uz dzīves jēgas iespēju, bet ne ar ko nepalīdzēja šo jēgu sameklēt. Dzīves grūtākajos brīžos man nebija uz ko balstīties, kā tikai pašam uz sevi, un šis balsts nekāds stiprais vis nebija.

Pāriešu atkal uz savu pirmo līniju, turpinot dzīves stāstu, bet reizē tur būs arī lieliska ilustrācija nupat izteiktajām filozofiskajām atziņām. Bērnībā es alku redzēt īstu neapstrīdamu brīnumu, un jaunībā es šo brīnumu arī piedzīvoju. Brīnumu, kuru cilvēku valodā sauc par mīlestību.

Nē, pats par sevi tas, ka es iemīlējos, nekāds brīnums nebija, kaut arī pirms tam es biju nešaubīgi pārliecināts, ka ar mani nekas tāds nav iespējams. Galu galā tas jau notiek gandrīz ar visiem, un arī es esmu tikai cilvēks. Taču ap manu mīlestību ir savijušās tik daudzas ar veselo saprātu grūti aptveramas lietas, ka to visu kopā citādi kā par brīnumu nenosauksi. Vislielāko brīnumu, kāds vien dzīvē ir iespējams.

Var jau būt, ka es pārspīlēju. Nekas pārdabisks taču nenotika, viss ir pilnīgi iespējams arī no materiālistu viedokļa. Varēja būt vienkārši sagadīšanās, maz ticama, tomēr nekādiem dabas likumiem pretī nerunājoša. Tā, vai ne tā, par to lai spriež lasītājs – no malas jau esot labāk redzams. Es tikai centīšos vienkārši pastāstīt savu stāstu, kurā apsolos neielikt neko izdomātu un safantazētu. Viss notika tieši tā, un ne ar kādu citu, bet ar mani pašu.

Vispirms jāpasaka daži vārdi par manām rakstura īpašībām, kuru dēļ es un mīlestība patiešām bija gandrīz nesavienojami jēdzieni. Agrā bērnībā es biju ārkārtīgi runīgs un ļoti aktīvs, es varēju katram un jebkurā laikā gan uzbāzties ar jautājumiem, gan stāstīt visu, ko biju sadomājis. Taču kaut kad pirmajos skolas gados notika lūzums, pēc kura es gandrīz pilnīgi zaudēju spēju parādīt iniciatīvu saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Ja man vajadzēja kādu uzrunāt, tas likās tik šausmīgi grūti, ka darīju to tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Skolas gados rakstītajā dienasgrāmatā es izteicu paredzējumu, ka šī īpašība man dzīvē sagādās ne mazāk ciešanu, kā, piemēram, rokas vai kājas trūkums. Pārāk tālu no patiesības tas arī nebija, kaut gan – nav ļaunuma bez labuma. Būtu es tāds pats, kā visi normālie cilvēki, mans mīlas stāsts diez vai būtu tik brīnumains, un visticamāk, ka tas būtu beidzies, tā īsti vēl nemaz neiesācies.

Jā, kā tad īsti tas iesākās? Katrā ziņā ne jau no pirmā acu uzmetiena. Es un Viņa bijām vienas grupas studenti un mācību laikā redzējāmies gandrīz ikdienas, tomēr pagāja divi gadi, pirms vispār kaut kas iesākās. Universitātē mēs iestājāmies 1956. gadā, bet sākums manam stāstam datējams ar 1958. g. septembri. Darbības vieta – Litene, kas ir neliela apdzīvota vieta Latvijas ziemeļaustrumos uz Vidzemes un Latgales robežas.

Par šo vietu un laiku jāpasaka vēl daži vārdi vēsturiskā skatījumā. Ir pagājuši jau turpat 36 gadi, nomainījusies sabiedriskā iekārta, un daudzi vārdi ieguvuši pavisam citu skanējumu. Litenes vārds tagad ir diezgan pazīstams sakarā ar 1941. gada 14. jūnija notikumiem, kad Litenē tika represēti Latvijas armijas virsnieki. Bet 1958. gadā šie notikumi bija klāti ar tik necaurredzamu slepenības aizkaru, ka pa Litenē pavadīto mēnesi mēs nedzirdējām par tiem ne vārda. Šis Litenē nodzīvotais mēnesis savukārt droši vien izsauktu neizpratni tagadējos studentos, bet toreiz tas bija pats par sevi saprotams – katra mācību gada (izņemot pēdējo) pirmais mēnesis ir jānostrādā kolhozā.

Jā, tagad jau pat vārds "kolhozs" ir kļuvis par arhaismu, līdzīgi vārdam "muiža", bet toreiz tas bija tik ikdienišķs, ka pat neienāca prātā to uzskatīt par svešvārdu (nezinātājiem varu atgādināt, ka tas ir saīsinājums no kolektīvā saimniecība krievu valodā). Būtībā jau tas kolhozs tā pati muiža vien bija, tikai citā laikā un iekārtā.

Laikam jau nekas jēdzīgs un slavējams tas nebija – atraut studentus uz mēnesi no mācībām, lai izmantotu viņus par bezmaksas palīgiem lauku darbos, jā, un arī man pašam tajā rudenī ļoti negribējās braukt projām no Rīgas uz kaut kādu tobrīd vēl nezināmu nostūri. Un tomēr – ja nebūtu šīs obligātās nodevas toreizējai kārtībai, tad dzīves lielākais brīnums man varēja iet arī secen. Tāds nu ir liktenis, kam dažreiz labpatīk savīt kopā galīgi nesavienojamas lietas, un tieši tad arī notiek brīnumi.

Tiešām, toruden manā dzīvē iznāca tāds paradokss, ka tas mēnesis, kurš pēc tam likās tik brīnumaini skaists, atnāca un arī pagāja negribēts. Par to liecina ieraksti dienasgrāmatā, kuros gandrīz tik vien ir, kā gaušanās par ne visai tīkamo lauku dzīves ikdienu un izmisīga vēlēšanās, lai dienas ietu ātrāk, un drīzāk pienāktu atpakaļceļš uz Rīgu. Un tikai tad, kad tik ļoti gaidītais aizbraukšanas brīdis bija klāt, nāca atskārsme, kas uzrakstīta brauciena naktī tajā pašā dienasgrāmatā – ka tur, Litenē, aizvadītais laiks ir atstājis manī kaut ko uz mūžu neizdzēšamu.

Tagad jau ir grūti atcerēties, kāds bija tas pats sākums. Atmiņā ir palikusi viena aina no darba kolhoza laukā, kas, iespējams gan, ir salasīta pa vairākām dienām. Mēs vedām no lauka labību. Te atkal ir jāpaskaidro, kā to darīja toreiz, jo tagad jau sen vairs laukos neko tādu neredz. Labība stāvēja uz lauka sasieta kūlīšos un saslieta statos. Mūsu uzdevums bija ar zirgu pajūgiem to savest šķūņos. Mēs savā grupiņā, ja nemaldos, bijām 4 zēni un 5 meitenes. Mēs devām labību augšā uz vezuma, viņas ņēma pretī. Minētā skaitliskā samēra dēļ mēs nevarējām sadalīties pāros, bet bija visu laiku jāmainās – katram jaunam vezumam nāca cita krāvēja.

Darbs man bija neierasts (tas notika talkas laika pašā sākumā), un es strādāju diezgan neveikli, par ko ne reizi vien saņēmu no savām krāvējām kodīgas piezīmes. Un tad es ievēroju, ka viena no viņām man nekad neko nepārmet, bet cenšas, cik iespējams, palīdzēt manas kļūdas izlabot. Tas arī kļuva par sākumu lielajam brīnumam. Tās reizes, kad Viņa krāva manu vezumu, man sākumā bija tikai nelieli atelpas brīži smagajā darba dienā, bet drīz vien tie jau kļuva par maziem svētkiem, kad darba grūtums kaut kur pagaisa, un strādāt bija pavisam viegli un patīkami. Tā tas turpinājās kādas 2 vai 3 dienas – līdz pirmās talkas nedēļas beigām.

Te jāatzīmē, ka 1958. gada septembris sākās ar pirmdienu – matemātiski izsakoties, tas nozīmē, ka nedēļas dienu varēja dabūt kā atlikumu no datuma dalīšanas ar 7 (šim faktam manā stāstā vēlāk būs diezgan liela nozīme). Pirmā nedēļa, tātad, beidzās ar svētdienu, 7. septembri. Šajā svētdienā mums vajadzēja strādāt, pēc tam visas pārējās gan bija brīvas. Bet ar pirmdienu mani mazie svētku brīži uz lauka izbeidzās, jo meitenēm vajadzēja pa nedēļai strādāt virtuvē pie ēdiena gatavošanas, un tajā nedēļā gadījās Viņas kārta. Darbs atkal kļuva pelēks un neinteresants, bet nu jau biju puslīdz pieradis un sevišķu nepatiku vairs nejutu. Es apbruņojos ar pacietību un gaidīju, kad tā klusā nedēļa beigsies.

Beidzās jau arī, tikai bijusī idile, kad katra piektā vezuma kraušana sagādāja gaišu prieka brīdi, vairs neatgriezās. To izjauca 14. septembris, mūsu pirmā brīvā svētdiena, kas man kļuva par pašu liktenīgāko datumu visā šajā notikumu virknē. Tiesa, atkal tikai vēlākā skatījumā, jo todien es vēl neko "liktenīgu" vai pat kaut cik ievērības cienīgu nesaskatīju – tās pašas dienas vakarā ir tapis viens ieraksts dienasgrāmatā, kurā par dienas galveno notikumu vispār nav neviena vārda.

Šis notikums bija ekskursija uz netālo Stāmerienu. Mūsu mājvieta atradās apmēram 5 km no Litenes centra uz Gulbenes pusi, un no turienes līdz Stāmerienas tuvākajam galam ar pili un parku ir tikai kādi 4 km. Brīdis, kuru es vēlāk atzinu par liktenīgo pagrieziena punktu, pienāca netālu no Stāme rienas pils, kad mēs sadomājām nofotografēties pie dīķa, aiz kura redzami pils torņi.

Es jau minēju, ka vidusskolas laika beigās aizrāvos ar fotografēšanu. Šī nodarbošanās, atšķirībā no daudzām citām, man pielipa tik nopietni, ka ir pavadījusi mani līdz pat šodienai. Toreiz, Stāmerienas ekskursijā, fotoaparāti izrādījās paņemti līdz diviem no mums – man un Viņai. Pie tā dīķa vispirms nofotografējāmies visi kopā, tad Viņa palūdza kādam citam uzņemt Viņu vienu pašu. Tajā brīdī bez kādas domāšanas arī es pavērsu pret Viņu savu aparātu, bet mani kāds parāva aiz rokas – lai tak netērējot filmu (tās man patiešām bija maz), jo fotografējas taču tikai Viņa vien. Es paklausīju un nenospiedu slēdzi, taču pats sev par pārsteigumu izjutu lielu sarūgtinājumu par to, ka man nebūs šī Viņas fotouzņ ēmuma. Es sapratu, kaut arī vēl pat domās neiedrošinājos sev atzīties, ka TAS ir noticis – esmu iemīlējies.

Šī atziņa nepavisam nebija salda, par ko liecina jau minētais 14. septembra vakarā tapušais dienasgrāmatas ieraksts. Tajā vēl nekas nav saukts vārdā, bet ir redzams mans noskaņojums pēc visa todien pārdzīvotā. Lūk, daži fragmenti no šī ieraksta:

... Drūms vakars. Svētdiena pagājusi, rīt atkal darbs, vēl veselas divas nedēļas. Galīga bezjēdzība. Pat kārtis spēlēt šovakar neviens negrib. Citi lasa no vecām grāmatām muļķīgus jokus un smejas. Daži jau guļ.

Mans garastāvoklis ir "uz nulli". Vasarā mājās es nevarēju sagaidīt šo braucienu uz kolhozu, bet tagad man te drausmīgi nepatīk. Nesaprotu, vai ir jau apnicis, vai neesmu vēl pieradis. Varbūt i viens, i otrs. Cik labi būtu Rīgā! Šeit es esmu kā citā pasaulē. Dienas rit šausmīgi vienmuļi – darbs, ēšana, gulēšana un pa starpām bezgalīga garlaikošanās. Labi, ja vēl izdodas dažreiz kārtis uzspēlēt – tā ir vienīgā patīkamā pārmaiņa. ...

Kaut arī patreiz man nekas nedraud, nekas sevišķi nepatīkams nav priekšā, tomēr man gribētos, kaut manis nekad nebūtu bijis, kaut šī dzīve būtu tikai sapnis, no kura var kuru katru brīdi atmosties.

Jāiet gulēt. Vismaz dažas stundas būšu brīvs no visām rūpēm, tad sāksies atkal. Jā, grūti dzīvot pasaulē.

Tā es rakstīju tās dienas vakarā, kuru vēlāk sāku skaitīt par pašu nozīmīgāko dienu savā dzīvē, un nebūt ne sliktā nozīmē. Bet nākošajā rītā patiešām sākās atkal – darbs uz lauka, labības vezumi, un pa laikam Viņa uz mana vezuma. Tikai tagad šie kopīgā darba brīži man vairs nebija tie vieglākie, bet taisni otrādi, paši grūtākie. Tie prasīja milzīgu sasprindzinājumu, jo bija gan jāsargās, lai nejauši ar kaut ko neizrādītu savas jūtas, gan arī jācenšas strādāt tā, lai Viņas acīs nekļūtu par galīgu nemākuli. Tagad es varēju atvilkt elpu tajās pārējās reizēs, kad Viņa bija uz cita vezuma – tad es varēju ik pa brīdim paslepus uz Viņu paskatīties, un tas bija tikpat kā sapnis ar vaļējām acīm. Tomēr īstenība uz šī sapņa fona likās arvien tumšāka un grūtāk izturama. Sapratu, ka esmu iemīlējies bezcerīgi, tas šķita skaidrāks par skaidru.

Kā jau visām lietām, es arī šai piegāju ar savu matemātisko spriešanas veidu. Ja jau tā mīlestība ir tik nenovēršama, ka pat mani nav atstājusi mierā, tad normālam un par mani vecākam cilvēkam – tātad arī Viņai, kas līdz ar vairākumu no maniem kursa biedriem bija par mani gadu vecāka (tas tāpēc, ka es skolā vienu klasi "pārlēcu") – tas liktenīgais brīdis gandrīz pilnīgi droši jau ir bijis. Tātad, Viņa jau kādu mīl, laimīgi vai nelaimīgi, bet mīl, un tas noteikti neesmu es. Ja nu tomēr brīnumainā kārtā vēl nemīl, tad tik un tā manas izredzes ir tuvas nullei, jo mīlētāja lomai es esmu absolūti nederīgs. Lai varētu uz kaut ko cerēt, bija jānotiek kaut kam pārdabiskam, kādam ārkārtīgi lielam brīnumam, bet es tajā laikā nekādiem brīnumiem neticēju. Līdz ar to talkas laiks Litenē, kurš jau man bez visa tā nekāds tīkamais nebija, kļuva par neizturamu mocību. Es nepacietīgi skaitīju dienas, cik vēl atlikušas līdz beigām, naivi cerēdams, ka līdz ar aizbraukšanu no šejienes viss pāries un aizmirsīsies.

Kaut arī, pēc visa spriežot, nevienu citu no mums līdzīga nelaime nevajāja, vispārējais noskaņojums bija diezgan nomācošs. Vienreiz gadījās kaut kāda ķilda meiteņu starpā, pēc kuras Viņa, lai nomierinātos, pamēģināja apiet apkārt netālajam ezeram, tomēr tumsas dēļ dabūja griezties atpakaļ. Dažas dienas vēlāk savukārt pacietības pietrūka man, jo citi bija sadomājuši vakarā pēc darba vēl palīdzēt mūsu apmešanās vietas saimniekiem rakt kartupeļus, un tas darbs man šausmīgi nepatika. Toreiz es aizmuku un arī devos apkārt tam pašam ezeram – gan lai nomierinātos, gan lai paveiktu to, kas Viņai neizdevās. Man izdevās, kaut gan arī uznāca melna tumsa, un ezers stiepās diezgan tālu. Ap pusnakti es biju atpakaļ un gatavojos saņemt pārmetumus, tomēr neviens neko neteica. Tas bija piektdien, 19. septembrī, kuru es tūlīt pat nosaucu par Melno piektdienu.

Pagaidām manā stāstā vēl nekādu brīnumu nav – tie sāksies tikai Litenes laika pašas pēdējās dienas vakarā. Tiesa, pats sākums visiem brīnumiem varbūt bija tajā pašā melnajā piektdienā, kad es pirmo reizi pamēģināju zīlēt par savām izredzēm uz Viņu. Pirms tā gājiena apkārt ezeram es paņēmu kāršu komplektu, kas izrādījās man kabatā, un izvilku vienu kārti. Sarkana kārts nozīmēja "jā", melna "nē", bet kārts lielums nozīmēja atbildes drošumu. Izvilku kārava septītnieku, kas mūsu komplektā bija pats mazākais no sarkanajiem – tātad tomēr "jā", bet pavisam niecīgs un nedrošs. Vēlākie notikumi parādīja, ka tobrīd tieši tā arī bija – manas izredzes pavisam maz atšķīrās no nulles, tomēr nekas galīgi nepārvarams ceļā nestāvēja. Es vēl nezināju, cik garš un grūts būs šis ceļš, bet nesāpīga atpakaļceļa man jau vairs nebija.

Svētdiena, 21. septembris, mums atkal bija brīva, bet tajā nekādu kopīgu pasākumu vairs nebija. Viena no mūsu meitenēm dzīvoja Viļakā, kas ir kādus 50 km no Litenes, un viņa uzaicināja pa svētdienu aizbraukt uz turieni ciemos vēl dažas draudzenes, starp kurām bija arī Viņa. Lai nebūtu jānīkst bezdarbībā, es arī devos ceļā – uz to pašu pusi, protams. Tikai es gāju kājām, tāpēc tiku tikai līdz Balviem, kas ir apmēram pusceļā no Litenes uz Viļaku. Tas bija mans pirmais ceļojums uz Latgali, un te jāpiebilst, ka arī Viņa bija latgaliete un dzīvoja netālu no Daugavpils.

Balvos es nonācu pievakarē un atpakaļ braucu ar vilcienu, kas gāja īsi pirms pusnakts. Pirms tam vairākas stundas nācās gaidīt Balvu stacijā, un tur es atzinos mīlestībā ... savai dienasgrāmatai:

... Lai kā arī mans loģiskais saprāts pretojas šai liktenīgajai domai, tomēr laikam būs jāatzīst, ka esmu iemīlējies. Tagad nu tas ir uzrakstīts un izskatās ļoti muļķīgi, un tiešām es savas jūtas nevaru nosaukt citādi, kā par muļķīgām. Es un iemīlējies, tiešām grūti iedomāties kaut ko ārprātīgāku. Bet šī doma neliek un neliek mani mierā, tā ir novedusi mani gandrīz līdz ārprātam. Nevaru atrast nekādu izeju no šī muļķīgā stāvokļa. Notiks viens no diviem – vai nu man šī iedoma ar laiku pāries un izzudīs, vai arī es pārdzīvošu smagu traģēdiju. Gribas gan ticēt, ka ir vēl trešā, vislaimīgākā iespēja, bet tā jau ir utopija.

Tāpēc es ceru uz pirmo izeju. Pēc 4 dienām beigsies kolhoza laiks, un tad varbūt viss iegriezīsies agrākajās sliedēs. Bet tagad es dienām un naktīm mocos ar dažādām domām un vienmēr pieķeru sevi, ka domāju tikai par Viņu. ... Jā, grūti ir, kad jūtas pārvar prātu – visa dzīve sapinas neiedomājamā mudžeklī.

Tā pienāca Litenes mēneša pēdējā nedēļa, kas arī nebija viegla – jo tuvāk nāca aizbraukšanas brīdis, jo grūtāk likās to sagaidīt. Dienasgrāmatā ir vēl viens ieraksts, datēts ar 24. septembri, kurā vairs nav ne vārda par mīlestību, bet ir tikai viens vienīgs niknums uz sevi un visu notiekošo. Tajā vakarā visi pārējie bija sadomājuši cept torti atvadu svinībām, un es paliku viens, jo negribēju un arī nepratu tur kaut ko palīdzēt. Līdz aizbraukšanai bija palikušas vēl divas diennaktis ...

Un tad pagāja arī tās. Piektdien, 26. septembrī, ar to pašu īsi pirms pusnakts ejošo vilcienu bija nolikta mūsu aizbraukšana, bet pirms tam – atvadu vakars petrolejas lampas gaismā pie diezgan bagātīgi klāta galda. To greznoja arī jau minētā torte ar uzrakstu Ceļš uz mājām. Vēl kaut ko atcerēties no tā vakara jau ir diezgan pagrūti – pagājuši tomēr 36 gadi – bet vienu epizodi gan es domās redzu tik skaidri, it kā tā būtu notikusi tikai vakar.

Mēs spēlējām vienu spēli, kuru agrāk nekad nebiju redzējis. Spēle no mana viedokļa bija diezgan muļķīga, un es iesaistījos tajā bez kādas patikas, tikai tādēļ, lai galīgi nepaliktu malā. Nosēdāmies riņķī uz grīdas, riņķa vidū bija nolikta pudele, un spēles vadītājam vajadzēja izteikt kādu jautājumu un iegriezt pudeli kā vilciņu. Tam, pret kuru apstājās pudeles kakls, bija jāatbild uz jautājumu un savukārt jākļūst par spēles vadītāju. Jā, un vēl bija sērkociņš, kuru kā stafetes kociņu jautātājs nodeva atbildētājam ... ar lūpām. Pirms spēles tika piekodināts, lai atbildes būtu patiesas.

Sākumā spēle tiešām bija tāda, kā es biju gaidījis – ar grūtībām izdomāti neveikli jautājumi un tikpat samocītas atbildes. Spēle mierīgi ritēja savā gaitā līdz brīdim, kad kārta uzdot jautājumu iekrita Viņai. Viņa pavisam mierīgi, tādā mazliet ironiskā balsī pateica "Kas bija tava pirmā mīlestība?" un sagrieza pudeli, kura pēc dažiem apgriezieniem apstājās ... pret mani.

Es no pārsteiguma paliku ar vaļēju muti, nespēdams izdabūt no sevis ne vārda. Patiesību teikt es nevarēju, melot negribēju, bet domas vispār atteicās darboties. Sacēlās vispārēja jautrība, kāds ieteicās, ka šī mīlestība būšot bijusi matemātika, un es izmantoju pasviesto glābšanas riņķi – atbildēju "jā, matemātika" un paņēmu sērkociņu no Viņas lūpām ar savējām. Kas bija tālāk, ko es pats jautāju, un kas uz to atbildēja, to es vairs neatceros. Pārāk satriecoši bija tas, ka Viņa, kas nemēdza tukši pļāpāt par mīlestību (daži citi to darīja visai bieži), uzdeva TĀDU jautājumu, un ka atbildēt uz to nācās tieši man.

Tāds bija pats lielākais Litenes atvadu vakara brīnums. Brauciena naktī rakstītais dienasgrāmatas ieraksts liecina, ka ir bijuši arī vēl citi – tur ir pieminētas vēl divas "muļķīgas, bet interesantas" spēles, kurās nejaušība esot savedusi mūs abus kopā. Kas tās bija par spēlēm, un kā šī kopā savešana norisinājās, to es, diemžēl, vairs neatceros. Dokumentāla liecība ir palikusi vienīgi par pašu pēdējo Litenē nospēlēto spēli.

Tā tika spēlēta Litenes stacijā īsi pirms vilciena pienākšanas, un tā bija kāršu spēle pīķene – kreicene. To spēlē četratā, un tie, kuriem iedalītas kreica un pīķa dāmas, spēlē kopā pret pārējiem diviem. Ja abas minētās kārtis ir vienam, tad viņš izvēlas partneri ar procedūru, ko sauc par precēšanos. Spēles pieraksts, kurš palika pie manis un ir saglabājies, liecina, ka stacijā esam paguvuši nospēlēt piecas partijas, divās pēdējās es esmu spēlējis kopā ar Viņu, vienu no tām (priekšpēdējo) ar precēšanos, un abas reizes mēs esam uzvarējuši. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka es esmu bijis pie uzvarētājiem visās piecās spēlēs, pie tam pirmajās trijās kopā ar vienu citu meiteni.

Stāstu par Litenes rudeni es gribu nobeigt ar teikumiem, kuri noslēdz jau vairākkārt minēto vilcienā rakstīto ierakstu dienasgrāmatā:

... Lai arī cik drūma liekas nākotne, manī vēl tomēr ir cerība un ticība brīnumiem. Varbūt tomēr ir vērts dzīvot. Tāpat kā vilciens, arī mana dzīve neapturami iet uz priekšu cauri tumsai un maldiem pretī lielajai patiesībai.

No visiem ar manu mīlestību saistītajiem brīnumiem es esmu minējis tikai pašus pirmos, kuri notika Litenes atvadu vakarā. Tālākās brīnumu lietas ir tīri matemātiskas, tādas, ko laikam gan spēj atklāt tikai iemīlējies matemātiķis.

Pirmais tāds atklājums, izdarīts 1958. g. novembrī, saistās ar ANV figūrām, pareizāk, ar šo figūru zīmēšanas paņēmienu, šifrējot alfabēta burtus ar cipariem. Atgādināšu vēlreiz šīs šifrēšanas tabuliņu:

Tad nu es pēc šīs tabulas vienreiz uzrakstīju Viņas vārdu un ... to uzvārdu, kāds Viņai varētu būt manas mīlestības laimīga iznākuma gadījumā. Lūk, kas man iznāca:

Šos divus skaitļus es uzrakstīju, lai zīmētu atbilstošās figūras, bet pietika jau uz tiem paskatīties vien. Tie paši cipari un gandrīz tādā pašā kārtībā, tikai 2 un 4 apmainās vietām! Kā gan citādi to nosaukt, ja ne par brīnumu?

Pirms šī atklājuma es jau puslīdz biju samierinājies ar domu, ka mana mīlestība ir tikai skaists, bet nereāls sapnis, kas jāpatur dziļi sevī, neļaujot tam lauzties uz āru. Bet nu šie divi skaitļi atkal iesvieda mani šaubu un cerību atvarā. Tie bija kā pravietojums, kā zvaigznēs ierakstīts likteņa lēmums. Ne tajās zvaigznēs, kas debesīs, bet gan tajās, kuras es uzzīmēju pēc saviem figūru zīmēšanas likumiem:

Jā, uzzīmētās figūriņas man vilties nelika, tās padarīja divu skaitļu brīnumu vēl spilgtāku un pārliecinošāku. Abas iznāca vienāda lieluma, un abas, sevišķi pirmā, vismaz manā skatījumā izcēlās ar īpašu, citām ANV figūrām reti kad sastopamu skaistumu. Šī skaistuma noslēpums ir figūriņu "gandrīz simetriskums" attiecībā pret asīm, kas iet caur centru. Daļai līniju simetrija ir, bet citām nav, un šī daļējā novirze no simetriskā ideāla padara figūras it kā dzīvas. Protams, tas ir mans subjektīvais viedoklis, kam citi var arī nepiekrist, bet – brīnums taču bija domāts tieši man, nevis kādam citam.

Jā, es vēl arvien neesmu atklājis Viņas vārdu, un ne bez nolūka – gribu dot iespēju lasītājiem (tiem, kuri vēl nezin) pašiem atšifrēt šo vārdu pēc skaitļa un tabulas. Pēc dažām lappusēm būs arī atminējums, bet vispirms es pastāstīšu par nākošo brīnumu.

Te nu uz brīdi ir jāatgriežas pie datuma, kuru es pieņēmu par savas mīlestības sākuma punktu – tas ir 1958. gada 14. septembris, manas dzīves 7145. diena. Nodzīvoto dienu skaita lietošanu kopā ar datumu es biju aizguvis no viena studiju biedra un lietoju to savā dienasgrāmatā, kur datums virs ieraksta minētajā liktenīgajā dienā izskatās šādi:

(nodzīvotās dienas, nedēļas diena, datums, mēnesis, gada pēdējie cipari). Vēlāk es līdzīgā veidā sāku rakstīt piezīmju grāmatiņu, tāpēc šāda veida datumu pieraksti tika lietoti gandrīz ik dienas.

Par godu minētajai Lielā Sākuma dienai es izdomāju ievest sev svētku dienas un izdarīju to diezgan savdabīgi – nosaucu par mīlas svētkiem visas tās svētdienas, kas iekrīt 14. datumā. Pirmā tāda diena, neskaitot pašu 14. septembri, bija jau pēc 3 mēnešiem, 1958. g. 14. decembrī, un tajā dienā tie svētki arī tika izdomāti, par ko liecina ieraksts piezīmju grāmatiņā. Vēl pēc pusgada, 1959. g. 14. jūnijā, bija nākamā svinamdiena, un tad man iekrita acīs kāda likumsakarība. Es paskatījos uz triju datumu pierakstiem:

Visos tajos manu dienu skaita pēdējie divi cipari veido skaitļus, kas dalās ar 9, proti, 45, 36 un 18. Lai noskaidrotu, vai tā nav nejaušība, sāku rēķināt nākošos svētku datumus:

Dīvainā likumsakarība palika spēkā, un man nācās rēķināt diezgan ilgi, kamēr nonācu līdz 59. svētku reizei, kur šī sakarība pirmo reizi izjūk:

Pēc šīs rēķināšanas es sapratu, ka esmu atklājis vēl vienu brīnumu. Jo sakarība ir tiešām fantastiska. Skaitļi 100 un 9, kas figurē sakarības formulējumā (atlikums no dienu skaita dalīšanas ar 100 dalās ar 9) taču nekādi nav saistīti ar laika skaitīšanas sistēmu, kurā noteicošā loma ir pavisam citiem skaitļiem – 7 (dienu skaits nedēļā), 12 (mēnešu skaits gadā), 365 (dienu skaits īsajā gadā) un 4 (katrs ceturtais gads ir garais). Bez tam mēnešu garumi ir izvēlēti diezgan patvaļīgi un nav izsakāmi ar kādu vienkāršu formulu. Ka šādā skaitļu karuselī var izveidoties un noturēties veselus 50 gadus manis atklātā sakarība (tā ir spēkā no 1943. līdz 1993. gadam), tas šķiet pavisam neticami.

Līdz galam izprast šīs sakarības jēgu man nav izdevies vēl tagad. Varbūt tajā ir kaut kas astroloģisks, bet visdrīzāk tā ir vienkārši skaista skaitļu rotaļa bez praktiskas nozīmes, kurai es uzdūros tikai tāpēc, ka izmisīgi meklēju savai mīlestībai kādu brīnumainu, ārpus reālās īstenības stāvošu pamatojumu. Kā redzams, arī atradu, un ne vienu vien.

Dabīgi, ka pēc mīlas svētku sakarības atklāšanas es vispirms centos noskaidrot, vai tāda piemīt tikai man (pareizāk – manam dzimšanas datumam), vai arī kaut ko līdzīgu var atrast katram cilvēkam. Pareiza izrādījās otrā iespēja – jā, var jebkuram, nekāds likteņa izredzētais es neesmu. Tikai citiem šī sakarība saistās ar citiem datumiem. Precīzāk – katram ir savs īpašais datums kādā dzīves periodā (dažādos periodos tie var būt dažādi), kad šī datuma iekrišana svētdienā nozīmē nodzīvoto dienu skaita divu pēdējo ciparu dalīšanos ar 9. Man šāds datums, kā izriet no iepriekšējā, ir 14-tais periodā 1943.–1993. g., bez tam vēl ir arī 13-ais periodā 1983.–2022. g.

Es pat sastādīju tabulas, pēc kurām katrs var savus īpašos datumus izrēķināt, un tās es parādīšu arī te. Vispirms ievedīšu vienu jēdzienu, kas būs vajadzīgs tabulu lietošanai. Devītnieka Svētdiena (saīsināti DS) ir tāda svētdiena, kurā cilvēka nodzīvoto dienu skaita divi pēdējie cipari veido skaitli, kas dalās ar 9. Citiem vārdiem, DS rodas, ja no mīlas svētku likumsakarības atmet prasību, lai šī diena būtu kādā noteiktā datumā.

Tā kā DS ir saistītas tikai ar dienām, bet ne mēnešiem un gadiem, tad tās ir nosakāmas diezgan vienkārši – tās atkārtojas ar 700 dienu periodu, kurā ir 12 DS, katra ar savu ciparu kombināciju (divciparu skaitļi, kas dalās ar 9, ir pavisam 12, no 00 līdz 99). Ja parēķina, kādos datumos iekrīt DS, tad var redzēt, ka tās vienmēr ir apmēram vienā mēneša vietā kādu 4 vai 5 dienu robežās. Šīs vietas centrā tad arī ir svētku datums.

Šāda stabilitāte izskaidrojama ar to, ka 700 dienas gandrīz precīzi ir tas pats, kas 23 caurmēra kalendāra mēneši – patiešām, 23 × 365,25 / 12 = 700,0625. Par cik šī atbilstība tomēr nav gluži precīza, tad ilgākā laikā DS pamazām pārvietojas pa mēneša dienām, un mīlas svētku sakarība galu galā izjūk.

Tagad par tabulu lietošanu. Tās ir derīgas no 1900. līdz 2014. g. dzimušiem cilvēkiem. Vispirms pēc kalendāra ir jāatrod dzimšanas datuma nedēļas diena. Pēc tam, pieskaitot dzimšanas dienai iekavās ielikto dienu skaitu no 1. tabulas, jānoteic pirmās DS gads, mēnesis un datums. Tad jāņem no 1. tabulas trīs rindas – tās, kas atbilst dzimšanas nedēļas dienai, pirmās DS mēnesim un pirmās DS gada pēdējiem cipariem (sākot ar 2000. gadu jāņem izceltie cipari). Šajās rindās jāņem skaitļi no apvilktās ailes, visi trīs jāsaskaita un no summas, ja iespējams, jāatskaita 23, kamēr iegūst par 23 mazāku skaitli (pēdējo ir viegli izdarīt ar to pašu tabulu, jo par 23 atšķirīgie skaitļi gada pēdējo ciparu ailēs ir vienā rindā).

Iegūtais skaitlis ir joslas numurs, ar kura palīdzību no 2. tabulas atrod svētku datumu un laika periodu, kurā tas ir spēkā. To dara šādi: joslai atbilstošajā tabulas rindā sameklē periodu un, ejot pa vertikāli uz leju, no datumu tabuliņas ņem to, kas ir pirmās DS datuma tuvumā (tāds vienmēr ir tikai viens). Tas arī ir meklētais svētku datums izvēlētajam periodam.

Piemēra pēc izrēķināsim mīlas svētku datumus tiem, kuri piedzims 21. gadsimta pirmajā darba dienā – otrdien, 2001. gada 2. janvārī. Vispirms pie dzimšanas datuma jāpieskaita iekavās norādītās 54 dienas. Iegūstam 2001. gada 56. janvāri, t.i. 25. februāri, kas ir pirmās DS datums.

Tālāk jāsaskaita otrdienai, februārim un 2001. gadam (01 iekavās) atbilstošie apvilktās ailes skaitļi: 15+11+9=35, kas pēc 23 atskaitīšanas dod 12. joslu. Pēc 2. tabulas atrodam periodus un datumus: līdz 2034. gadam datums 26, 2018.–2057. g. datums 25 un 2044.–2097. g. datums 24.

Kā redzams, maniem mīlas svētkiem līdzīga sakarība pavada katru cilvēku visā viņa dzīves laikā, tikai dažādos periodos ir dažādi datumi, kuri plūstoši un ar lielu pārsegšanos nomaina cits citu. Vai šī sakarība vēl kādam bez manis ir saistīta ar kādiem sevišķiem dzīves notikumiem, to es nezinu. Par šo atklājumu varu tikai atkārtot to pašu, ko teicu par tām figūriņām – tajā ir brīnumains un savdabīgs skaistums, kuru varbūt gan tikai es viens protu saskatīt.

Par to, ka mani brīnumskaistie atklājumi tādi šķiet tikai man vienam, es pārliecinājos, tiklīdz biju sadūšojies uz pirmajiem mēģinājumiem ieminēties par savu mīlestību arī Helēnai (lasītājam jau vajadzēja izspriest, ka tāds ir Viņas vārds). Viņa, kaut arī pati matemātiķe būdama, neizrādīja ne vismazāko interesi par manas mīlestības matemātisko pamatojumu, drīzāk jau šī skaitļu mistika Viņu biedēja. Tad (tas bija 1962. g. sākumā) arī es beidzot sapratu, ka mīlestība nav vis tas pats, kas matemātiska teorēma, kurai pietiek tikai atrast skaistu pierādījumu. Tur vajadzēja daudz, daudz vairāk, bet tas jau ir cits stāsts.

Galu galā zvaigznēs rakstītais kļuva par īstenību, gan ne ātri un arī ne vienkārši. Bet cik īsti laika prasīja mana sākumā tik nereālā sapņa piepildīšana, par to lai runā vēl viena, pēdējā ar manu mīlestību saistītā skaitļu draiskulība.

1964. gada rudenī bijām tikuši tiktāl, lai likumīgi sāktu kopējās dzīves gaitas. Pieteikums uz laulību reģistrāciju bija jāiesniedz mēnesi iepriekš, un to mēs izdarījām 15. septembrī (starp citu, ne bez traģikomiskiem piedzīvojumiem). Dažu dienu robežās svinīgā notikuma datumu bija iespējams izvēlēties, un mēs izšķīrāmies par 14. oktobri, reiz jau 14 ir mūsu laimes skaitlis.

Kaut kad ap šī pārbaudes mēneša vidu man ienāca prātā parēķināt, cik dienu ir no 1958. g. 14. septembra (mana 7145. diena) līdz 1964. g. 14. oktobrim (9367. diena). Iznāca atkal kaut kas pārsteidzošs: 9367–7145=2222. Ceļš no mīlestības pirmās atskārsmes līdz tās laimīgajām beigām bija ildzis 6 gadus un 1 mēnesi, tātad 73 mēnešus, bet 73 mēnešos ir vidēji 73 × 365,25 / 12 = 2221,9375 dienas, kas tikai par 1/16 atšķiras no 2222. Vēl viena ar kalendāru (un ar manu dzīvi arī) saistīta interesanta sakarība.

Ar to arī stāsts par skaitļu brīnumiem ir galā, jo viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi. Dzīvo, starp citu, vēl joprojām.

Tādi nu ir tie brīnumi – tagad, kad esmu tos aprakstījis, tie vairs nemaz neliekas tik fantastiski neticami kā tad, kad tie ielauzās manā dzīvē. Ir tomēr liela starpība, ja uz kaut ko raugās puslīdz vienaldzīgi no malas, vai arī pārdzīvo ar visu sirdi un dvēseli, kā tas bija toreiz. Bet tagad es gribu atgriezties mazliet atpakaļ, lai turpinātu savu dzīves stāstu no tās vietas, kur es, braucot nakts vilcienā no Litenes uz Rīgu, rakstīju dienasgrāmatā par traukšanos cauri maldiem un tumsai pretī lielajai patiesībai. Toreiz rakstītie vārdi bija lielā mērā pravietiski – ar to nakti sākās ilgs un grūts ceļš, lai no maldīšanās tumsā un neziņā maz pa mazam tuvotos skaidrībai un patiesībai. Un ne tikai mīlestības lietās vien.

Jā, tas ceļš pretī patiesībai ir iznācis tāds pagarš ne tikai toreiz, kad tas tika staigāts, bet arī tagad, kad es gribu to aprakstīt. Starp šo un iepriekšējo rindkopu ir pagājis laiks gandrīz gada garumā – toreiz bija februāris, bet tagad kalendārs rāda decembri. Bez kāda nopietna iemesla – vienkārši nebija vēlēšanās turpināt šo darbu. Sāk piepildīties ievadā izteiktais paredzējums, ka mans zilais sapnis par Zilo grāmatu izkūpēs ar violetiem dūmiem.

Tiešām, interese par savu pagātni, kas vēl nesen bija gandrīz vai spēcīgākais motīvs manā dzīvē, ir nokritusi gandrīz līdz nullei. Mazliet dīvaini, jo liktos, ka tieši tagad, kad lielākā dzīves daļa pieder pagātnei, un nākotne vairs tikpat kā neko nesola, man tikai par pagātni vien vajadzētu domāt, bet nekā. Kaut gan, nav jau par ko brīnīties – vislielākā interese vienmēr ir par to, kā trūkst, nevis par to, kas ir pārpilnībā (te es ar pirmo domāju nākotni, bet ar otro – pagātni).

Ja nu es tomēr esmu paņēmis rokā rakstāmrīku, tad tikai tāpēc, ka man ir radusies viena jauna iecere – uzrakstīt līdz galam vismaz savas filozofijas pamatus. Gribēju jau sākt rakstīt kaut ko līdzīgu "filozofiskajām burtnīcām" (tādas savulaik bijušas Ļeņinam, un šis nosaukums man pielipa), taču tas tikai palielinātu manu jau tā diezgan lielo iesākto un pamesto darbu klāstu. Beidzot izdomāju, ka varu to apvienot ar Zilās grāmatas turpināšanu, tiesa gan, padarot pēdējo manāmi vienpusīgāku, nekā bija plānots. Labāk jau tā, nekā vispār palikt pusceļā, kā tas jau gandrīz ir iznācis. Tātad turpināšu galvenokārt tikai vienu – filozofisko – līniju, atstājot no pārējām divām tikai to, kas vajadzīgs pirmajai.

Bet nu pievērsīšos atkal pagātnei, no kuras mani šķir vairāk par trešdaļu gadsimta liels laika bezdibenis. Daudz kas no tās ir saglabājies dienasgrāmatā, tikai citā griezumā – tur pirmajā vietā ir tā pati mīlestība, un ļoti reti pavīd kāds graudiņš no filozofijas. Viens no tādiem tur ir nonācis manas 20. dzimšanas dienas priekšvakarā – 1959. g. 20. februārī – kad esmu mēģinājis formulēt savu pasaules uzskatu. Todien ir uzrakstīti šādi vārdi:

... Tātad es esmu ideālists. Es uzskatu, ka esmu kādas augstākas būtnes radīts un paredzēts kādam noteiktam uzdevumam, kas man savas dzīves laikā ir jāizpilda. Kas ir šī būtne – Dievs, "transformators", vai kāds ceturtās dimensijas iemītnieks – tas nav būtiski. Man svarīgi ir tikai tas, ka es dzīvoju nevis bez kādas jēgas, bet pēc stingri nospraustas likumsakarības. Ja tas tā nebūtu, tad jau manai dzīvei nebūtu nekādas nozīmes, tāpēc jāpieņem, ka tā tas ir.

Un tomēr, pat pieļaujot pārdabisku spēku esamību, es nekādi nevaru saskatīt to mērķi, uz kuru tiek virzīta mana dzīve ...

Tā es rakstīju pirms gandrīz 37 gadiem, un dīvainākais ir tas, ka pilnīgi to pašu es varētu teikt arī šodien. No manis neatstājas sajūta, ka esmu radīts kādam noteiktam uzdevumam, kādam lielam mērķim, kurš vēl arvien ne tikai kā nav sasniegts, bet nav pat tā īsti saskatāms.

Tiesa, šis tas no tā laika "mūžības jautājumiem", kā es mēdzu saukt savas filozofiskās neskaidrības, pa šiem gadiem ir atrisinājies. Toreiz mani visvairāk satrauca neskaidrība mīlestības lietās – nekādi nevarēju saprast, kāpēc liktenis man ir uzsūtījis kaut ko tādu, kas galīgi neatbilst manai būtībai. Šis, toreiz pats galvenais, jautājums ir atbildēts, un atbilde ir pozitīva, kas no tā laika viedokļa patiešām ir brīnumu brīnums. Bet ne jau tas bija tas lielais mērķis, kaut arī tā sasniegšanai es varbūt esmu tērējis pat vairāk enerģijas, nekā visiem citiem saviem, atklāti sakot, visai pieticīgajiem sasniegumiem. Drīzāk šķiet, ka tas augstākais spēks mani ar tādām pūlēm ievadīja ģimenes ostā tikai tādēļ, lai tīri fiziski nodrošinātu man pietiekoši garu mūžu – viens pats es diez vai nodzīvotu līdz tagadējam vecumam.

Jā, bet kur tad viņš ir, tas mērķis, kura dēļ mans sargeņģelis tā pūlējās un pūlas vēl joprojām uzturēt mani puslīdz veselu un darba spējīgu? Par to sargeņģeli es nebūt neironizēju, es acīm redzami esmu likteņa luteklis, sevišķi beidzamajos gados, kad pēc elementārās loģikas man noteikti vajadzēja palikt bez darba un iztikas līdzekļiem. Starp citu, šo Zilo grāmatu es sāku rakstīt tuvā bezdarba gaidās, lai būtu ar ko aizpildīt bezgala garo laiku, pārtiekot no maizes un ūdens. Tomēr vēl arvien man ir palaimējies no tā izbēgt. Nav tikai to sasniegumu, kas varētu šo labvēlību attaisnot, un tāpēc es jūtos mūžīgi parādā kaut kam, ko es pat vārdā nemāku nosaukt.

Vai šī rakstīšana būtu uzskatāma par minētā parāda dzēšanu? Varbūt. Ja es kaut ko savā, tagad jau diezgan garajā, mūžā esmu sasniedzis tādu, kam ir paliekoša vērtība, tad gandrīz vienīgais, kas uz to varētu pretendēt, ir šīs filozofiskās atziņas. Vēl nesen es par lielu sasniegumu uzskatīju arī savus darbus matemātikā un programmēšanā, bet tagad esmu pārliecinājies, ka tie nav graša vērti. Diemžēl. Pārāk dziļi manī bija iesēdusies pārliecība par savu izredzētību un nemaldīgumu zinātnes lietās, bet – kas derēja skolas olimpiādēs, tam izrādījās pārāk maza vērtība nopietnā darbā.

Kaut ko jau esmu radījis arī matemātikā, tikai līdz pasaules virsotņu līmenim tas gan nesniedzas. Starp savas profesijas pārstāvjiem es esmu pelēka viduvējība, labākajā gadījumā – mazdrusciņ virs vidējā, tikai es nekādi nespēju šo faktu uzņemt mierīgi un saprātīgi. Mētājos no vienas galējības otrā – vai nu sapņoju, ka pavisam drīz paveikšu kaut ko pasaulslavenu, vai arī krītu pilnīgā bezcerībā un nevaru vien sagaidīt, kad tā nekam nederīgā dzīve beidzot būs galā.

Pati dzīve gan līdz šim vienmēr ir iegrozījusies tieši vidū starp vienu un otru, nenesot mani slavas augstumos, bet negrūžot arī posta un nabadzības bezdibenī. Vai tiešām es vēl arvien tieku taupīts sava lielā, bet skaidri neapjaustā uzdevuma veikšanai? Ja šis uzdevums ir Zilās grāmatas pabeigšana, tad ... nu tad vismaz ir kaut kādas izredzes to izpildīt. Vismaz cenšos.

Tagad jau, starp citu, ir 1996. gada 2. janvāris, un līdz šim ar to centību bija visai bēdīgi – decembrī vienreiz sasparojos un uzrakstīju pāris lappuses, tad atkal nedēļām ilgs pārtraukums. Jaunā gada priekšvakarā svēti nosolījos – 1996. gadā šī grāmata tiks pabeigta. Tagad uzrakstīju to arī te, lai vēl vairāk nogrieztu atpakaļceļu. Esmu gan sajaucis adreses, jo rakstu te to, ko vajadzētu dienasgrāmatā, bet varbūt tas ir tīri derīgi. Gan jau pagūšu vēl atgriezties arī pagātnē.

Bet tas pagātnes periods, kuram veltīta šī nodaļa, negaidīti izrādījās grūti aprakstāms. Negaidīti tāpēc, ka tas taču bija emocionāli visspilgtākais dzīves posms, kas labi saglabājies atmiņā, atšķirībā no daudziem vēlākajiem gadiem, kas dažkārt vispār nav atstājuši neko atcerēšanās vērtu. Nelaime tā, ka tas ceļš pretī patiesībai sakrīt ar jau minētajām 2222 dienām, kurās izšķīrās manas mīlestības būt vai nebūt. Līdz ar to gan atmiņas, gan tā laika dienasgrāmatas ir pilnas ar vienu vienīgo mīlestības tēmu, visu citu pazeminot līdz mazsvarīgu sīkumu līmenim. Bet rakstīt es gribu pavisam par ko citu – par savu pasaules izpratni, kas tajā pat laikā pamazām virzījās no Nenoteiktības tumsas pretī arvien lielākai skaidrībai. Tiesa, tajās 2222 dienās pilnīga Lielā Skaidrība (tieši ar tādu apzīmējumu tā minēta dienasgrāmatā) atnāca tikai mīlestības lietās, jo viss cits man bija vienaldzīgs, tomēr kāda drusciņa skaidrības nāca arī par to pārējo.

Bet nu mēģināšu tīri hronoloģiski aprakstīt, kas ar mani notika šajā laika posmā. Ja Litenes rudens 1958. gadā vēl nesa sev līdz arī kaut ko gaišu un cerīgu, tad tālākais vairāk nekā gada garumā atmiņā ir iekrāsojies gandrīz tikai melnos toņos. Pamodinātā mīlestība, kuru ne ar kādu gribas piepūli neizdevās apklusināt, žņaudza mani ar savu skaidri redzamo bezcerīgumu. Ritēja nedēļas un mēneši, kuru laikā es Viņu redzēju ik dienas, ja neskaita svētdienas un brīvlaikus, bet tas arī bija viss. Ja kādas nejaušības dēļ gadījās ar Viņu pārmīt kaut pāris vārdu, tas man bija laimes kalngals, taču tādi gadījumi bija reti, un es ne mācēju, ne arī uzdrīkstējos darīt kaut ko, lai tie būtu biežāki.

Tā tas bija sākumā, vēlāk jau es, kaut nedroši un piesardzīgi, dažus soļus šajā virzienā tomēr paspēru. Bet pirmajā pusgadā gan vēl ne. Kaut kad ap 1959. g. aprīli es savas toreizējās jūtas izteicu pat dzejolī, kuram krietni vēlāk – liekas, 1968. gadā – pieliku klāt arī vienu no savām kompozīcijām. Tā iznāca šāda dziesmiņa:

Melodija gan tā īsti nesaderas ar sērīgajiem vārdiem, vismaz man tā liekas tāda pavasarīgi gaiša, bet – tā taču ir sacerēta tad, kad viss dzejolī teiktais jau sen bija kļuvis par gluži pretējo, ko, starp citu, apliecina arī virsrakstā liktais "Nē". Var pat būt, ka es jau dzejoļa tapšanas brīdī tam īsti vairs neticēju, dzīvodams cerībās uz brīnumu, un tomēr šāds dvēseles kliedziens man izlauzās. Jāpiebilst, ka talanta uz dzejošanu man ir vēl mazāk, nekā uz komponēšanu – melodijas esmu sacerējis vairākus desmitus, bet dzejoļus tikai dažus un tikai lielu pārdzīvojumu brīžos.

1959. gads man vispār bija tāds neveiksmju un neizdošanos gads. Jaunā gada atnākšanas brīdī es piedalījos kāršu spēlē, un varbūt tāpēc arī viss gads man pagāja kā pie kāršu galda – spēlējot un zaudējot. Sākumā pavisam burtiski – gada pirmajos mēnešos, sevišķi no februāra līdz aprīlim, mūsu kopmītnē gāja vaļā acītes spēle uz naudu. Tajā man (un ne tikai man vien) viss iznāca pēc klasiskā scenārija – sākumā ir veiksme, kas iedzen arvien lielākā azartā, bet beigās tiek pazaudēts gan iespēlētais, gan vispār viss, ko vien var likt uz spēles. Man, par laimi, nekādu bagātību, ko varētu nospēlēt kārtīs, nebija. Pazaudēju naudas summu aptuveni mēneša stipendijas apmērā, pēc tam nācās kādu laiku pabadoties, un ar to arī spēlēšanas trakums bija pāri.

Krietni bēdīgāk beidzās cita, arī savā ziņā azarta spēle – braukšana vilcienos bez biļetēm, ar ko mūsu studentu kompānija aizrāvās pavasarī un vasaras sākumā. Te neveiksme piemeklēja tikai mani vienu. Vienā no tādiem braucieniem (starp citu, tas bija piektdien, 19. jūnijā – Litenes Melnajai piektdienai atbilstošā datumā) es, bēgdams no kontrolieriem, izlēcu no ejoša, kaut arī jau bremzēt sākuša, vilciena un krītot aizķēru ar galvu kādu stabiņu. Sekoja mēnesis slimnīcā, palika nedzirdīga viena auss, bet smadzeņu satricinājuma sekas palaikam ir jūtamas vēl tagad.

Arī tas vēl nebija viss, ko man dāvāja nelaimīgais 1959. gads. Pārējās neveiksmes, tiesa, attiecas tikai uz mīlestības lietām, bet tā jau tolaik bija mana visvieglāk ievainojamā vieta.

Pieminētā braukšana bez biļetēm nebija pašmērķis – tajā pavasarī mums bija liela aizraušanās ar nelieliem ceļojumiem jeb ekskursijām Latvijas robežās, un bez biļetēm braucām gan azarta, gan arī nabadzības dēļ. Man tāda ceļošana patika ne tikai pati par sevi, bet tai bija savs, no citiem slēpts virsuzdevums – es centos piedalīties jebkādos mūsu grupas pasākumos, ja bija izredzes tajos būt kopā ar Viņu, Helēnu. Topavasar tāda ekskursija, kurā būtu mēs abi, iznāca tikai vienu vienīgu reizi – 17. maijā uz Lielvārdi. Visas citas, bet tādu bija ap 10, notika vai nu bez Helēnas, vai arī bez manis, kad es pēc tā negadījuma gulēju slimnīcā.

Tiklīdz tiku no tās ārā, sāku gatavoties pašai lielākajai ekskursijai, kura mūsu plānos bija jau pirms tās nelaimes – vasaras brīvlaikā es un vēl divi mūsējie gribējām apceļot Latviju ar velosipēdiem. Protams, arī te man bija savs virsuzdevums – izkombinēt maršrutu tā, lai tas ietu garām Helēnas dzīvesvietai, un mums būtu iemesls Viņu apciemot. Tas arī pārāk grūti nenācās, jo Viņa dzīvoja netālu no Krāslavas – Daugavpils šosejas, kura dabīgi iederējās ceļojumā pa Latgali. Grūtāk bija pēc visa notikušā sadūšoties uz tik lielu braucienu, kas sevišķi garš iznāca tieši man, jo dzīvoju Latvijas otrā malā, Ēdolē (pārējie braucēji bija viens no Madlienas, bet otrs no Madonas rajona).

Brauciens tomēr notika, es to sāku 12. un pabeidzu 18. augustā, pavisam nobraucis ap 1000 kilometru. Pārējiem iznāca mazāk, tomēr arī kopīgi tika veikti kādi 460 km. Nesasniegts palika tikai mans klusībā lolotais sapnis, jo Helēna mūsu apciemojuma laikā neizrādījās mājās.

Nepiepildīts palika arī mans pēdējais tās vasaras sapnis – par otro Liteni, par vēl vienu un nu jau pēdējo talkas mēnesi, kurā atkal būtu kopā es un Viņa. Septembrī, kā jau pienācās, mēs gan devāmies uz kārtējo kolhozu (tas atkal bija Gulbenes rajonā, tikai citā vietā – Mālmuižā), bet Helēnas starp mums nebija. Iemesls abām manām neveiksmēm izrādījās viens un tas pats – Helēnas tēva slimošana, kā dēļ Viņa nebija mājās augustā un neatbrauca uz talku septembrī.

Noslēdzās tas briesmīgais 1959. gads tomēr ar negaidītu likteņa dāvanu. Starp mācību priekšmetiem bija tāds matemātikas praktikums, kurā rēķinājām skaitliskus uzdevumus, tolaik vēl lietojot ar roku griežamus aritmometrus. Pie katra uzdevuma strādāja divi, un kad vajadzēja dalīties pa pāriem, mēs ar Helēnu izrādījāmies pāri palikušie, un tā nu sanācām kopā – man par lielu prieku, kuru gan nedrīkstēju izrādīt. Tiesa, šie prieki ilga tikai dažas nedēļas katrā pa divām stundām.

Nākošais, 1960. gads, diezgan ilgi bija bez īpašiem notikumiem. Pavasarī man uzkūlās tāda no mana viedokļa drosmīga, bet patiesībā stulba, ideja uzrakstīt Helēnai tādu pusanonīmu vēstuli, kurai tomēr iespējams izskaitļot autoru, jo bija minēta mistiskā sakarība 852541 – 852541. Pēc apmēram mēnesi ilgām pūlēm vēstule tika sacerēta un aprīļa beigās arī aizsūtīta. Ar šausmīgām bailēm un uztraukumu gaidīju, kas nu būs, bet ... nebija nekas. Tikai pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka vēstule gan sasniedza adresātu, bet autors palika neuzminēts – Helēna to noturēja par kāda cita (ne manis) rupju joku.

Vasaras brīvlaikā, nespēdams izturēt vientulību, atkal devos ceļojumā uz Helēnas dzīves vietu Latgalē, šoreiz viens un slepeni, mājās pateicis, ka braucu kaut kādās darīšanās uz Rīgu. Braucu ar vilcieniem un autobusiem, atkal daļēji bez biļetēm, jo visam ceļam naudas nepietika. Viņu ieraudzīt es nemaz necerēju (un neredzēju arī), gribēju tikai labi apskatīt un nofotografēt Viņas mājas apkārtni, kurai pirms gada nācās vienkārši pabraukt garām. To es arī izdarīju, izmantojot agro rītu, kamēr visi vēl gulēja, un bēgu prom, tiklīdz apkārtējās mājās sākās rosība. Pēc tam līdz pat brīvlaika beigām ik rītus un vakarus skatījos uz manā izpratnē brīnumskaistajām ainām iegūtajos fotouzņēmumos, kurus es pie sevis iedēvēju par attēliem no viņpasaules.

Septembris, gluži pretēji iepriekšējam gadam, atnesa man ārkārtīgi priecīgu pārsteigumu. Tagad mums, kas bijām jau pēdējā – piektajā – kursā, uz kolhozu jābrauc vairs nebija. Tā vietā bija skaitļošanas prakse, un te nu atkal bija dalīšanās pāros, un atkal man pārī izrādījās Helēna. Vēl tagad nezinu, vai tā bija nejaušība, vai kāds ar nolūku to izkārtoja, zinādams vai vismaz nojausdams par manu mīlestību. Katrā ziņā neviens no mums abiem te vainojams nebija – mēs atkal bijām vienkārši pārpalikušie.

Lai kā, bet liktenis man uzdāvināja gandrīz veselu mēnesi laimes, katru darba dienu pa 8 stundām. Risinot kopīgi uzdevumus, es vienudien pat sadūšojos tiktāl, ka parādīju Helēnai savus "attēlus no viņpasaules", tiesa, ar sadomātu leģendu par tūrisma braucienu ar autobusu, no kura es nakšņošanas laikā Daugavpilī aizgāju pastaigāt pa apkārtni un šo to nofotografēju (tādā braucienā es tovasar tiešām piedalījos, tikai caur Daugavpili gan tas negāja). Bildītes Helēna apskatīja ar interesi un pat sajūsmu, tomēr mūsu attiecībās nekas no tā nemainījās. Prakses laiks beidzās, abi saņēmām par to "teicami" (lieki atgādināt, cik ļoti es centos mūsu kopīgo darbu paveikt pēc iespējas labi), un tas arī bija viss. Vismaz togad.

1961. gads atkal bija nenovēršamu un ne visai tīkamu pārmaiņu gads, līdzīgi, kā tas bija 5 gadus agrāk, 1956. gadā. Mācību laiks Universitātē tuvojās beigām, un tālākais man likās tik biedējošs, ka priekšā stāvošo robežu es iesaucu par melno svītru.

Sākumā tā nākotne izskatījās pavisam mierīga un gaiša. Jau 1959. g. beigās bija nodibināts Universitātes Skaitļošanas centrs, un tajā bija paredzamas drošas darba vietas tiem, kuri studiju laikā bija izgājuši skaitļošanas praksi, tātad arī man un Helēnai (jāpiezīmē, ka "skaitļotājos" nokļuva tikai labākie studenti, pārējie tika gatavoti par skolotājiem). Tomēr nē – liktenis turpināja ar mani rotaļāties, nesdams pārmaiņus te negaidīti labus, te atkal tikpat negaidīti sāpīgus pārsteigumus. Aprīlī, kad notika sadale (tolaik studentus vēl pirms beigšanas sadalīja pa nākamajām darba vietām), Helēna atteicās no iespējas strādāt Skaitļošanas centrā un dabūja norīkojumu uz Jēkabpili par skolotāju.

Man tāda Viņas rīcība bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, tikpat negaidīta, cik nesaprotama. Izskaidrojums vēl tagad nav tik vienkārši pasakāms, bet galvenais iemesls tomēr ir bijusi mana nelaimīgā mīlestība, lai arī toreiz vēl it kā labi noslēpta un atklātībā neparādīta. Manas divarpus gadus ilgās pūles ar visiem iespējamiem līdzekļiem tuvināties Helēnai tā, lai tas tomēr neizskatītos pēc apzinātas rīcības, galu galā nevarēja palikt nepamanītas, un 1961. g. pavasarī īlens no maisa jau bija izlīdis diezgan jūtami. Perspektīva, kas man šķita laimes kalngals – ka mēs abi uz nenoteikti ilgu laiku varētu palikt it kā likteņa nolikti viens otra tuvumā, bet citādi ne ar ko nesaistīti – Helēnu nepavisam neapmierināja, un Viņa izšķīrās par grūtu, bet noteiktu rīcību. Pretēji man, Viņa negaidīja, ko liktenis pienesīs klāt, bet centās savu dzīvi veidot pati.

Es pēc sadales kļuvu par nākošo skaitļotāju, bet tagad jau tas man bija vienaldzīgi. Nākotne vienā mirklī bija kļuvusi tukša un bezcerīga. Drīz pēc tam arī man pavērās iespēja aiziet pa iepriekš neplānotu ceļu – man piedāvāja mācīties aspirantūrā Maskavā. Citos apstākļos es būtu atteicies bez domāšanas – man nebija ne mazākās vēlēšanās doties prom tālumā un svešumā, ja ir iespējams mierīgi dzīvot un strādāt tepat Rīgā. Taču Helēnas negaidītais lēmums pamodināja manī spītību – arī es varu aiziet, un pie tam uz krietni tālāku vietu. Es izšķīros par aspirantūru. Tiesa, ne gluži patstāvīgi, bet iepriekš pajautājot liktenim ar monētas mešanu. Tā nokrita ar ciparu uz augšu, kas nozīmēja – jā! Līdz ar to bija skaidrs, ka mani patiešām gaida Melnā Svītra – smaga robeža, aiz kuras būs pavisam cita dzīve. Es apņēmos pierādīt gan Helēnai, gan pats sev, ka arī es varu kaut ko sasniegt par spīti grūtībām un savam nesabiedriskajam raksturam.

Pienāca izlaiduma svinības un šķiršanās brīdis pie Universitātes ēkas nākošajā rītā. Pirms tam es jau biju izplānojis, ko darīt, lai man ar Helēnu šī nebūtu šķiršanās uz visiem laikiem – braukšu vēlreiz apkārt gandrīz visai Latvijai ar riteni un apciemošu, cik iespējams, savus tagad jau bijušos grupas biedrus viņu dzīves vietās. Mani, protams, interesēja tikai viena no šīm vietām Daugavas krastā netālu no Daugavpils, taču vajadzēja apceļot arī vismaz dažas citas, lai pamatotu savu pasākumu.

Šoreiz brauciens izdevās brīnišķīgi. Braucām divatā ar māsu Rūtu, abi ar jauniem riteņiem, kurus nopirku par nesen loterijā laimētu naudu (vēl viena negaidīta likteņa dāvana!). Apciemojām gan tikai trīs grupasbiedrus neskaitot Helēnu, kas mūsu maršrutā izrādījās pēdējā. Paredzētas gan bija vēl vismaz trīs ciemošanās, bet tās dažādu iemeslu dēļ izpalika – te neatradām ceļu, te negribējās taisīt liekus līkumus. Galvenais jau tika paveikts, un tas bija – pārmest tiltu uz nākotni. Pēc ciemošanās pie Helēnas radās dabīgs iemesls sākt sarakstīties – vajadzēja taču aizsūtīt brauciena fotogrāfijas un pastāstīt par atpakaļceļu. Vēstuli es uzrakstīju drīz pēc atgriešanās un ar milzīgu nepacietību gaidīju atbildi. Atbildes nebija ...

Augustā sāku strādāt Skaitļošanas centrā, bet septembrī bija jādodas uz Maskavu likt iestājeksāmenus aspirantūrā. Tas bija mans pirmais solis aiz Melnās svītras, kura tagad bija vairs ne hronoloģisks, bet gan ģeogrāfisks jēdziens – vienā pusē no tās bija zaudēto sapņu zeme Latvija, bet otrā – tālā un svešā Maskava. Turpmākajos trīs gados mana dzīve no tā vien sastāvēja, ka šķērsoju šo svītru abos virzienos vairākus desmitus reižu, un gandrīz katra reize nesa līdz dramatiskus pārdzīvojumus.

Pirmā reize, dabīgi, bija no pašām grūtākajām. Devos ceļā, būdams galīgā neziņā gan par to, vai izdosies iekļūt aspirantūrā, gan par Helēnu, no kuras joprojām bezcerīgi gaidīju pirmo vēstuli. Šajā laikā es sacerēju vēl vienu dzejoli un reizē arī tam mūziku, kas bija pati pirmā no manām kompozīcijām.

Pirmā cīņa aiz Melnās svītras man beidzās ar tikpat lielu neziņu, kā bija pirms tam. Eksāmenus es noliku sekmīgi, bet mani izbrāķēja medicīniskajā pārbaudē sasistās galvas dēļ. Tomēr tik vienkārši atkāpties man vairs negribējās, un galu galā es panācu, ka varbūt tomēr uzņems. Bija jāatgriežas Rīgā un jāgaida, kamēr atsūtīs paziņojumu ar galīgo lēmumu.

Septembra beigās atgriezos mājās, un – mani jau gaidīja vēstule no Helēnas! Viņas pirmā vēstule bija pazudusi ceļā, bet tā, kuru es saņēmu, bija atbilde uz Rūtas vēstuli, aizsūtītu, lai noskaidrotu neatbildēšanas iemeslus. Vēstule bija tik sirsnīga un uzmundrinoša, ka pacēla mani gluži kā spārnos. Likās skaidrāks par skaidru – arī Viņa nav pret mani vienaldzīga! Tā sākās mūsu sarakstīšanās. Apmainījāmies vēl dažām vēstulēm, bet oktobrī arī satikāmies, kad Rīgā notika mūsu bijušās grupas kopā sanākšana.

Ar to arī beidzās 1961. gada neilgā, bet gaišā atvasara. Drīz pēc tam pienāca paziņojums, ka esmu uzņemts aspirantūrā. Atkal bija ceļš uz Maskavu, un šoreiz jau uz ilgāku laiku. Atgriezos mājās īsi pirms jaungada, janvāra vidū atkal braucu uz Maskavu un paliku tur līdz marta sākumam.

Šie divi Maskavā pavadītie laika posmi 1961.–1962. g. ziemā palikuši atmiņā kā vissmagākie visā Melnās svītras epopejā. Tā aspirantūra izrādījās tāda dīvaina padarīšana, kur neviens skaidri nepasaka, kas un kā jādara. Lai lietas virzītos uz priekšu, bija visu laiku pašam jāizrāda iniciatīva, un tas galīgi nebija manā dabā. Pārtrūka arī sarakstīšanās ar Helēnu. Manas vēstules palika bez atbildes, un es nezināju, vai vēstules atkal zūd, vai ar Helēnu kas ir noticis, vai arī Viņa vairs negrib man rakstīt.

Vēlāk noskaidrojās, ka visbiežāk bija trešais variants, tiesa, dažas vēstules arī pazuda. Šī ziema arī Helēnai viņas jaunajā darba vietā bija ārkārtīgi grūta, un vēstuļu rakstīšanai nepalika ne laika, ne enerģijas. Viņai tobrīd vēl nekādas mīlestības nebija, un tā sarakstīšanās bija tikai nenopietns laika kavēklis, nevis pirmās nepieciešamības lieta, kā man. Bet es, mērojot visu ar savu mērauklu, to nesapratu, un mēs kūlāmies kā pa celmiem, no viena pārpratuma uz otru.

Jaungada braucienā uz mājām es pirmo reizi apciemoju Helēnu Jēkabpilī (šī pilsēta, kā zināms, atrodas pie Rīgas – Maskavas dzelzceļa), un tā bija mūsu pirmā satikšanās, kura man prieka vietā atnesa vilšanos. Es nespēju pārvarēt savu neveiklību, un Viņa necentās man palīdzēt, drīzāk otrādi. Atceļā uz Maskavu es vēlreiz mēģināju Viņu apciemot, bet neatradu Viņu mājās (vēlāk izrādījās, ka tā nebija nejaušība). Tad es sāku rakstīt vēstules, kurās jau vairs neslēpu savu mīlestību, bet darīju to tik briesmīgā stilā, iepinot visas savas mistiskās sakarības, ka Helēnu tas atbaidīja galīgi. Atbildes, protams, es gaidīju veltīgi.

Martā, kad es braucu uz mājām, mēs tomēr satikāmies, un mums izdevās mazliet vienam otru saprast. Man kļuva skaidrs, ka Helēna mani nemīl, bet tomēr dod cerības, ka varētu iemīlēt, ja vien es spētu to mīlestību pamodināt. Tikai tas nav panākams tā, kā es to mēģināju – ar kaut kādām matemātiski - mistiskām teorijām.

No šīs tikšanās es ieguvu atkal jaunu optimisma lādiņu. Braucot rīta agrumā no Jēkabpils uz Rīgu, es caur vagona logu saskatīju brīnišķīgi zilu rītausmu – to pašu, kurai par godu šī grāmata ir nosaukta par Zilo. Tas bija solītis pretī patiesībai, un pēc tam es labu laiku dzīvoju ar no Helēnas aizgūtu pārliecību, ka nav jāgaida un jālūdzas likteņa dāvanas, bet savs liktenis grūtā cīņā ir jāveido pašam.

Atceļā uz Maskavu es atkal iegriezos pie Helēnas. Šoreiz mēs sapratāmies tīri labi, un ceļu es pabeidzu pacilātā garastāvoklī. Sekojošais Maskavā nodzīvotais periods bija viens no gaišākajiem – es daudz ko paveicu savās aspirantūras lietās, vēstules no Helēnas nāca regulāri, un es sapņoju ar vaļējām acīm par tuvo vasaras brīvlaiku un mūsu nākošajām tikšanās reizēm.

Tomēr optimisma man pietika tikai kādam pusotram mēnesim. Nākošā tikšanās ar Helēnu aprīļa vidū (starp citu – Lielajā piektdienā) atkal ieveda mūs strupceļā. Todien mēs ilgi staigājām pa pavasarīgo Jēkabpili un runājām par visādām nenozīmīgām lietām, bet starp mums bija tāda kā neredzama siena, kurai pāri tikt es nespēju. Šķīrāmies bez kādas norunas par turpmāko.

Atpakaļceļā man vairs nebija uzņēmības vēlreiz traucēt Helēnu, un es ar smagu sirdi aizbraucu Jēkabpilij garām. No Maskavas gan uzrakstīju vienu samērā vienaldzīgu vēstuli, uz kuru sevišķi necerēju sagaidīt atbildi un nesaņēmu arī. Drīz vien pirmais no trīs aspirantūras gadiem bija sekmīgi pabeigts, un pienāca vēl nesen tik ļoti gaidītais vasaras brīvlaiks – tagad jau tukšs un vienaldzīgs.

Vasara togad nelutināja arī laika apstākļu ziņā – tā gadījās auksta un lietaina. Es iegrimu snaudulīgā vienaldzībā, kas nebija ne tīkama, ne apgrūtinoša. No tās mani pamodināja nu jau vairs negaidīta Helēnas vēstule. Izrādījās, ka Viņa mani tomēr vēl atceras un labprāt gaidītu ciemos. Tādam aicinājumam es pretoties nespēju, un vasaras otrajā pusē es atkal sēdos uz riteņa, lai dotos vispirms uz Rīgu un pēc tam arī uz Daugavpils pusi. Šī ceļojuma detaļas, kuras galvenokārt saistītas ar riteņa bojāšanos un labošanu, es neaprakstīšu. Brauciens galu galā izdevās tīri veiksmīgi. Nodzīvoju dažas dienas pie Helēnas, un tās palikušas atmiņā kā gaišas, bet tomēr ar mazu vilšanās piegaršu. Līdz izejai no strupceļu labirintiem, pa kuriem mēs maldījāmies tajos gados, vēl bija ļoti, ļoti tālu.

Sekojošais rudens un ziema bija strupceļa situācijas kalngala laiks. Helēna pēc pirmā gada aizgāja no Jēkabpils, jo skolotājas darbs Viņai galīgi nebija pa prātam, un ilgu laiku vispār nespēja nekur iekārtoties, kamēr 1963. g. janvārī tika tajā pašā Skaitļošanas centrā, no kura reiz bija atteikusies. Mani, gluži pretēji, nekādas ikdienas rūpes vairs nemocīja – savu Melno svītru es biju pārkāpis un arī aiz tās pratu dzīvot tīri ciešami. Mēs turpinājām sarakstīties un arī satikties katrreiz, kad es braucu caur Rīgu, taču tikšanās reizes sagādāja arvien mazāk prieka un arvien vairāk vilšanās. Es skaidri sajutu, ka Helēna gaida no manis noteiktāku rīcību, un arī pats reizi no reizes dzelžaini apņēmos sākt to izšķirošo sarunu, ko sauc par atzīšanos mīlestībā, bet – nekas no tā nesanāca. Pietika atrasties aci pret aci ar Helēnu, lai visas iepriekš izdomātās frāzes pagaistu kā nebijušas, un paliktu tikai nožēlojama bezpalīdzības sajūta.

Beidzās ar to, ka vienā no braucieniem – tas bija 1963. g. aprīlī – es pie Helēnas nemaz neiegriezos, un šis gadījums iekustināja tālāko notikumu lavīnu. Helēna aizrakstīja vēstuli Rūtai, kurā pasūdzējās par manu bezjūtību, un Rūta savukārt atsūtīja man ne vēstuli, bet īstu apsūdzības rakstu ar nežēlīgiem pārmetumiem par to, ka es daru pāri Helēnai, kura mani mīl, bet ir par lepnu, lai sāktu runāt pirmā. Nu jau vairs nebija kur sprukt – nākošajā reizē ar pārcilvēcīgu piepūli es tos trīs liktenīgos vārdus beidzot dabūju pār lūpām, un arī Helēna atbildēja to pašu – mīlu! Kā vēlāk izrādījās, īsti patiesa šī Viņas atzīšanās tobrīd vēl nebija. Tas notika 1963. g. maijā.

Pēc dažām dienām, nākošajā tikšanās reizē, izrādījās, ka neredzamā siena starp mums nebūt nav sagrauta, bet stāv kā stāvējusi. Šķietami pārvarētais strupceļš kļuva vēl dziļāks un nomācošāks – nebija vairs nekādas sajēgas, ko vēl vajadzētu darīt. Šādā noskaņā pagāja vasara, kurā man uzradās jauna aizraušanās – braukšana ar mopēdu. Apceļoju Latviju un pa ceļam reižu reizēm iegriezos arī pie Helēnas, bet šīs tikšanās pat nav īsti palikušas atmiņā. Rudenī strupceļa sajūta atkal kļuva neizturama, un bija jūtams, ka būs vēl viens negaiss.

Tas arī negaidīti atnāca vienā no mūsu tikšanās reizēm vēlā rudenī. Helēna paziņoja, ka es Viņu nemīlot, un ir laiks šo spēlīti izbeigt. Tas, kas notika tālāk, bija negaidīti man pašam – bez kādas piepūles un neveiklības es atradu gan mīļus vārdus, gan tādām reizēm atbilstošu rīcību. Pirmo un, diemžēl, arī vienīgo reizi visās 2222 dienās šī tikšanās iznāca tāda, kādu es to daudzreiz biju redzējis savos skaistākajos sapņos. Bet, kā jau sapnis, jaukais brīdis drīz vien beidzās, un nācās atkal atgriezties skarbajā ikdienā.

Manas no Maskavas rakstītās vēstules atkal ilgi palika bez atbildes, bet kad atbilde beidzot pienāca, tā bija pavisam dīvaina – Helēna aizliedza man meklēt ar Viņu tikšanos līdz tam brīdim, kamēr Viņa atkal man to atļaus. Kāpēc, tas tā arī netika paskaidrots. Tikai krietni vēlāk to visu izdevās saprast – tobrīd no Viņas puses vēl īstas mīlestības nebija, tā tikko modās un vēl nebija gatava tādām izpausmēm, kā tajā tikšanās reizē.

Un tomēr, ledus beidzot bija salauzts. Nevarēdami satikties, mēs sākām visu sīki un pamatīgi skaidrot vēstulēs, un tad maz pa mazam sāka veidoties tā Lielā Skaidrība, kas visu nolika savās vietās. Pēc pāris mēnešiem aizliegums tika atcelts un mēs sākām atkal satikties, taču ar varu lauzt nedrošības barjeru vairs necentāmies un par mīlestību spriedām gandrīz tikai vēstulēs. Tomēr tagad jau bijām pilnīgi droši viens par otra jūtām, un katra tikšanās izvērtās par īstiem svētkiem arī bez kādām mīlestības atklāsmēm.

Tiesa, neizpalika arī vēl jauni pārpratumi un samezglojumi, un garā ceļa paši beidzamie posmi nepavisam nebija viegli un gludi. Ar lielu piepūli un diezgan neveikli man iznāca bildinājuma vārdi, kas tika pateikti 1964. g. augustā. Laulību pieteikuma iesniegšana, kā dēļ Helēna septembrī atbrauca pie manis uz Maskavu, tikko neizjuka tādēļ, ka neparko nevarēju saņemties un pārkāpt vajadzīgās iestādes slieksni. Kad lieta nonāca līdz skandālam, un es jau biju gatavs darīt vienalga ko, lai tikai stāvokli glābtu, sākās divas brīvdienas, un otrajā no tām mums bija nopirktas biļetes uz Rīgu. Kad jau sēdējām vilcienā un braucām, izlēmām tomēr paveikt iecerēto – pirmajā stacijā kāpām ārā, atgriezāmies atpakaļ un galu galā visu izdarījām. Vēl pēc mēneša, 14. oktobrī, vairs nekādu aizķeršanos nebija, un tad mūsu ērkšķainais ceļš uz ģimenes radīšanu vismaz formāli bija galā. Gāja, protams, visādi arī pēc tam, bet tā jau ir cita dzīves lappuse.

Tāds nu man iznāca tas īsais notikumu pārstāsts – gribēju to ietvert dažos teikumos, lai pēc tam izdarītu filozofiskus secinājumus, bet, kā mēdz teikt, no dziesmas vārdus neizmetīsi. Ja reiz iesāku rakstīt par šo laiku, tad īsāk nekādi nebija iespējams, jau tā esmu to mežonīgi saspiedis. Neko nevaru izdarīt – bez šī stāstījuma mans dzīves apraksts būtu zaudējis pašu svarīgāko, tas būtu palicis bez sirds.

Kas attiecas uz to ceļu pretī patiesībai, tad tas, ko es aprakstīju, jau šis ceļš arī ir. Es attēloju, kādi līkloči man bija jāiziet, lai rastu atbildi uz vienu vien no tiem jautājumiem, kurus biju nosaucis par Mūžības problēmām. Uz šo vienu jautājumu – par manu mīlestību un tās izredzēm – kā redzams, atbilde ir meklēta vairāk nekā sešus gadus un galu galā arī atrasta. Vai no tā var secināt, ka visi noslēpumainie jautājumi ir atrisināmi, ja vien tā kārtīgi pacenšas? Par to es gluži pārliecināts neesmu – kaut vai to pašu jautājumu par dzīves mērķi un jēgu, kas uzdots pirms apmēram 36 gadiem, es īsti atbildēt neprotu vēl tagad.

Vienu atziņu no aprakstītajiem (un ne tikai tiem vien) notikumiem es esmu ieguvis, un tā skan šādi – dzīve ir kāršu spēle, kurā kārtis dala liktenis, bet jāspēlē ar tām ir pašam. Domāju, ka šis formulējums pietiekoši labi parāda, cik daudz dzīve ir atkarīga no tā, ko sauc par likteni, un cik no cilvēka paša rīcības. Ar ļoti labām kārtīm uzvarēs pat vājš spēlētājs, ar ļoti sliktām zaudēs pat visgudrākais, bet parasti jau iedalās tā pa vidu, un tad spēlētāja prasmei ir ļoti liela nozīme. Par manas dzīves nupat aprakstīto posmu jāatzīst, ka tajā ar labām kārtīm ir spēlēts pavāji, tomēr bez liktenīgām kļūdām, līdz kurām brīžiem gan mata tiesa tikai pietrūka.

Viss labs, kas labi beidzas. To es varu teikt gan par to laiku, kas te aprakstīts, gan par pašu rakstīšanu, kas ievilkās gandrīz gada garumā, bet nupat jau laimīgi būs galā (runa ir par nodaļu, nevis grāmatu). Šodien ir 1996. gada 15. janvāris. Gribēju pabeigt vakar, kad bija svētdiena, 14. datums un mana 20781. diena – kā redzams, mistiskā sakarība vēl darbojas, kaut arī pa vidu jau reiz bija nojukusi. Mazliet nepaspēju, bet tas nekas. Te jau vēl nekas nebeidzas.

Pie uzrakstītā gribu pielikt vēl vienu piebildi tagad, kad pagājis vēl viens gads, grāmata rokrakstā ir pabeigta, un es to ievadu datorā. Salīdzinājums ar kāršu spēli tomēr ir pārāk primitīvs, jo aprakstītajos notikumos tas, ko es saucu par likteni, bet kas drīzāk ir Dievs vai sargeņģelis, nebūt nav bezkaislīgs kāršu jaucējs, bet gan aktīvs un prasmīgs spēles līdzdalībnieks. Jā, un arī pati spēle vairāk atgādina šaha etīdi, kur sākumā ar šķietami vājiem gājieniem stāvoklis tiek novests līdz gandrīz bezcerīgam, taču izrādās, ka tie ir vienīgie pareizie gājieni, kas nes uzvaru.

Apmēram 20 gadus pēc aprakstītajiem notikumiem mēs divatā diezgan sīki pārlūkojām pagātnes neskaidrās epizodes, ņemot palīgā gan atmiņas, gan vēstules un dienasgrāmatas. Nospēlējām pat nelielu teātra uzvedumu, tēlojot paši sevi vienā pagātnes ainiņā, lai uzskatāmi redzētu, kā mūsu stāsts būtu varējis risināties citādas – pēc ieceres, labākas un pareizākas – rīcības gadījumā.

Secinājums bija diezgan negaidīts – tas, kas notika dzīvē, arī bija tas labākais vai vismaz ļoti tuvu tam. Pie labākās gribas mūsu garo un līkločaino ceļu nevarēja padarīt ne ātrāku, ne vienkāršāku, ne skaistāku. Lai panāktu kopīgai dzīvei vajadzīgo saskaņu, mums abiem bija būtībā par jaunu jāpiedzimst, un tas nevarēja notikt viegli un ātri. Es jau reiz minēju, ka gadījumā, ja es būtu tāds kā visi, šis stāsts visdrīzāk beigtos pat īsti neiesācies. Neviens normāls cilvēks taču nevilcinātos gadiem ilgi, būdams nopietni iemīlējies, bet mūsu gadījumā jebkāda enerģiskāka rīcība varēja visu neglābjami sabojāt jau pašā sākumā.

Ķeros atkal pie matemātikas, bet ne tikai – uz virsrakstā likto jautājumu man ir jācenšas atbildēt, lai tuvotos savas filozofiskās sistēmas pamatu iezīmēšanai. Nesen man bija izdevība pārlapot vienu tagadējo laiku filozofijas mācību grāmatu vidusskolām. Nezinu, ko saka mūsdienu skolēni, bet man iespaids palika diezgan nomācošs – nekādas sistēmas, tikai neskaitāmu filozofijas novirzienu diezgan sauss uzskaitījums, piebārstīts ar svešvārdiem, kuri netiek kārtīgi paskaidroti. Viens vārds šajā grāmatiņā gan nebija minēts ne reizi, un šis vārds ir algoritms. Tā kā manā sistēmā šis vārds ir viens no pamatakmeņiem, tad ir diezgan pamatotas cerības, ka man varbūt ir izdevies uziet vēl neuzraktu stūrīti tajā krustu šķērsu izvagotajā laukā, ko sauc par filozofiju.

Vispirms gan vēl mazliet atgriezīšos pie savas personīgās pagātnes, kuru gan nupat kā aprakstīju, bet pārāk vienpusīgi – pēc uzrakstītā varētu domāt, ka tolaik man mīlestība vien bija prātā, bet matemātika tikai tik daudz, lai pētītu tās brīnumainās sakarības. Tomēr galu galā es pa tiem gadiem pabeidzu arī Universitāti un pēc tam aspirantūru, pie tam pēdējo – ar aizstāvēšanai iesniegtu disertāciju, kas izdevās ne tuvu ne visiem aspirantiem. Tas pats no sevis nenāca – vajadzēja nodarboties ar augsta līmeņa matemātiku diezgan dziļi un pamatīgi. Ja skolā man matemātika neprasīja vispār nekādu piepūli, tad Universitātē jau pāris reizes gadā (sesiju laikā) bija mazliet jāpastrādā, bet aspirantūrā es saviem tiešajiem pienākumiem atdevu lielāko daļu no Maskavā pavadītā laika, kas kopsummā varēja būt apmēram gada garumā. Šajā laikā es arī ieguvu lielāko daļu no tām atziņām, kuras tagad centīšos izklāstīt.

Manā laikā skolas mācību grāmatās vārds "algoritms" bija minēts tikai garāmejot. Man tas ilgu laiku saistījās tikai ar Eiklīda algoritmu – paņēmienu, kā var atrast divu skaitļu lielāko kopīgo dalītāju, atņemot no lielākā skaitļa mazāko, aizvietojot lielāko ar starpību, un atkārtojot šīs darbības tik ilgi, kamēr iegūst divus vienādus skaitļus, kuri arī ir rezultāts. No Universitātē mācītā vispār nevaru atcerēties, vai tur bija kaut kas par algoritmiem, vai ne. Droši vien, ka bija, vismaz matemātiskās loģikas kursā, kuru lasīja mans mīļākais pasniedzējs V. Detlovs, noteikti vajadzēja būt, bet – neatceros. Nopietna iepazīšanās ar algoritma jēdzienu man iznāca tikai tad, kad pirms stāšanās aspirantūrā vajadzēja pastudēt A. Markova sarakstīto "Algoritmu teoriju".

Te nu mazliet ir jāpastāsta, kas ir kas. Andrejs Markovs (1903–1979) zināmā mērā ir palicis sava tēva, arī krievu matemātiķa un arī Andreja Markova (1856–1922) slavas ēnā. Gandrīz katrs, kas saskāries ar matemātiku, būs dzirdējis par Markova (tēva) ķēdēm un procesiem, bet daudz mazāk ir tādu, kas kaut ko zinātu par Markova (dēla) normālajiem algoritmiem un konstruktīvo virzienu matemātikā. Vēl jāpiebilst, ka Markova – tēva darbi attiecas uz varbūtību teoriju, bet dēla – uz matemātisko loģiku. Man, starp citu, diezgan daudz ir iznācis nodarboties gan ar viena, gan ar otra Markova iedibinātajiem jēdzieniem, bet ar normālo algoritmu izgudrotāju nācās iepazīties arī personīgi, jo viņš bija mans zinātniskais vadītājs aspirantūrā.

Vilnis Detlovs (arī Detlavs, dz. 1923) ir viens no Markova skolniekiem, arī mācījies pie viņa aspirantūrā un uzrakstījis disertāciju, kurā pierādījis normālo algoritmu un rekursīvo funkciju līdzvērtību (vēlāk paskaidrošu tuvāk, ko tas nozīmē). Kā jau minēju, Detlovs bija mans iemīļotākais pasniedzējs Universitātē. Viņa ietekmē arī es sāku iedziļināties matemātiskajā loģikā un kļuvu par Markova aspirantu.

Matemātiskā loģika mani pievilka arī tāpēc, ka tajā es saskatīju to pamatu, to pašu galveno, uz kā balstās visa pārējā matemātika. Manī taču kopš bērnības bija iesēdusies dziņa izprast pasaules iekārtojuma pašus pamatus, lai pēc tam ar šīm zināšanām varētu paveikt kaut ko ļoti ievērojamu. Bērnībā es gribēju uzbūvēt visu ko ražojošu fabriku, bet jaunībā mani uz vienu laiku bija apsēdusi ne mazāk fantastiska ideja izgudrot matemātikā kaut ko tādu, kas visu pārējo matemātiku padarītu gandrīz vai nevajadzīgu. Man likās, ka lai to panāktu, jāizdara pavisam nedaudz – jāsavieno matemātiskās loģikas algoritmi ar skaitļošanas mašīnu spēju tos ātri un precīzi izpildīt.

Atkal ir mazliet jānovirzās sāņus, lai pateiktu dažus vārdus par vienu no lielākajiem cilvēku izgudrojumiem – to, kuru sākumā sauca par ESM (elektroniskā skaitļošanas mašīna), tad par skaitļotāju, kompjūteru un, visbeidzot, par datoru. Man bija tā retā izdevība nonākt tiešā saskarsmē ar šo izgudrojumu gandrīz no pašiem tā pirmsākumiem.

Tieši pateicoties ESM, kas tolaik vēl bija drīzāk fantastika, nekā realitāte, mūsu Universitātē sāka veidoties Skaitļošanas centrs, un daļa studentu, mani ieskaitot, kļuva par nākošiem skaitļotājiem. Pirmoreiz pastrādāt pie ESM man iznāca jau 1960. g. rudenī, kad pēc veiksmīgās skaitļošanas prakses (tās pašas, kurā biju pārī ar Helēnu) mani aizsūtīja komandējumā uz Maskavu, lai ielaistu īstā mašīnā prakses laikā sastādītu programmu. Pēc dažiem mēnešiem pirmā lielā ESM sāka darboties arī Rīgā. 1961. g. rudenī, kad bija manu jau minēto fantāziju laiks, man bija jau diezgan skaidrs priekšstats par to, ko spēj ESM. Jāpiebilst, ka, salīdzinot ar tagadējiem datoriem, toreizējās ESM bija milzīgi lielas (katra aizņēma palielu istabu, sauktu par mašīnzāli) un visai primitīvi (toties vienkārši) programmējamas. Visu, kas mašīnai jāizdara, vajadzēja uzrakstīt no skaitļiem sastāvošu komandu veidā (kā tas izskatījās, to es kopā ar gabaliņu no savas pirmās programmas parādīšu vienā no nākošajām nodaļām).

Atgriežoties atkal pie Markova "Algoritmu teorijas", mēģināšu mazliet attēlot iespaidu, kādu uz mani atstāja šī grāmata. Sākumā tā bija lasāma pavisam viegli, un likās pat mazliet garlaicīga – daudzas lappuses aizņēma ļoti sīks skaidrojums par to, kas ir alfabēti, kā no tajos esošiem burtiem veido vārdus (par vārdiem sauca jebkuras burtu virknes), ko nozīmē viena vārda "ieiešana" otrā, u.t.t. Tā "ieiešana" (lieku pēdiņās, jo neesmu īsti pārliecināts, ka tieši tā šajā gadījumā tulkojams krievu vārds вхождение) ir tad, kad viens vārds kaut kur izlasāms citā vārdā (piemēram, vārdā spararats ir divas vārda ara ieeiešanas), un tas izrādījās viens no pašiem galvenajiem jēdzieniem Markova algoritmu teorijā. Uz to balstoties, tika izveidots tā saucamais normālais algoritms, kas pārstrādā vienu vārdu par otru, aizvietojot tajā pēc noteiktas shēmas vienas ieiešanas pret citām.

Sākumā tas viss ļoti izskatījās pēc spēlēšanās, taču pamazām atklājās kaut kas gluži neticams – ar šo spēlīti var atveidot jebkuru no matemātikā zināmajiem algoritmiem! Ar to var saskaitīt, atņemt, reizināt un dalīt, var vārdus dubultot un apgriezt otrādi, var izvest formulas un pierādīt teorēmas. Pašās beigās, kad jau šķiet, ka normālais algoritms spēj pilnīgi visu, tomēr izrādās, ka gluži visspēcīgs viņš nav vis – ir lietas, kurām algoritmu uzbūvēt nav iespējams. Piemēram, nav algoritma, kas noskaidrotu, vai dotais normālais algoritms, pārstrādājot doto vārdu, kādreiz beigs savu darbu, vai ne. Interesanti, ka pierādīt algoritma neiespējamību parasti ir daudz grūtāk, nekā uzbūvēt algoritmus tiem uzdevumiem, kam tas iespējams – tādi pierādījumi pieder pie matemātiskās domas augstākajām virsotnēm.

Manu ticību algoritma visvarenībai šie neiespējamības pierādījumi daudz neietekmēja. Es nospriedu, ka reiz jau šie neiespējamības gadījumi ir tik grūti pierādāmi, tad tie ir reti sastopami izņēmumi, kas kopainu būtiski nemaina. Es biju gandrīz pārliecināts, ka var sastādīt tādu programmu, pēc kuras ar ESM palīdzību var pierādīt (vai apgāzt) jebkuru matemātisku apgalvojumu, pietiek to tikai precīzi formulēt un ielaist mašīnā. Apmēram tā es domāju, kad 1961. g. novembra sākumā rakstīju dienasgrāmatā:

– – – Man būs darbs, kurā es ielikšu visu savu radošo enerģiju un izdarīšu grandiozus atklājumus. Es sastādīšu programmu, pēc kuras skaitļojamā mašīna būs spējīga risināt vissarežģītākās matemātiskās problēmas. Vienā rāvienā tā pierādīs Fermā lielo teorēmu, atrisinās četru krāsu problēmu, un tas būs tikai sākums – pēc tam sekos atklājumi, par kuriem pašlaik neviens pat nesapņo. Es būšu pats lielākais un arī pēdējais matemātiķis tādā nozīmē, kā to saprot tagad. – – –

Patiesības labā gan jāpiebilst, ka minētie vārdi arī dienasgrāmatā nav rakstīti tieši, bet tikai kā atmiņas par vienu sapni ar vaļējām acīm, kuram es rakstīšanas brīdī jau biju pārstājis ticēt. Nedaudz paskaidrošu par minētajām matemātiskajām problēmām. Abas bija no tām, ar kurām ilgu laiku veltīgi cīnījās pasaules lielākie matemātiķi. Fermā lielā teorēma, kas apgalvo, ka vienādojumam xⁿ+yⁿ=zⁿ nav veselu atrisinājumu, ja n>2, nav ne pierādīta, ne apgāzta vēl šodien. Četru krāsu problēma – pierādīt, ka jebkuru karti uz plaknes var izkrāsot ar četrām krāsām tā, lai valstis ar kopēju robežu būtu dažādās krāsās – vēlāk patiešām tika atrisināta ar datora programmas palīdzību, tikai programmas autors, protams, nebiju es ...

Vēlāk, kad man nācās iepazīties ar algoritmu teoriju arī no citu autoru darbiem, no maniem rožainajiem sapņiem vairs pāri nepalika nekas. Atklājās, ka algoritmu neiespējamības gadījumi nav vis kaut kāda reti sastopama eksotika, bet tiem ir ļoti dziļas saknes, kas sniedzas vairs ne matemātikā, bet filozofijā. Sevišķu iespaidu uz mani atstāja tā saucamā Gēdeļa teorēma, kuras būtība ir apmēram tāda – nav iespējama pietiekoši pilnīga matemātika, kurā visi apgalvojumi ir vai nu pierādāmi, vai apgāžami. Tas nozīmē, ka vienmēr atradīsies vieta nenoteiktībām – tādiem apgalvojumiem, kam nav pierādāma ne viņa paša, ne pretējā apgalvojuma patiesums. No šīs teorēmas tieši izriet manu toreizējo sapņu nepiepildāmība – lai cik gudru programmu arī neuzrakstītu, tā nedos nekādu atbildi, bet strādās bezgalīgi ilgi, tiklīdz tai iedos risināt principā neatrisināmu problēmu. Iespējams, ka pie tādām pieder arī minētā Fermā lielā teorēma.

Jā, kas tad īsti ir algoritms? Būtībā tas ir pamatjēdziens, ko nevar paskaidrot ar kaut ko vēl vienkāršāku, bet var tikai aizstāt ar līdzvērtīgiem apzīmējumiem – instrukcija, plāns, paņēmiens, metode, un taml. Bez tam vēl, kā izrādījās, algoritms ir ... bez savas sejas. Tas kļūst tā labi aplūkojams tikai tad, kad tam uzliek kādu masku, vārdu sakot, pieliek klāt noteiktas aprises, kuras vairāk ir atkarīgas no autora fantāzijas nekā no paša algoritma būtības.

Jau minētie Markova normālie algoritmi ir viena no šīm maskām, bet zinātnes vēsturē ir ierakstītas arī daudzas citas. Pazīstamākās no tām ir Tjūringa mašīnas un rekursīvās funkcijas. Pirmās ir tādas iedomātas ierīces, kas kaut ko raksta un dzēš laukumiņos uz bezgalīgas papīra lentes. Kas ir rekursīvās funkcijas, tas nav tik vienkārši pasakāms, un arī man pašam tas jau ir piemirsies. Galvenais jau nav tas, kā katra no šīm maskām izskatās, bet tas, ka tās visas apraksta vienu un to pašu – ir pierādīts, ka trīs minētie un vēl vairāki citi algoritma priekšā stādīšanās veidi ir savā starpā līdzvērtīgi. Ja kādam algoritmam var uzbūvēt Tjūringa mašīnu, tad var atrast gan to pašu darošu normālo algoritmu, gan uzrakstīt atbilstošu rekursīvo funkciju.

Divu pēdējo masku līdzvērtību, kā jau minēju, savā disertācijā ir pierādījis V. Detlovs un līdz ar to iegājis matemātiskās loģikas vēsturē. Jāatzīstas, es viņu par to savā laikā apskaudu, jo skaidri redzēju, ka arī es šo darbiņu būtu paveicis, ja vien tas man būtu ticis. Tāds pierādījums būtībā ir tīri tehniska lieta, jāprot tikai programmēt, izsakot vienas sistēmas pamatalgoritmu (paņēmienu algoritma pieraksta izpildei) ar otras sistēmas līdzekļiem un otrādi. Taču man liktenis bija mazāk labvēlīgs. Es gan arī tā paša Markova vadībā uzrakstīju tīri pieklājīgu disertāciju, bet tās temats jau bija tālu no zinātnes maģistrāles. Tāpēc arī es tagad no tās disertācijas ar pūlēm atceros tikai nosaukumu – asociatīvo sistēmu brīvais reizinājums ar apvienotu apakšalfabētu un daži ar to saistīti jautājumi – bet darba jēgu un būtību jau esmu piemirsis. Es toreiz tīri skolnieciski izpildīju iedoto uzdevumu un saņēmu par to atzīmi – zinātņu kandidāta diplomu. Ar to mana darbošanās matemātiskās loģikas laukā arī beidzās.

Jā, ierakšanās matemātikas pamatu pamatos man deva tikai to, ka savu ziņkārību es biju apmierinājis, un pēc tam jau vairs tur nebija ko darīt. Jo man savā jaunības maksimālismā vajadzēja visu vai neko, un es biju ieguvis pārliecinošu pierādījumu, ka to visu nesasniegt ne man, ne kādam citam, jo tas vienkārši nav iespējams. Bet rakņāties pa sīkām lietām, kas interesē labi ja pāris desmitus cilvēku (apmēram tik daudz bija aktīvo atbalstītāju Markova konstruktīvajai matemātikai), man likās garlaicīgi.

Tiesa, no algoritmiem es nekur projām neaizgāju, jo tiem atklājās vēl arī citas sejas – tās, kuras sauc par programmēšanas valodām. Ja Markova normālie algoritmi labi noder visādiem skaistiem pierādījumiem, tad lietot tos praktisku uzdevumu risināšanā ir bezjēdzīgi – pat divu skaitļu saskaitīšanas algoritms ir gandrīz lappuses garumā. Krietni vienkāršāk, bet arī ne tik viegli kā gribētos, bija lietot tos algoritmu pieraksta veidus, kas bija pazīstami darbā ar ESM – sākumā mašīnu komandas, vēlāk dažādas mākslīgi būvētas valodas.

Arī man gribējās uzbūvēt savu programmēšanas valodu – protams, skaistāku, vienkāršāku un saprotamāku par visām citām. Un arī te vienubrīd likās, ka šis mērķis ir pavisam drīz un ar samērā nelielu piepūli sasniedzams – tas bija ap 1977. gadu. Taču arī šis zilais sapnis izkūpēja, sadūries ar nepateicīgo reālo pasauli – kā tas notika, par to es vēl stāstīšu kaut kur tālāk.

Un tā gandrīz vai vienīgais, kas man ir palicis no darbošanās ar (un ap) algoritmiem gandrīz visa mūža garumā, ir dažas filozofiskas atziņas, par kurām arī sīkāk stāstīšu citā nodaļā. Tagad tikai dažos teikumos mēģināšu raksturot šo atziņu būtību. Pašas atziņas ir radušās samērā nesen – ap 1990. gadu.

Tēlaini izsakoties, pasauli var salīdzināt ar lielu datoru, kura dzelži jeb aparatūra ir matērija, bet visas garīgās norises saistās ar programmu izpildi šajā datorā. Gars ir programmu autors, bet algoritms ir to veidošanas līdzeklis, līdz ar to kalpojot par saikni starp garīgo un fizisko pasauli. Ar algoritma palīdzību gars pakļauj sev matēriju, liekot tai darīt burtiski brīnumus.

Tas, ka algoritma jēdziens cilvēkam nav īsti saprotams tīrā veidā, bet tikai caur dažādiem konkretizējumiem, kurus es nosaucu par maskām, arī dod vielu ļoti dziļiem vispārinājumiem. Šķiet, ka pilnīgi tāpat ir ar Dieva jēdzienu – daudzās reliģijas un to novirzieni nav nekas cits, kā cilvēku izdomātas maskas vienīgajam, bet tiešā veidā neuztveramajam Dievam. Bet sīkāk par visu to – citreiz.

Patreiz ir tāds brīdis, kad visi pavedieni, no kuriem es cenšos aust šo grāmatu, ir savijušies vienā mudžeklī, un es nezinu, aiz kura vajag pavilkt, lai tas sāktu raisīties. Pēc pārdomu brīža nolēmu uz laiciņu atlikt malā filozofiskās pārgudrības (nekur jau viņas neaizbēgs) un atkal pastāstīt šo to no sava dzīves gājuma. Gan ne visu pēc kārtas, bet par vienu noteiktu tematu – to, kas manā atmiņu kamolā ir iegājis ar turienes vārdu.

Man vienmēr ir bijušas grūtības ar lietu saukšanu īstajos vārdos. Piemēram, vārdu "mīlestība" es pat savā šifrētajā dienasgrāmatā nerakstīju tieši, bet izdomāju tam īpašu zīmi. Līdzīgi arī turiene radās kā simbolisks apzīmējums vietām, ar kurām man saistās atmiņas par dzīves vislielākajiem brīnumiem – runa ir par Liteni un apvidu ap to.

Pirmoreiz nepārvaramu vēlēšanos vēlreiz kaut uz brīdi pabūt mīlestības brīnuma rašanās vietās es sajutu jau tad, kad šim brīnumam bija apritējis pirmais gads – 1959. g. septembrī. Tad, kā jau minēju, mums atkal bija talkas mēnesis, un tas bija tā paša Gulbenes rajona citā vietā – Mālumuižā. Pirmā brīvā svētdiena bija 13. septembrī, un todien pēc brokastīm es sāku soļot pa ceļu uz austrumiem. Zināju, ka Litene ir apmēram tādā virzienā, bet citādi lielas sajēgas par šī apvidus ģeogrāfiju man nebija. Nezināju, vai dienas laikā var līdz turienei aiziet, un sākumā man tāda mērķa arī nebija – gribēju tikai paieties kādu gabaliņu uz to pusi. Kad biju nogājis kilometrus 20, nonācu ceļu krustojumā, kur uz viena no rādītājiem bija rakstīts – Beļava 6 km. Atcerējos, ka Litenē bija rādītājs "Beļava 20 km" – tātad, līdz Litenei palikuši tikai 26 km, kas man lielas grūtības nesagādās.

Tālāk jau gāju bez šaubīšanās un nedomājot par to, ka būs jātiek arī atpakaļ. Pa ceļam vēl uznāca lietus, bet vakarpusē, kad beidzot sasniedzu pazīstamās vietas, laiks noskaidrojās un atmirdzēja pat varavīksne. Manā ceļā vispirms bija Stāmeriena, tad mūsu talkas laika apmešanās vieta, visbeidzot nonācu Litenes stacijā un ap pusnakti ar vilcienu sāku atpakaļceļu. Vēl naktī bija jānoiet 15 km no Lizuma stacijas līdz Mālumuižai (tos man daļēji palīdzēja veikt viens vēlīns braucējs, uzņemot savā pajūgā), un ceļojums bija galā. Fiziski šis gājiens bija diezgan grūts, jo man nebija ne līdzpaņemta ēdiena, ne silta apģērba, un pirms tam (tāpat arī pēc tam) bija smags darbs pie graudu cilāšanas kolhoza kaltē, tomēr garīgi tie man bija svētki.

Gājiena radītā pacilātība bija tik liela, ka nedēļu vēlāk es atkal devos tikpat garā un grūtā ceļā, šoreiz uz otru pusi, aizejot no Mālumuižas līdz Gaujienai un atpakaļ. Šis gājiens vairs nebija ar tik lielu emocionālu nozīmi – Gau j i ena bija palikusi atmiņā tikai kā vieta, uz kuru bijām gājuši ekskursijā vēl viena kolhoza laikā 1. kursā. Toties tagad visu talku laikā kājām mērotie ceļa gabali bija savienoti kopējā ķēdē, kas stiepās vairāk nekā 100 km garumā no Zvārtavas (kādi 8 km no Gaujienas uz Valkas pusi) līdz Balviem. Vēlāk es šo virkni nosaucu par Sap ņ u ceļu, un tas apmēram iezīmē to apvidu, kas man kļuva par ilgu zemi ar nosaukumu Turiene.

1959. gada rudens deva sākumu vēl vienam bezvārda jēdzienam, kuram es iedevu apzīmējumu kaut kas. Šis sākums datējams ar 4. septembri, kas bija pirmā diena Mālumuižā un reizē arī 7500. diena kopš manas dzimšanas. Tās dienas vakarā es dienasgrāmatā cita starpā uzrakstīju sekojošo:

– – – Bet kāpēc es vispār domāju par nākotni? Man pašlaik eksistē tikai vakars, istaba, galds, virs kura spīd spuldze un šī klade manā priekšā, kurā es kaut ko rakstu. Viss pārējais ir tīts tumsā – tumsa ir ārā aiz loga, un tumsa ir manās domās par bijušo un par to, kas būs. Un kā malduguns no šīs tumsas izpeld tālas, smeldzošas atmiņas par kaut ko netveramu, nesasniedzamu un tomēr brīnišķīgi jauku. Bet es zinu, ka tas viss ir tikai maldi. Nav jēgas skriet pakaļ nereāliem iedomu tēliem. Gribot negribot jākļūst par materiālistu, par sausu rēķināmo mašīnu, kam nav ne ilgu, ne cerību, kam nav sirds. Ārēji jau es laikam tādu arī atgādinu.

Izcēlumu es pieliku tagad, pārrakstot. Dienasgrāmatā nekas pasvītrots nav, un apzināties šī kaut kā lomu manā dzīvē es sāku daudzus gadus vēlāk. Fragmenta beigās izteiktais paredzējums tomēr nepiepildījās, un netveramais kaut kas mani ir turpinājis vilināt arī tad, kad romantiskais 20 gadu vecums jau sen bija nogrimis tālā pagātnē. Minēšu tikai vienu epizodi – kādā naktī apmēram vistumšākajā laikā es, būdams vienā no saviem vientulīgajiem ceļojumiem ar riteni (par tiem es stāstīšu vēlāk), sameklēju māju, kurā rakstīts nupat citētais ieraksts, lai brīdi varētu pa gabalu paskatīties uz logu, aiz kura bija radusies pirmā nojausma par kaut ko. Tas bija naktī uz 18. aprīli 1992. gadā.

Atgriežoties atkal pie senajiem laikiem (par tādiem es dēvēju laiku līdz 1961. gadam), interesanti atzīmēt, ka arī divos nākamajos gados (1960. un 1961.) man izdevās pabūt savā sapņu nostūrī. 1960. g. vasarā es nejauši iekļuvu vienā no Ēdoles rīkotā autobusa ekskursijā (to es reiz jau minēju), kuras maršrutā bija arī Litene, bet gadu vēlāk es nobraucu lielu daļu no Sapņu ceļa ar riteni, kad mēs ar Rūtu rīkojām arī jau minēto braucienu pa bijušo kursabiedru dzīves vietām. Toties pēc tam bija pārtraukums, kas aizstiepās līdz pat 1968. gadam.

Tas bija laiks, kad dzīves ikdienas notikumi, kurus daļēji jau esmu aprakstījis, vienkārši neatstāja vietu vēl kādiem sapņiem un fantāzijām. Pēc 1964. gada, kurā sasniedzu melnās svītras perioda galvenos mērķus – pabeidzu aspirantūru un apprecējos ar Helēnu – sekoja diezgan grūta ieiešana atkal jaunā dzīvē, kura iesākumā nemaz tik rožaina nebija. Psiholoģiskajām grūtībām pievienojās arī tīri ikdienišķas. Vairāk kā pusgadu mums vajadzēja iztikt bez pastāvīgas dzīvesvietas, kamēr dabūjām istabu komunālā dzīvoklī. Tālāk nāca pirmās meitas piedzimšana 1965. gada pēdējā dienā un disertācijas aizstāvēšana 1966. g. aprīlī.

Kad beidzot dzīve bija iegājusi mierīgās sliedēs, es negaidīti saslimu ar savādu nervu kaiti, kas ārēji neizpaudās, bet no iekšpuses nelika mierā ne brīdi – pastāvīga baiļu sajūta, bezmiegs un vēl daudz kas cits, ko vārdos pat grūti attēlot. Tas sākās 1966. g. novembra beigās un pakāpeniski pieņēmās spēkā, kamēr nākošajā pavasarī nācās iet uz slimnīcu. Tur arī ilgi nebija nekādas skaidrības, kamēr beidzot manai sadauzītajai galvai 1967. g. jūlijā izdarīja operāciju, uzliekot cietušajai vietai plastmasas aizsargplāksnīti. No tā brīža slimība ārkārtīgi lēnām sāka atkāpties. Puslīdz normāli es sāku justies 1967. g. pašās beigās.

Visu slimošanas laiku viens no maniem dedzīgākajiem sapņiem bija par braukšanu uz romantisko atmiņu apdvesto stūrīti Latvijas ziemeļaustrumos, kas nu jau nebija redzēts tik ilgus gadus. Es sapņoju, ka iemācīšu Helēnai braukt ar riteni, tad abi nopirksim mopēdus un ar tiem kārtīgi izbraukāsim visus sapņu ceļus. Es pat nostādīju savu laika pogu uz brīdi, kad dosimies šajā ceļā, bet ... šoreiz mans iedomu eksperiments neizdevās. Toreiz noliktais brīdis nav pienācis un acīmredzot nepienāks arī.

Brauciens notika gan, bet ne ar mopēdiem un pat ne ar riteņiem. 1968. g. 13. septembra pievakarē mēs abi devāmies ceļā ar to pašu vilcienu, kas pirms 10 gadiem mūs bija vedis uz Liteni. Aizbraucām līdz Gulbenei, izgājām pa sliedēm ārpus pilsētas un teltī pārlaidām nakti. No rīta ar Latvijā vienīgo palikušo šaursliežu vilcienu Gulbene – Alūksne aizbraucām līdz Stāmerienai un pēc tam gribējām veikt tieši 10 gadus pirms tam noieto ceļu. Tas mums tomēr neizdevās – nebijām paredzējuši, ka pa šiem gadiem ir uzbūvēta jauna šoseja, bet toreiz staigātais lielceļš kļuvis par nenozīmīgu lauku celiņu. Tam mēs vienkārši pagājām garām, un daudz netrūka, ka būtu pagājuši garām arī mājām, kur talkas laikā dzīvojām – izrādījās, ka tagad tām ceļš iet gar otru pusi.

Vārdu sakot, viss bija pārvērties gandrīz līdz nepazīšanai. Nekur tālāk todien arī neaizgājām, kaut gan domāts bija sasniegt Litenes staciju un ar nakts vilcienu braukt mājās. Drīz pēc tam, kad bijām atskārtuši savu kļūdīšanos, gadījās uz Gulbeni braucošs autobuss, ar kuru sākām atpakaļceļu. Līdz ar to tajā rudenī mans ilgi lolotais nodoms, lai arī ne gluži tā, kā bija sapņots, tomēr tika piepildīts, un iestājās miers – uz veseliem četriem gadiem.

Šajos četros gados man patiešām garīgā ziņā bija uznācis snaudulīgs miers – pat dienasgrāmatā ir divus gadus ilgs pārtraukums. Fiziski toties dzīve bija piesātināta ar visvisādiem, pa lielākai daļai patīkamiem, notikumiem, kuri tomēr nav atstājuši gandrīz nekādas atmiņas. 1969. g. vasarā mēs tikām arī pie sava trīsistabu dzīvokļa, kurā, starp citu, es atrodos arī pašlaik. Līdz ar to visi kādreiz nospraustie galvenie mērķi bija sasniegti, bet – ne jau gluži bez zaudējumiem. 1970. g decembrī man vienreiz tomēr ir bijusi vēlēšanās kaut ko uzrakstīt dienasgrāmatā, un tad ir tapušas šādas rindas:

– – – Vispirms – ko varu teikt par savu šodienu, skatoties pagātnes acīm? Lielākā daļa no mērķiem, par kuriem es kādreiz cīnījos, ir sasniegti. Man ir saskanīga ģimenes dzīve ar manu kādreizējo sapņu meiteni Helēnu, ir darbs, kas nav tikai pienākums, bet dod arī lielu radošo apmierinājumu, mums ir labs dzīvoklis un materiāli esam labi nodrošināti. Tas ir mans ieguvums. Zaudējumi – tie nav tik taustāmi, taču tāpēc nav mazāk nozīmīgi. Zaudēti ir sapņi par to, ka es, būdams tāds kā izņēmums citu cilvēku starpā, esmu izraudzīts kāda liela un sevišķa uzdevuma veikšanai. Zaudēts ir romantikas oreols, ko es kādreiz pats biju apvijis ap savu sapņotāja galvu. Neiznāca no manis ne ģēnijs, ne cīnītājs, pat ne savādnieks, kas visu dara otrādi nekā citi. Iznāca diezgan viduvējs cilvēciņš, kas dzīvo tāpat kā citi, varbūt tikai mazliet labāk, nekā izdodas "caurmēra" cilvēkam. – – –

No garīgā miega mani pamodināja ... parastajā miegā redzēts sapnis. Kādā 1972. g. vasaras naktī es sapnī redzēju fantastisku atspulgu no 1968. g. 14. septembrī notikušā gājiena pa Liteni. Toreiz mūsu ekskursija palika mazliet nepabeigta, jo neaizgājām līdz Ped e dzes upei. Sapnī upe tika sasniegta, un ar mutuļojošas straumes ainu pār kādreizējās spēkstacijas drupām (tādas Litenē 1958. gadā vēl bija) sapnis beidzās, taču atstāja vārdos neaprakstāmu pacilātības sajūtu uz ļoti ilgu laiku. Viens bija skaidrs uzreiz – sapnī redzēto noteikti jāmēģina īstenot arī dzīvē. Bet ne tikai – sapnis atkal atdzīvināja jau piemirsto kaut ko, kam nav reāla apveida, bet kas ir daudz spēcīgāks par visu ikdienišķo. Lūk, kā tas ir attēlots dienasgrāmatā 1972. g. 23. augustā:

– – – Runa ir par lietām, kuras ir tik netveramas, ka tām nav pat nosaukuma. Varētu to nosaukt par atblāzmu no tālās pagātnes vai vēl kā citādi, bet neviens no tādiem apzīmējumiem nav pietiekoši labs. Pagātne ir vajadzīga tikai tādēļ, lai no tās aizņemtos vārdus, ar kuriem rakstīt par tagadni. – – –

– – – Viss uzrakstītais ir tikai neveikls mēģinājums ietvert vārdos domu, kas lidinās kaut kur apkārt un nedodas rokās. Es jūtu, ka uzrakstītie vārdi nokauj šo domu, taču cita izteiksmes līdzekļa manā rīcībā nav.

Pamatā šim pusmītiskajam "kaut kam", liekas, ir mana iekšējā neapmierinātība pašam ar sevi. Es jūtu, ka kaut kādā nozīmē mana dzīve ir tukša. Tas ir kā mikroelementu trūkums dzīvā organismā – trūkst pavisam nedaudz, bet kaut kā ļoti vajadzīga. Pie tam nav īsti skaidrs, kas ir tas trūkstošais, un kā šo trūkumu aizpildīt, ja tas vispār ir iespējams. – – –

Kā aizpildīt to trūkumu, tas patiešām nebija viegls uzdevums, tomēr vienu paņēmienu tas pats sapnis pateica priekšā – doties ceļā uz vietām, kurās kādreiz jau ir sastapts nenotveramais kaut kas. Sapnis bija parādījies arī īstajā gadalaikā – jūlija beigās, kad laika līdz tradicionālajam kaut kā meklēšanas mēnesim septembrim bija palicis tieši tik, cik vajadzīgs, lai kārtīgi sagatavotos ceļam. Ar to es vairāk domāju gatavošanos garīgā plāksnē – vajadzēja pārliecināties, ka sapņa radītais trauksmainums pēc dažām dienām nenoplaks, jāizdomā brauciena plāns, jādabū Helēnas piekrišana un līdzdalība. To visu es bez liekas aizķeršanās izdarīju.

Šoreiz brauciens notika 22. un 23. septembrī. Es devos ceļā ar riteni, vispirms aizbraukdams ar vilcienu līdz Ērgļiem, un tad ar savu braucamo centos līdz vakaram sasniegt Sapņu ceļa sākumu pie Zvārtavas. Tas gan izdevās tikai krietni pēc pusnakts, jo braukšana tik viegli negāja, kā bija domāts. Piedevām vēl es vakara tumsā nomaldījos un nobraucu pārdesmit liekus kilometrus. Teltī nosnausties iznāca pavisam nedaudz, jo līdz ar rītausmu bija jāsāk pirmais brauciens ar riteni pa pagātnes ceļiem.

Helēna tās dienas rītā ar vilcienu aizbrauca līdz Stāmerienai, tur mēs satikāmies un šoreiz nolīdzinājām iepriekšējās reizes parādus – gan nogājām kājām īsto veco ceļu uz Liteni, gan sasniedzām Pededzes upi. Tā gan visai maz atgādināja sapnī redzēto – nebija vairs ne spēkstacijas palieku, ne arī bangojošas straumes. Arī šoreiz kaut kas no plānotā palika nepaveikts – biju domājis todien nobraukt visu Sapņu ceļu līdz pat Balviem, taču pēdējam posmam vairs apņēmības nepietika. No Litenes pagriezāmies atpakaļ, aizbraucām divatā ar vienu riteni līdz Gulbenei un tad ar vilcienu mājās. Vispār brauciena otrā diena izdevās brīnišķīgi skaista, pat laiks bija labs, kaut gan pirms un pēc tam lija.

Likās, ka atkal sekos ar ikdienu vien aizpildīti gadi līdz nākošai nejaušai kaut kā dzirkstij, tomēr notika citādi. Nākošajā vasarā es atklāju, ka ir ļoti aizraujoši doties ceļojumos ar riteni pilnīgā vienatnē uz vairākām dienām. Arī tad, ja maršruts nav saistīts ar mīļām atmiņām vai kādu citu augstāku mērķi. Man iepatikās braukt bez stingri noteikta plāna – lai būtu tā, kā tajā dziesmiņā: no rīta ceļos, auju kājas, Dievs zin, kur vakars pienāks man.

Pirmais tāds bezmērķa brauciens man iznāca 1973. g. augustā pa maršrutu Rīga – Ainaži – Mazsalaca – Rūjiena – Valka – Sigulda. Septembrī, savukārt, es uzzināju, ka kaut kur Balvu pusē ir viens labs dzērveņu purvs, un tas turpmāk noderēja par ieganstu, lai katru septembri taisītu, kā es to iesaucu, gada galveno braucienu, apvienojot tajā dzērveņu lasīšanu ar iegriešanos kādā no sendienās staigāto ceļu posmiem. Par pirmo no tiem kļuva 1973. g. septembrī veiktais brauciens, kurā es no sākuma līdz galam biju viens pats. Tad tika nolīdzināts iepriekšējā gada parāds, nobraucot ceļu no Litenes līdz Balviem, kā arī pirmoreiz sasniegts minētais purvs, uz kuru pēc tam gandrīz ik rudeni tika braukts vairāk nekā 20 gadus.

Ar šo braucienu iesākās periods, kas dienasgrāmatā ir raksturots ar vārdiem pērles un bumbuļi. Es biju iekšēji sašķēlies divās it kā nesavienojamās daļās, no kurām viena piederēja ikdienas dzīves bumbuļiem, bet otrā traucās meklēt mūžam nesasniedzamās iedomu pērles. Bija gandrīz vai tā, ka visu gadu es sapņoju par to rudens galveno braucienu, bet kad tas bija klāt, tad bieži vien jutos vīlies – neizdevās sasniegt gaidīto svētku noskaņu. Es pats par sevi ironizēju, salīdzinot šos braucienus ar teātri, kurā esmu reizē autors, aktieris un vienīgais skatītājs. Nereti gadījās tā, ka galvenā brauciena pašā galvenākajā vietā es izrādījos izkritis no savas lomas, un palika tikai viena vienīga vēlēšanās ātrāk tikt mājās, lai ... atkal visu gadu ilgotos pēc nākošā brauciena.

Retumis, tiesa, izdevās noķert kādu atblāzmu no bijušā kaut kā un pārdzīvot īslaicīgu svētlaimi. Piemēram, 1967. g. 18. septembrī dienasgrāmatā ir rakstīts:

– – – Mirkli, apstājies! Patreiz tiešām ir skaisti. Vārdos grūti kaut ko pateikt – pārāk nereāls šķiet šis brīdis. – – – Es esmu kā sapnī, kur viss ir savādāks, netverams un reizē brīnišķīgs. Es esmu vienatnē ar to "kaut ko", ko es meklēju un nevaru atrast. Tagad esmu atradis – uz mirkli, kurš, diemžēl, nav apturams. Saulīte lēnām slīd lejup, un priekšā vēl ir ceļi, ceļi. Vēl gabaliņu es ripošu pa "sapņu ceļu", bet tad pienāks laiks atgriezties ikdienā. Mirklis ir beidzies. Netieku skaidrībā, vai esmu to kaut kam nozadzis, vai tomēr godīgi nopelnījis.

Vēl lielākus pārdzīvojumus ir izsaukušas tās nedaudzās reizes, kad kaut kādu iemeslu dēļ galvenais brauciens izpalika. Tāds gadījums bija 1975. gadā, kad septembrī iegadījās visādi citi neatliekami pasākumi, un maniem nodomiem nepalika laika. Toruden es sacerēju vienu melodiju, kuru vēl tagad uzskatu par savu augstāko sasniegumu šajā jomā. Vārdu tai nav, ir tikai simbolisks nosaukums:

– – – Es gribēju rakstīt par saviem rudens sapņiem. Par nepiepildītām ilgām pēc "turienes", kur es neaizbraucu, un pavisam reālu melodiju, ko esmu sacerējis šo sapņu iespaidā. – – – Žēl, ka nav vārdu – dzejošana man neiet ne tik, cik komponēšana. Nezinu arī, vai ir iespējams izteikt vārdos to, ko es pārdzīvoju kopā ar šo melodiju. Iespējams varbūt ir, bet tad ir vajadzīgs dzejnieks, lielāks par mani. Man šī melodija tā arī paliks kā dziesmiņa bez vārdiem par rudeni, krītošajām lapām un netveramiem sapņiem, kuri kādreiz tika iededzināti "tur", un turpina degt ar kaut kādu ārpus laika un telpas esošu liesmu. – – –

Es arī te, rakstot, esmu nonācis mazliet ārpus laika un telpas, jo rakstu ačgārnā secībā – vispirms par 1976. gadu, tad par iepriekšējo, un nu taisos pakāpties vēl pāris gadus atpakaļ, lai atzīmētu dažus faktus no dzīves bumbuļainās jeb ikdienišķās daļas. Tie mazliet parādīs fonu, uz kura risinājās kaut kā meklēšana ik rudeņus un arī pārējā laikā.

1973. g. pavasarī kļuva skaidrs, ka mums gaidāms ģimenes pieaugums. Par to, ka šāds notikums mums vēl vienu reizi stāv priekšā, bijām diezgan droši pārliecināti jau labu laiku pirms tam, un tūlīt es paskaidrošu, kāpēc. Kaut kad sešdesmito gadu beigās nezin no kurienes bija uzklīdis viens zīlēšanas paņēmiens, ar kuru katram cilvēkam varēja noteikt bērnu skaitu un dzimumu, ieskaitot gan esošos, gan nākotnē paredzamos. To darīja ar diegā iekārtu adatu, turot to virs pārbaudāmās personas horizontāli izplestas plaukstas. Ja adata svārstījās taisnā virzienā, tad tas nozīmēja dēlu, ja kustējās pa apli, tad meitu, bet ja apstājās nekustīgi, tad vairāk nekas nebija gaidāms. Vēl kaut kas bija jāizdara pirms aprakstītās procedūras sākuma, bet to es vairs labi neatceros.

Pārsteidzošākais bija tas, ka paņēmiens darbojās praktiski bez kļūdām. Jau esošos bērnus tas visos gadījumos uzrādīja pilnīgi pareizi, un arī nākotni paredzēja visai pārliecinoši – vairākiem mūsu radiem un paziņām tajos gados piedzima tieši tādi bērni, kā bija izzīlēts. Mums abiem šī zīlēšana solīja vienu meitu, kura jau bija, un vienu dēlu, kuram, tātad, vēl vajadzēja nākt.

Tā nu mēs ciešā pārliecībā gaidījām puiku, bet sagaidījām ... meiteni, kura nāca pasaulē 1973. g. 8. novembrī. Nekļūdīgais nākotnes paredzēšanas līdzeklis pirmo un arī vienīgo man zināmo reizi izrādījās samelojies. Kad pēc tam mēģinājām zīlēt atkal, aina bija mainījusies – tagad adata jau rādīja divas meitas un vienu dēlu. Šoreiz paredzējums bija nekļūdīgs un piepildījās pavisam drīz – pēc nepilna gada, 1974. g. 29. oktobrī, sagaidījām arī dēlu. Tagad meitām Sniedzei un Ievai bija pievienojies arī dinastijas turpinātājs Jānis Sedols Ceturtais, jo man arī tēvs un tēvatēvs bija Jāņi.

To zīlēšanas paņēmienu es te tik sīki aprakstīju tādēļ, ka tas ir interesants no manas filozofijas viedokļa. Tas bija otrais gadījums (par pirmo es uzskatu visu ar mīlestību saistīto), kad es saskāros ar brīnumu – kaut ko tādu, kas grūti izskaidrojams no materiālisma pozīcijām. Jau esošo bērnu noteikšanu vēl varētu kaut kā izskaidrot ar eksperimentētāju neapzināti izdarītām kustībām, bet nākotnes paredzēšana jau ir tīrā mistika. Jo vairāk tāpēc, ka, kā vēlāk noskaidrojās, paredzēti tika ne tikai miesīgie bērni, bet arī audžubērni un pabērni. Te piemēri nebija tālu jāmeklē – pietiek paskatīties uz mūsu divu brāļiem un manu māsu, kam es zīlēšanas rezultātus atceros pilnīgi droši (ļoti žēl, ka nepierakstīju – tad būtu pavisam pārliecinoši). Zīlēšanas laikā manam brālim Jurim jau bija viena meita, bet adata solīja vēl četrus dēlus. Māsai Rūtai un Helēnas brālim Robertam, kam toreiz bērnu vēl nebija, tika paredzēti viņai viena meita, bet viņam divi dēli. Turpmākajos gados Jura ģimenē piedzima divi dēli, pārējiem diviem pirmās laulības bija bezbērnu. Galu galā visi trīs izšķīrās un apprecējās otrreiz. Abiem brāļiem otrās sievas gadījās ar vienu dēlu pūrā, un abiem jaunajās ģimenēs piedzima vēl pa dēlam. Rūta ar savu otro vīru, savukārt, adoptēja no bērnu nama paņemtu audžumeitu, kura tā arī palika vienīgā. Kopsummā, tātad, viss iznāca kā paredzēts.

Mīklains ir arī paša zīlēšanas paņēmiena liktenis – tas kaut kā nemanāmi nogrima aizmirstībā, un tagad es vairs neesmu manījis, ka to kāds lietotu vai kaut pieminētu. Tas ir diezgan dīvaini, ņemot vērā šī paņēmiena fantastisko efektivitāti un to, ka tagadējos laikos visādas zīlēšanas, horoskopi un astroloģiskās prognozes ir lielā cieņā. Nevilšus rodas iespaids, ka arī šis, līdzīgi citiem brīnumiem, bija adresēts tieši man. It kā kāds augstāks spēks būtu to uz laiku mums iedevis, bet pēc tam paņēmis atpakaļ – sak, paspēlējāties un pietiek! Šī lieta vēlreiz apstiprina manus secinājumus par to, ka pasaule balansē uz robežas starp materiālismu un ideālismu – brīnumi notiek gan, bet tie nav "notverami", nav ar zinātnes metodēm stingri un neapgāžami pierādāmi. No šī viedokļa fakts, ka citādi absolūti ticamais zīlēšanas paņēmiens deva aplamu rezultātu tieši man visnozīmīgākajā gadījumā, ir visai pamācošs.

Dzīves ikdiena pēc abu bērnu gandrīz vienlaicīgās atnākšanas uz daudziem gadiem kļuva diezgan smaga. Bērni, kas jau tāpat prasīja daudz darba un uzmanības, bieži slimoja, reizēm arī ilgi un diezgan nopietni. Bija, protams, arī priecīgi brīži, un visā visumā par dzīvi nebija ko gausties, taču vajadzība kaut reizi gadā izrauties no ikdienas važām, lai meklētu kaut ko augstāk stāvošu, tajā laikā bija sevišķi asa. Kopš jau minētā 1975. gada liktenis man šo prieku arī neliedza – gada galvenie braucieni vasaras beigās vai rudens sākumā notika regulāri līdz pat 1993. gadam, tātad, pavisam 20 reizes 21 gada laikā.

Dabīgi, ka daudzi no šiem braucieniem atmiņā nav atstājuši neko paliekošu, tāpēc visus arī necentīšos attēlot. Apstāšos tikai pie tiem, kuri šķiet atcerēšanās vērti.

Septiņdesmito gadu beigās vienu laiku bija neparasti lietainas vasaras un jo vairāk rudeņi, tāpēc mani braucieni iznāca vārda tiešā nozīmē ūdeņaini – fiziski nogurdinoši un garīgi patukši. Pirmā no tādām bija 1977. g. vasara, un toreiz galvenais brauciens man iznāca ne gluži tradicionālajā laikā – jūlijā, bet ne septembrī. Tiesa, septembra pēdējā dienā es mēģināju braukt vēlreiz, bet ne kur tālu netiku, jo uznāca ... sniegputenis. Tā, šķiet, bija vienīgā reize, kad es septembrī redzēju sniegu. Tajā pat gadā, gan ne gluži šo braucienu sakarā, es sacerēju vienu no manā skatījumā veiksmīgākajām melodijām – dziesmu Nojausma ar L. Vāczemnieka vārdiem. Šo dziesmu jau pēc vairākiem gadiem es vēlreiz atcerēšos vienā citā turienes apciemojumā.

Es jau iepriekšējās melodijas sakarā ieminējos, ka tai vārdus varētu sacerēt kāds par mani lielāks dzejnieks, un te nu tas ir noticis – šis dzejolis ļoti skaisti uzbur tieši tādu noskaņu, kādu es cenšos ielikt savās melodijās. Nesaprotu tikai, kāpēc šim dzejolim, kurš burtiski lūdz, lai to padarītu par dziesmu, vēl arvien nav sacerējis melodiju kāds par mani lielāks komponists.

Lietainās vasaras un atvasaras turpinājās līdz pat 1981. gadam, un turienes braucieni arvien vairāk sāka likties sevi izsmēluši. 1980. gadā es tieši brauciena laikā pēkšņi nolēmu – šis būs pēdējais, un viss! Iemesls bija pavisam vienkāršs – šausmīgi gribējās šo, citādi visai viduvējo, braucienu padarīt izcilāku un nozīmīgāku. Tas arī izdevās – apziņa, ka braucu pēdējo reizi, zināmu svinīgumu radīja.

Pēc gada tomēr nenocietos, un par spīti pats saviem solījumiem braucu atkal. Tūlīt arī sekoja sods – šajā braucienā es pazaudēju fotoaparātu, laikam jau kravājoties biju atstājis to kaut kur ceļmalā. Atrast to neizdevās, neskatoties uz divām turpmākajās dienās rīkotajām glābšanas ekspedīcijām. Vēl pēc gada braucu tik un tā – nu jau aiz tīrās spītības. Tas bija 1982. gadā, kad pēc ilgā pārtraukuma gadījās atkal silta un saulaina atvasara, tāpēc arī brauciens izdevās lieliski. Toreiz kaut kādu iemeslu dēļ dzērveņu lasīšana man nebija paredzēta, un es trīs dienas tikai braucu un braucu, kopsummā pieveicot tieši 500 kilometrus (viss brauciens no sākuma līdz galam bija tikai ar riteni). Brauciena vidējā un galvenā diena, kurā es pabiju arī Litenē, iznāca kādreizējās melnās piektdienas gadadienā – 19. septembrī, un es atkal nolēmu pazīlēt uz kārtīm tajā pašā vietā, kur toreiz. Šoreiz es zīlēju par turpmāko turienes braucienu izredzēm un izvilku kreica dūzi. No bērnībā redzētām kāršu likšanām atcerējos, ka šī kārts nozīmē krustu pāri – visa iepriekš paredzētā noliegumu. Vai tas nozīmētu, ka turpmāk no šādiem braucieniem labāk atturēties?

Atbildi uz šo jautājumu varēja dot tikai došanās ceļā par spīti likteņa brīdinājumam, un es nebūtu es, ja to neizmēģinātu. Jo vairāk tāpēc, ka nākošais bija jubilejas gads – no Litenes rudens pagāja gadsimta ceturksnis. Par tādas gadadienas cienīgu sagaidīšanu es sāku domāt jau no pavasara, un visu laiku mani vajāja māņticīgas bailes – vairākas reizes dažādi pašizgudroti zīlēšanas paņēmieni pareģoja kaut ko sliktu. Tas ir fiksēts arī dienasgrāmatā 1983. g. 18. jūnijā:

– – – Un vēl es netieku vaļā no māņticīgām bailēm, ka šai "lielajai jubilejai" kaut kas "pārvilks krustu", ka šo palikušo trīs mēnešu laikā notiks vai nu nelaime, vai kas cits, kas izjauks manus plānus. Tiesa, šīs nelabās nojautas balstās tikai uz zīlēšanām, kurām es ne sevišķi ticu, un tomēr – 14. septembri es gaidu ar bažām, un ja sagaidīšu bez lielām kataklizmām, tad jutīšu manāmu atvieglojumu. – – –

Šo atvieglojumu es arī izbaudīju, jo laikā līdz jubilejas galvenajai dienai – 14. septembrim, kā arī pašā šajā dienā, nekas ļauns nenotika. Tiesa, 14. septembris, kas iekrita nedēļas vidū, tika atzīmēts tikai ar nelielu pastaigu divatā pa Rīgu, un vakarā es uzrakstīju vienu lappusi dienasgrāmatā, no kuras citēšu dažus teikumus.

– – – Arī šodien ir parasta, nu pavisam parasta manas dzīves diena, kurai es pa visu varu gribu uzspīlēt virsū svētuma oreolu. Taču neiznāk man šis svinīgums, un tāpēc es jūtos reizē tāds kā vīlies un tāds kā vainīgs. – – – Nu viņa vismaz būs laimīgi garām, šī diena, un neuztrauks mani ar savu tuvošanos. Varēšu atvilkt elpu. Priekšā stāv vēl otrs "lielās jubilejas" pasākums – "turienes" brauciens, un tajā es ceru vairāk nekā šodien tikties ar "kaut ko" no pagātnes. Bet varbūt arī tur es atradīšu tikai vilšanos.

Braucienu es izplānoju tā, lai galvenā jeb turienes diena iznāktu 26. septembrī – dienā, kurā pirms 25 gadiem risinājās brīnumiem bagātais Litenes atvadu vakars. Izbraucu 24. septembra rītā ar vilcienu līdz Krustpilij, aizbraucu ar riteni līdz dzērveņu purva malai, tur pārlaidu nakti un nākošajā dienā lasīju ogas. Pievakarē aizbraucu līdz Litenei un pārnakšņoju siena zārdā pavisam netālu no bijušajām vietām. 26. septembra diena visā pilnībā palika atceres pasākumiem, jo nekur tālu jābrauc vairs nebija – atpakaļ bija paredzēts doties naktī ar vilcienu.

To atceres pasākumu nebija nemaz tik maz. Tas bija pirmais gads, kad manās acīs jaunu nozīmi bija ieguvis Sitas vārds – 1982. g. pašās beigtās es sāku izveidot programmēšanas sistēmu ar šo nosaukumu, un nu man bija pirmais svētceļojums uz upīti ar to pašu vārdu, kura tek pavisam netālu no Litenes. No rīta es vispirms aizbraucu līdz Sitas tiltam un tur iemetu upītē pudeli ar vēstījumu nākošajām paaudzēm – mašīnas izdruku ar vienu no pirmajām Sitas programmām. Tobrīd es taču vēl svēti ticēju, ka manu Situ gaida spoža nākotne.

Pēc tam es atkārtoju 14. septembra ceļu no Litenes līdz Stāmerienai un atpakaļ. Tālāk nolēmu papētīt, kas noticis ar ezeru, kurš 1958. gadā bija no ceļa labi redzams, bet pēc tam šķita pazudis bez pēdām. Piekļūt vietai, kur vajadzēja būt ezeram, nebija viegli, jo nācās lauzties caur krūmiem un brist pa staignāju, tomēr pūles bija to vērts – atklājās, ka ezers ir savā vietā, tikai kļuvis daudz nepieejamāks. No šī brīža uz daudziem gadiem man radās jauns mērķis turpmākajiem turienes braucieniem – izpētīt šo noslēpumaino ezeru, pameklēt, vai pie tā nav vieglāk pieejamas un skaistākas vietas. Tajā pirmajā reizē man izdevās redzēt ezeru tikai pa gabalu, jo slapjuma dēļ tuvāk netiku.

Palika vēl dažas stundas līdz vakara krēslai, un tās es gribēju izmantot, lai nofotografētu vēl dažas ar atmiņām saistītās vietas. Kā pēdējā no tām man palika Litenes stacija, kurā pirms 25 gadiem tas brīnumainais vakars noslēdzās. Un nu iznāca tā, ka arī šoreiz tajā stacijā noslēdzās ... mana brauciena veiksmīgā daļa.

Tiklīdz biju nofotografējis stacijas būdiņu ar tālumā aizejošajām sliedēm un sāku braukt prom, izdzirdēju aiz muguras kaut kādus niknus saucienus. Kad ziņkārības pēc apstājos, lai redzētu, kas par lietu, pie manis pieskrēja kāds vīrietis un satvēra manu riteni aiz raga. Sapratu, ka viņam nav labi nodomi, un mēģināju izrauties, bet nekā – viņš izrādījās stiprāks. Pēc diezgan juceklīgas sarunas es beidzot sapratu, ka viņš ir stacijas priekšnieks, bet es tieku aizturēts uz aizdomu pamata par spiegošanu, jo dzelzceļš ir valstiski svarīgs objekts, ko fotografēt nedrīkst. Trakākais bija tas, ka man nebija nekādu dokumentu, toties bija līdz šifrā rakstīta dienasgrāmata un pārfotografēta Lavijas ceļu karte no 1940. gada izdevuma. Te jāpaskaidro, ka padomju laikos precīzas tūristu kartes bija valsts noslēpums un vienkāršiem cilvēkiem nebija pieejamas.

Tā nu viņa bija klāt, tā nelaime, no kuras es visu laiku baidījos, bet nu jau biju nospriedis, ka tā ir laimīgi garām. Katrā ziņā kaut ko tādu es vismazāk biju gaidījis un galīgi nebiju uz to gatavojies. Tagad nu likteņa ironijas pēc Litenes atvadu vakara gadadienu man nācās aizvadīt, iejūtoties arestanta lomā – vispirms vairākas stundas Litenes stacijā, kamēr sagaidīja izsaukto miliciju, pēc tam Gulbenes milicijas aresta telpās. Nakts pagāja galīgā neziņā par to, kas nu būs, un tikai nākošajā dienā ap pusdienas laiku mani aizveda uz vietējo Valsts drošības komitejas nodaļu nopratināšanai.

Tur, par laimi, strādāja pietiekoši gudri cilvēki, kas ātri vien saprata, cik vērta ir mana spiegošana. Vārdu sakot, tiku cauri ar izbailēm un vienu apcietinājumā pavadītu diennakti, kuras laikā nedabūju pat maizi ar ūdeni. Nākošajā vakarā es atkal biju brīvībā un pat pabeidzu iepriekšējai dienai paredzēto jubilejas programmu, aizbraucot ar riteni līdz Balvu stacijai, no kurienes ar nakts vilcienu atgriezos Rīgā. Svētku noskaņojuma, protams, jau vairs nebija, jutos kā pēc pamatīga pēriena, kurš varbūt bija arī pelnīts, taču saņemts galīgi nevietā un nelaikā. Pēc tam vēl pagāja pāris mēnešu, kamēr dabūju atpakaļ savu dienasgrāmatu un uzņemtās filmiņas. To visu man apsolīja atdot pēc sīkākas pārbaudes, taču es apjukumā aizmirsu pajautāt, kur un kad, tāpēc vēlāk man nācās diezgan daudz nopūlēties, lai to panāktu.

Pēc visa tā par galveno braucienu izbeigšanu vairs nevarēja būt ne runas – pēdējam braucienam bija jābūt ne vien svinīgam, bet arī veiksmīgam! Nākošais, 1984. gads man izdevās riteņbraukšanas ziņā sevišķi bagāts, jo vasarā es gandrīz precīzi atkārtoju tieši pirms 25 gadiem (1959. g.) veikto braucienu no Ēdoles uz Latgali un atpakaļ. Izpalika tikai pats beidzamais posms no Kandavas pagrieziena līdz Ēdolei – tā vietā es pagriezos atpakaļ uz Rīgu, lai ceļojumu pabeigtu mājās. Arī šis brauciens bija sava veida spēle ar likteni, kurā es gribēju pārbaudīt, cik likumsakarīgas ir liktenīgās nejaušības. Arī pirms šī ceļojuma dažādi pareģošanas veidi solīja neveiksmi, un neveiksmju pilns bija arī tā prototips 1959. gadā. Rezultāts bija interesants – brauciens kopumā izdevās lieliski, bet pa sīkai kļūmītei gadījās, pie tam tieši tajās vietās, kur 1959. gadā bija lielākas neizdošanās. Piedevām vēl pašās beigās – nepilnus 50 km pirms iecerētā svinīgā nobeiguma – manam jaunajam, īsi pirms brauciena nopirktajam ritenim nolūza pedālis, un šis atgadījums to svinīgumu krietni vien paplucināja.

Ar šo braucienu man augusta mēnesī iznāca pavisam 1900 ar riteni nobrauktu kilometru, tāpēc septembrī vairs prāts uz braukšanu sevišķi nenesās. Pašās mēneša beigās es tomēr devos galvenajā braucienā – nu jau ar ciešu apņēmību, ka tas būs pēdējais. Tā kā bija 25 gadu jubileja Mālumuižas rudenim, tad nolēmu tagad nobraukt arī visus toreiz staigātos ceļus. Izbraucu piektdienas rītā un ar diezgan lielu piepūli dienas laikā tiku gandrīz līdz Sapņu ceļa sākumam pie Zvārtavas. Sestdienai vajadzēja būt brauciena galvenajai dienai, bet tā man sagādāja maz prieka – laiks bija tumšs un apmācies, braukšana arī galīgi negribēja veikties. Diezgan vēlā pēcpusdienā sasniedzu Liteni. Mēģināju atkal meklēt noslēpumaino ezeru, bet šoreiz aizmaldījos tam garām pat stūrīti neieraudzījis. Šajā braucienā es izdomāju ezeram vārdu – Nojau s m as ezers, saistot to gan ar dziesmu Nojausma, gan ar šī ezera lomu manā pirmajā nojausmā par mīlestību (ezera īsto vārdu es tad vēl nezināju).

Kad biju sasniedzis Sitas upīti, mani pārņēma šausmīga vēlēšanās tepat arī beigt ne visai sekmīgo braucienu – sagaidīt nakts vilcienu un braukt mājās. Tomēr pirms tam vēl nolēmu pajautāt liktenim – metīšu divreiz monētu, un ja abas reizes būs cipars, tad tomēr došos tālāk (brauciena plānā vēl bija dzērveņu lasīšana). Metu, un tiešām uzmetu abas reizes ciparu. Nekas cits neatlika, kā saņemties un turpināt ceļu. No šī brīža arī nogurums izzuda, un pirmo reizi šajās divās dienās es braucu ar īstu prieku. Nākošajā priekšpusdienā salasīju kaut cik dzērveņu un ar steigu braucu atpakaļ, cerot, ka laiks uzlabosies, un pievakarē man vēl būs īstais turienes brīdis (piebildīšu, ka no dzērveņu purva līdz Litenei ir kādi 60 km). Tā arī notika, un te es atļaušos citēt daļu no šī ceļojuma piezīmēm, kas attiecas uz ceļa posmu no Sitas līdz Litenei.

18⁴⁰–19³⁰. Tiklīdz sāku braukt, ar laiku notiek vēl viena pārvērtība – vējš norimst, mākoņi izklīst, un parādās saule. Saulīt, mīļā, kur gan tu biji vakar? Tagad jau ir mazliet par vēlu – manā rīcībā ir tikai viena vienīga stunda, pēdējā gaišā stunda gan šodien, gan septembra mēnesī, gan manā "turienes" braucienu epopejā vispār. Braucu, cik ātri vien varu, uz priekšu, uz Liteni.

Tuvojoties "īstajai turienei", saule spīd pretī caur pamales vieglajiem mākonīšiem, un skats ir fantastiski skaists. Nevilšus nāk prātā vārdi no dziesmas "Nojausma":

Jā, vakars liesmo, un mani ir teicies sagaidīt Nojausmas ezers. Pirms tam tuvoties, vēlreiz nobraucu vecā ceļa posmu, kurš rietošās saules gaismā ir ieguvis neparastu skaistumu. – – –

Tajā vakarā es otrreiz pēc ilgā pārtraukuma nokļuvu līdz Nojausmas ezera krastam, un atkal tikai uz īsu brītiņu, jo nāca virsū tumsa, un bez tam pa taku gar ezeru staigāja kāds pīļu mednieks. Sekojošā naktī es tiešām ar īstu svinīguma sajūtu atvadījos no galveno braucienu idejas un skaitīju, ka nu reiz ir pielikts punkts. Formāli patiešām tas punkts tika pielikts – no šī brīža es tos braucienus vairs nesaucu par galvenajiem, nesapņoju par tiem cauru gadu un nestādīju tiem nekādus izrādēm līdzīgus plānus. Turpināju tikai braukt – no 1985. g. pavasara pat divreiz gadā, jo radās jauna tradīcija: braukt uz Situ pavasara palu laikā, kad tā izskatās pēc kārtīgas upes.

1990. gadā es esmu uzrakstījis tādu filozofisku pēcvārdu savai turienes braucienu sērijai, un vienu izvilkumu no tā pārrakstīšu arī šeit, jo pēc tam manos uzskatos nekas daudz vairs mainījies nav.

– – – Un tomēr – jau minētie vārdi (tagad es tos citēšu burtiski): "galvenais brauciens" ir mani lielākie svētki, lielāku jau man nav – ir rakstīti 1988. g. septembrī, četrus gadus pēc "galveno braucienu" pasludināšanas par izbeigtiem. Kā redzams, šis rituāls tomēr ir ārkārtīgi dzīvotspējīgs. Tagad jau es pret to vairs necīnos – lai viņiem, šiem braucieniem, paliek tā "lielāko svētku" loma, nekā nosodāma taču tur nav. Tāds nu ir mans liktenis – es neprotu izjust īstu svētku prieku ne pie viesību galda, ne pie Ziemassvētku eglītes, ne citos cilvēku izdomātajos svētku pasākumos. Lai dzīve tomēr nebūtu tikai viena vienīga ikdiena, man nekas cits neatliek, kā pašam veidot savus svētkus – kā nu es to varu un protu.

Vai maniem svētkiem ir kas kopīgs ar reliģiju? Esmu jau kādreiz izteicis domu, ka katram cilvēkam var būt sava izpratne par Dievu un savs veids, kā atrast garīgo saskari ar Visaugstāko. Tā tas ir teorijā, bet reālajā dzīvē tomēr ir citādi. Man īsti negribas savu "kaut ko" vienādot ar Dievu, jo Dieva jēdziens nevilšus asociējas ar kaut ko bargu un pavēlošu, kam bez ierunām jāklausa un kas jāpielūdz stingri noteiktā veidā un kārtībā. Es, kaut arī nenoliedzu pārdabisku spēku līdzdalību savos rituālos, tomēr izturos pret šiem spēkiem kā līdzīgs pret līdzīgu. Šo līdztiesību garantē Nenoteiktības princips, kas aizliedz tam pārdabiskajam, lai cik varens viņš arī nebūtu, iejaukties Zemes dzīvē tieši un acīm redzami.

Tomēr kaut kas attāli līdzīgs ar reliģiju maniem "galvenajiem braucieniem" ir – tā ir tieksme pēc garīgas apskaidrības, pēc svētbrīža, kuru var iegūt tikai ar lielu fizisku un garīgu piepūli, un arī tad ne vienmēr. Ticīgajiem droši vien līdzīga apskaidrība ir vieglāk pieejama – baznīcā, pēc grēksūdzes, vai vienkārši lūgšanā, pie tam vēl kopā ar apziņu, ka ir darīts svētīgs un Dievam tīkams darbs. Man pietrūkst taisni šī pēdējā – savas rīcības taisnīguma apziņas. Es savos braucienos nereti esmu juties kā zaglis, esmu izjutis nesaprotamas bailes no likteņa sodiem, un ne bez pamata – par "svētbrīžiem" ir maksāts gan ar pazaudētu fotoaparātu, gan ar diennakti aiz restēm. Cits manā vietā to noteikti iztulkotu kā brīdinājumu, kā Dieva dusmas par novēršanos no īstās ticības, un steigtos nožēlot grēkus un izlūgties piedošanu. Bet man nav ko nožēlot, jo es nudien nejūtos vainīgs. Mana reliģija, ja tā to var nosaukt, vismaz nav nevienam ļaunu darījusi, ko nevar teikt par kristietību.

Labi, pietiks filozofijas. Lai jau būtu šajā lietā arī kaut kas tumšs un biedējošs – ne velti "galveno braucienu" cikls sākās un noslēdzās naktī, un ne velti par pēdējā (1984. g.) brauciena simbolu kļuva nepieejamais, par purvu kļūstošais Nojausmas ezers (interesanti, kāds ir šī ezeriņa īstais vārds?) – – –

Ar to sākšanos un beigšanos naktī ir domāts 1973. g. sapnis, kas ierosināja sākt galvenos braucienus, un 1984. g. brauciena pēdējā naktī izdarītais noslēguma ceremoniāls, kas gan būtībā neko nenoslēdza. Bet ar ezeriņa īsto vārdu ir tā, ka pēc 1924. g. kartes tas ir Kūšalas ezers, bet padomju laika enciklopēdijā tas ir minēts kā Kaugura ezers. Vispār ar turienes vietvārdiem notiek dīvainas pārvērtības – tajā pašā ezerā ietekošā upīte visu laiku bija Ludzupīte, bet tagad tiltu pār to rotā uzraksts "Kazupīte". Tātad ezeram tāda īsti stabila vārda nemaz nav (pirmais nav daiļskanīgs, bet otrais nav oriģināls, Kauguri ir vairākās vietās citur Latvijā), un kāpēc gan to tiešām nevarētu saukt par Nojausmas ezeru?

Pēc aprakstītajiem notikumiem mana interese par šo ezeru pieauga vēl vairāk, un tagad esmu to izpētījis diezgan pamatīgi. 1992. g. pavasara braucienā, no kura vienu epizodi es jau minēju kaut kā sakarā, es piekļuvu ezeram no otras puses, un tur tā krasts jau bija patīkamāks, ar bērziem apaudzis. Pie bērziem un ezera pavadīto pavasara rītu es pēc tam savās atmiņās nosaucu par Balto brīdi, un tas bija atkal viens no maniem svētbrīžiem. Pagaidām pēdējo reizi es Nojausmas ezeru redzēju tā paša 1992. gada rudens braucienā, pie kura es atkal pakavēšos mazliet sīkāk.

Tajā mana turienes diena atkal gadījās melnās piektdienas gadadienā, 19. septembrī, un es nolēmu vēlreiz atkārtot tās dienas rituālus. Vispirms vilku vienu kārti, zīlējot par izredzēm uz sekmīgu dzīves atvasaras posmu. Izvilku, tāpat kā pirms 34 gadiem, mazu kāravu, šoreiz astotnieku, tātad – izredzes uz panākumiem ir, bet nedrošas, viegli un ātri tie nenāks. Šķiet, ka arī šis pareģojums ir tuvs īstenībai – vismaz tagad jau pagājušie trīsarpus gadi to apstiprina. Tālāk todien es biju nolēmis atkal apiet apkārt Nojausmas ezeram – varbūt ar to būs līdzēts, lai viņš liek mani mierā un nevilina vairs pie sevis.

Apiet ezeram apkārt izrādījās vēl grūtāk, nekā tajā pirmajā reizē, kaut arī tagad es to darīju gaišā dienas laikā. Netālu no ezera tālākā gala es iekūlos necaurejamā krūmu biezoknī, kas piedevām vēl auga purva slīkšņā, un dabūju lielu gabalu iet atpakaļ. Nācās aiziet no neviesmīlīgā ezera krietni tālu, lai tad ar lielu līkumu viņam tomēr tiktu apkārt. Patiešām – šķiet, ka ar šo gājienu manās attiecībās ar turieni ir noticis kaut kāds lūzums. Kopš tā laika jau trīs rudeņus manas ieceres par vēl kādu braucienu uz to pusi ir izjukušas. Pirmos divus gadus tieši tajā laikā gadījās citas neatliekamas darīšanas, bet pēdējo reizi (1995. g.) es pat sāku braucienu, taču drīz pagriezos atpakaļ stipra un ilgstoša lietus dēļ.

Tiesa, visus šos gadus neiztrūkstoši ir notikuši pavasara braucieni uz Situ, kurus es parasti rīkoju Lielajā piektdienā – pirmkārt, tā tagad ir brīvdiena, otrkārt, iekrīt parasti tieši palu laikā, un treškārt, tad vienmēr ir pilns mēness, kas tādā vienas diennakts ceļojumā ir labs palīgs. Šie braucieni ir bijuši ar mainīgām sekmēm – vienreiz es nomaldījos un Situ tā arī neredzēju, bet pārējās reizes var uzskatīt par veiksmīgām.

Tas arī līdz šim laikam ir viss, un kāds būs turpinājums, to es neņemos paredzēt. Visdrīzāk, ka vēl kāds rudens brauciena mēģinājums būs – neiešu taču samierināties ar pagājušā gada neveiksmi. Pēdējam braucienam ir jābūt sekmīgam, bet nav teikts, ka labi iznākušam braucienam noteikti ir jābūt pēdējam ...

Un nu vēl daži vārdi no filozofiskā viedokļa. Pirms sešiem gadiem es vēl īsti negribēju saistīt savus svētceļojumus ar reliģiskiem motīviem, bet tagad arvien vairāk sāku domāt, ka tas pats vien jau tie ir, tikai manā savdabīgajā izpratnē un izpildījumā. Laikam jau katra cilvēka apziņā ir viens stūrītis, kas paredzēts Dievam, ja ar šo vārdu saprot nevien bībelisko debesu valdnieku, bet to, kas katram ir Visaugstākais. Man šis stūrītis bija palicis tā īsti nepiepildīts, kamēr to neaizņēma vārdā nenosauktais Kaut Kas. Domāju, ka tagad varu to vārdu arī nosaukt, un pat veselus divus – Dievs un Mīlestība, kas patiešām ir viens un tas pats. Mana dzīve to ir apstiprinājusi labāk par visām teorijām.

Bet varbūt arī nav vērts tai manai iedomu epopejai, ko es saucu par turieni, karināt klāt tik augstus un cēlus vārdus. Jo līdz galam nopietni es visu to nekad neesmu uzņēmis, vienmēr tā vairāk vai mazāk ir bijusi spēle, pašdarināta svētku izrāde, kurā līdz īstai svētku sajūtai, ja neskaita pāris izņēmumus, tomēr ir bijis ļoti tālu. Tāpēc jautājums, kā to nosaukt īstajā vārdā, lai paliek atklāts. Dzīvē visu pa plauktiņiem salikt parasti neizdodas.

Tagad esmu beidzis jau mazliet par garu izstiepto savu svētku svinēšanas aprakstu, un nu būtu jāpasaka kaut kas arī par dzīves pārējo, ikdienas daļu, vai vēl precīzāk – par darbu. Kā man ar to ir gājis, esmu pateicis jau virsrakstā – darbā es diezgan centīgi, brīžiem pat ar azartisku aizrautību, esmu skrējis ... uz vietas. Vēl manu darbu varētu salīdzināt ar smilšu pilīm, kādas bērni mēdz būvēt jūrmalas smiltīs – tiklīdz pils gatava, nāk kāds lielāks vilnis, un var sākt atkal visu no pašiem pamatiem. Tieši tā notiek ar to, ko esmu darījis visu savu dzīvi – runa ir par programmēšanu uz datoriem, sauktiem arī par ESM un kompjūteriem.

Dīvainākais ir tas, ka šajā darbā visu laiku saglabājas stabilitātes ilūzija – katra sastādītā programma taču ir paliekoša lieta, kas izmantojama pēc patikas daudz reižu un var glabāties neierobežoti ilgi. Tā jau tas laikam arī būtu, ja vien blakus nebūtu tā sabangotā jūra, kuras vārds ir tehniskais progress.

Programma patiešām var saglabāties mūžīgi – man, piemēram, izdevās atrast savu pašu pirmo programmu, kas uzrakstīta pirms 35 ar pusi gadiem, 1960. gada oktobrī. Tikai tagad šai programmai, protams, ir vairs tikai muzeja vērtība. Pirmkārt, nav vairs tāda datora, kas to varētu izpildīt – tā ir rakstīta mašīnai BESM-2, kura aizgāja no skatuves jau 60. gadu vidū. Otrkārt, ja arī es pārveidotu šo programmu tagadējiem datoriem piemērotā izskatā (tāds darbs nav vieglāks par jaunas programmas sastādīšanu tam pašam uzdevumam), tad man nebūtu ko ar viņu darīt – jau sen ir aizmirsts, kādam nolūkam bija vajadzīgs integrālis

Lai parādītu, kāda tā mana pirmā programma izskatījās, uzrakstīšu te mazu gabaliņu no tās:

Pirmajā kolonā ir komandas adrese – mašīnas šūnas numurs, kurā komanda atrodas. Katrā šūnā var būt komanda vai skaitlis. Otrajā kolonā ir operācijas kods, bet tālāk seko pirmā, otrā un trešā adrese, kas norāda uz šūnām, ar kurām komanda strādā. Piemēram, šūnā ar adresi 0111 ir komanda, kas nozīmē saskaitīt (01 ir saskaitīšanas kods) skaitļus no šūnām 0301 un 0303, bet iznākumu ierakstīt šūnā 0330. Adreses un kodi ir astotnieku skaitīšanas sistēmā. Visa šī programma sastāv no apmēram 200 komandām.

Tagad šāds programmēšanas veids liekas ļoti primitīvs un neērts, tomēr tam bija arī savas priekšrocības. Lai varētu sākt programmēt, bija jāzina pavisam nedaudz – daži desmiti mašīnas komandu, kuras varēja uzrakstīt uz mazas papīra lapiņas. Tagad, lai prastu sastādīt kaut vienkāršu programmu, vajadzīgas zināšanas vismaz krietnas grāmatas apmērā. Bez tam – programmas darba iznākums bija atkarīgs tikai no pašas programmas un mašīnas, nekā cita, ar ko programmai vajadzētu sadarboties, mašīnā nebija. Vārdu sakot, toreiz programmēšana stāvēja uz zemes, uz pašiem pamatiem, kamēr tagadējās programmas ir pilnīgi zaudējušas patstāvību un nevar iztikt bez milzīga un sarežģīta apkalpojošo programmu klāsta – visādām operētājsistēmām, kompilātoriem, u.t.t. Te jāpiebilst, ka man patīk darbi, kur var lielas lietas uzbūvēt no vienkāršiem "ķieģelīšiem", bet nepatīk tādi, kur jāliek kopā diezgan sarežģītas citu gatavotas detaļas. Tagadējā programmēšana, diemžēl, arvien vairāk kļūst par otrā veida nodarbošanos, un, atceroties bijušo, atliek tikai citēt kādas pazīstamas dziesmiņas vārdus – skaista bij jaunība, tā nenāks vairs...

Jā, jaunība man toreiz bija divās nozīmēs uzreiz – gan pašam, gan programmēšanas profesijai. Un nemaz jau tik brīnišķīgi skaista tajā otrajā nozīmē tā nebija – diezgan drīz nācās sajust, ka programmētāja darbs ir samērā vienmuļīgs un mazražīgs, un ka to noteikti varētu padarīt ātrāku un interesantāku, ja izdotos likt mašīnai pašai veikt darba tehnisko, neradošo daļu. Citiem vārdiem, ja izdotos sastādīt programmas, kuras palīdz programmēt.

Šī atziņa, protams, nebija mans izgudrojums, kaut gan – ļoti iespējams, ka es pie tās nonācu neatkarīgi no citiem. Kā tas īsti notika, atcerēties vairs neizdodas. Neatceros arī, kad un kāda bija mana pirmā šim nolūkam sastādītā programma. Liekas, ka tas varēja būt ap 1968. gadu, kad pirmo mašīnu BESM-2 jau bija nomainījusi mazliet modernākā BESM-4. Programmēšanas veids tai bija tāds pats – vajadzēja rakstīt uz īpašām blankām nebeidzamus ciparu stabiņus. Tiesa, uz BESM-4 jau bija pirmie mēģinājumi lietot algoritmu valodu ALGOL, kurā programma sastāvēja no vārdiem un formulām. Tomēr tie bija tikai mēģinājumi bez lieliem panākumiem – ALGOLa programmas strādāja daudz lēnāk par mašīnas valodā rakstītajām, bet programmēšana neko daudz vieglāka nebija.

Es jau no paša sākuma centos atrast pats savu ceļu tajā jaunajā jomā, kas saistīta ar programmēšanas darba pilnīgošanu, un ko vēlāk sāka saukt par sistēmprogrammēšanu. Mani pamatprincipi bija – vienkāršība un skaistums. Es biju pārliecināts, ka ļoti daudz var sasniegt ar pavisam vienkāršiem līdzekļiem, kas neprasa lielu darbu to saprašanai un apgūšanai, un kas praktiski nepasliktina programmas ekonomiskos rādītājus – izpildes ātrumu un vajadzīgo mašīnas atmiņas apjomu.

Vispirms es sastādīju dažas diezgan veiksmīgas palīgprogrammiņas, kas nemainīja programmu rakstīšanas tehniku, bet tomēr padarīja programmēšanu gan vieglāku, gan interesantāku. Drīz vien – tas varēja būt 70. gadu sākumā – tomēr kļuva skaidrs, ka programmēšanai mašīnas komandu valodā vairs nav nākotnes, jo programmas ir jāraksta nevis mašīnai, bet cilvēkam labi saprotamā veidā. Mašīna taču pati spēj pārstrādāt sev vajadzīgajā veidā visu, kas tikai satur viennozīmīgi saprotamu uzdevuma risināšanas aprakstu, citiem vārdiem – algoritmu. Jautājums bija tikai par to, kā algoritmus vislabāk pierakstīt.

Pirmās algoritmu jeb programmēšanas valodas, ar kurām es iepazinos (tiesa, diezgan virspusēji) – Algols un Fortrans – manī radīja tikai vilšanās sajūtu. Tiesa, bija arī viens spēcīgs pozitīvs iespaids – tādu manī izsauca vienā no Algola aprakstiem izteiktā atziņa, ka algoritma pieraksts no parastām matemātikas formulām atšķiras ar virzību laikā. Ja formula A=B+C izsaka divu lielumu A un B+C vienādību, tad līdzīgs Algola operators A:=B+C nozīmē, ka mainīgā A vērtība kļūst vienāda ar izteiksmes B+C vērtību. Vārdu sakot, algoritms ir it kā dzīvs, strādājošs veidojums, kamēr parastās formulas ir sastingušas un nemainīgas. Taču tas arī bija vienīgais, kas man šajā valodā patika, jo viss pārējais aizveda prom gan no matemātikas, gan no vienkāršības un skaistuma. Algoritma pieraksts, kas sastāvēja vairāk no angļu vārdiem, nekā no matemātiskiem simboliem, man likās nevajadzīgi garš un neveikls, bet valodas likumi – juceklīgi un sarežģīti. Lai prastu tādā valodā programmēt, vajadzēja zināt krietni daudz vairāk par mašīnas kodu tabuliņu, kura, kā jau minēju, bija uzrakstāma uz nepilnas lappuses.

To redzot, man radās vēlēšanās uzbūvēt pašam savu, patiešām vienkāršu, skaistu un spēcīgu programmēšanas valodu, kas visādus tur Algolus atstātu tālu aiz sevis. No tā brīža tad arī sākās mans trakais skrējiens pilnā gaitā un, kā vēlāk izrādījās – uz vietas. Es būvēju, brīžiem pat ļoti veiksmīgi, savas smilšu pilis, kuras viļņi vienmēr noskaloja gandrīz bez pēdām.

Manas pirmās algoritmu valodas, kuras es nosaucu citu aiz citas par A1, A2, u.t.t., radās tā ap 1973.–1975. gadu. Pašas pirmās kalpoja tikai algoritmu rakstīšanai uzmetumā, lai pēc tam cilvēks tos pārveidotu mašīnas valodā, bet A3 un A4 jau bija īstas programmēšanas valodas, kuras tulkoja pati mašīna. Šo valodu ideja bija pavisam vienkārša. Parastajiem matemātiskajiem apzīmējumiem tika pievienoti tikai divi jauni simboli: # un :, bet algoritma pieraksts sastāvēja no trīs veidu teikumiem:

3. Pārejas operators n#m (n – nosacījums, m – skaitlis, kas figurē kādā no iezīmēm). Nosacījums ir divas izteiksmes, kuru starpā ir viena no attieksmes zīmēm =, <, >, <=, >= vai <>, pēdējā nozīmē "nav vienāds". Nosacījums var būt arī tukšs.

Piešķires operators piešķir mainīgajam a izteiksmes b vērtību, bet pārejas operators nodod vadību (izpildes kārtu) operatoram, pirms kura ir iezīme m:, gadījumā, ja nosacījums n ir patiess. Tukšs nosacījums skaitās vienmēr patiess. Vēl jāpiezīmē, ka reizināšanai un dalīšanai jālieto zīmes * un /, kā tas ir arī citās programmēšanas valodās.

Piemēra pēc uzrakstīšu šajā valodā Eiklīda algoritmu, kas atrod divu doto skaitļu A un B lielāko kopīgo dalītāju L, bet pēc tam arī mazāko kopīgo dalāmo M.

Algoritmā ir lietota funkcija INT(X), kas nozīmē veselo daļu – lielāko veselo skaitli, kas nepārsniedz X.

Kā redzams, valodas pamatprincipus kopā ar piemēru man izdevās aprakstīt nepilnā lappusē. Pilns apraksts, protams, bija krietni garāks, tomēr ne jau grāmatas apjomā, kā tas bija ar Algolu. Vārdu sakot, savu mērķi es sasniedzu – man bija vienkārša, ekonomiska un krietni ērtāka par mašīnas komandām valoda, kurā varēja rakstīt programmas skaitlisku aprēķinu uzdevumiem.

Pasaulē lielāku atzinību tomēr ieguva pavisam pretēja rakstura programmēšanas valodu veidošanas princips, kuru varētu izteikt ar pazīstamajiem (ja nemaldos, Suvorova) vārdiem – grūti mācībās, viegli kaujā. Tas nozīmē, ka valodu būvētāji vismazāk domāja par to, lai viņu ražojumus varētu īsi aprakstīt un viegli iemācīties – galvenais, lai pēc iemācīšanās varētu ērti un ražīgi strādāt. Arī mans algoritma pieraksta matemātiskums (nekādus vārdus – tikai mainīgo apzīmējumus un darbību zīmes) bija pretrunā ar valdošajiem labā toņa likumiem, pēc kuriem programmas tekstam jābūt iespējami tuvam cilvēku (konkrēti – angļu) valodai. Tas nekas, ka daudz un gari jāraksta – toties viegli lasīt un saprast.

Tā es ar saviem vienkāršības un skaistuma ideāliem arvien vairāk paliku malā no ceļa, pa kuru pieaugošā ātrumā traucās uz priekšu pasaules sasniegumi programmēšanas jomā. Būtu es dzīvojis kaut kur kapitālistiskajā pasaulē, man jau sen būtu vajadzējis vai nu pieņemt vispāratzītos spēles noteikumus, vai arī meklēt citu nodarbošanos. Taču es biju Padomju Savienībā, kura arī stāvēja nomaļus no pārējās pasaules un arī centās visu darīt savdabīgi un saviem spēkiem. Mūsu skaitļošanas mašīnas arī bija mazjaudīgākas un daudz nabadzīgāk apgādātas, nekā citur pasaulē, tāpēc nebūt nebija mazsvarīgi, lai programmas strādātu taupīgi. Tas deva man zināmas izredzes uz panākumiem, jo man programmas bija īsas (līdz ar to tika taupītas perfokartes un papīrs izdrukām) un strādāja ātri. Un panākumi, lai arī ne sevišķi lieli un skaļi, man bija – dažas no manām programmēšanas sistēmām tika lietotas kādās 10 Padomju Savienības pilsētās. Tas jau bija laikā, par kuru vēl neesmu stāstījis – 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā, kad iekrita manas darba dzīves augstākās virsotnes.

Pirms tam, tiesa, bija brīdis, kad likās, ka esmu sevi jau izsmēlis, un tālāk vairs nav kur iet. Lūk, fragments no ieraksta dienasgrāmatā 1976. g. 12. maijā:

– – – Savu pasauli es pamatos esmu uzbūvējis, un nu diezgan negaidīti šī šķietami grandiozā celtne ir sasniegusi savus griestus. Pielikt klāt vēl kaut ko, izņemot nenozīmīgus sīkumus, vairs nav manos spēkos. Darbs ir sasniedzis tādu stāvokli, ka man vienam vairs nav pa spēkam to turpināt. Bet sastrādāties ar citiem es neprotu. Laikam jau es tā arī palikšu viens ar savām idejām par "apvērsumu programmēšanā", bet valoda A4 ies bojā reizē ar mašīnu BESM-4, kuru paredzēts drīz likvidēt. Pacelties līdz jaunās mašīnas VS-1020 līmenim es, visdrīzāk ticams, nespēšu, kaut arī brīžiem pūlos to darīt. Esmu jau par vecu, lai varētu kaut ko sākt no gala, no pašiem pamatiem, bet tieši tas patreiz tiek prasīts. – – –

Šajos vārdos redzama tipiska ainiņa, kas paveras brīdī, kad kārtējais vilnis veļas pāri manām smiltīs uzceltajām pilīm. Šis ir viens no pirmajiem tādiem brīžiem un ne tuvu ne pēdējais. Starp citu, tieši tādā pašā situācijā es esmu arī šodien, divdesmit gadus vēlāk, tikai ar to starpību, ka toreiz šie vārdi bija mazliet uzspēlēti, bet tagad es tiešām esmu jau par vecu, lai vēlreiz sāktu no nulles. Kaut gan – ko var zināt ...

Bet tajā pašā 1976. gadā, tikai rudens pusē, man izdevās gan "pacelties līdz jaunās mašīnas līmenim", gan arī jau izplānot uz šīs mašīnas veidojamo manu jauno programmēšanas sistēmu. Sākotnēji es to nosaucu par Sistēmu-77, jo paredzēju to uzbūvēt galvenokārt 1977. gada laikā. Atlikusī 1976. gada daļa pārsvarā aizgāja sapņojot ar vaļējām acīm par gaidāmo lielo darbu, bet gadu mijā es svēti apņēmos nākošo gadu veltīt Sistēmas-77 radīšanai, atliekot malā visu pārējo. Jāpiebilst, ka es gandrīz katru jaunu gadu esmu sācis ar lielu apņemšanos strādāt centīgāk un mērķtiecīgāk, tikai parasti visi labie nodomi drīz vien pagaisa. Vienīgais izņēmums, šķiet, bija 1977. gads – šoreiz es savu vārdu turēju un tiešām visu gadu strādāju ar neparastu uzcītību. Tas gan neglāba no atsevišķiem šaubu un neticības brīžiem, kāds, piemēram, ir fiksēts dienasgrāmatā 1977. gada 13. septembrī:

– – – No šī gada ir palikusi vairs nepilna trešdaļa. Vai es pagūšu paveikt iecerēto, pabeigt "Sistēmas" galveno daļu? Nezinu. Patreiz mani tas pat sevišķi neuztrauc. Vai tad viss ir jāizdara tieši šogad? Es jau tā esmu paveicis necilvēcīgi daudz. Mana sirdsapziņa būs mierīga arī tad, ja palikšu pusratā. Tagad man šī "Sistēma" vairs neliekas ne tik liela, ne arī tik svarīga. Un par visu mazāk man gribas gāzt pasauli apkārt ar saviem programmēšanas principiem. Lai pasaule iet savu ceļu. "Sistēmu" es taisu pats sev – lai tad, kad tā būs gatava, es varētu stādīt savas programmas, lietojot pašu pilnīgāko, vienkāršāko un skaistāko programmēšanas valodu visā pasaulē. Daļēji jau kaut ko līdzīgu es esmu panācis – man ir valoda BE-1, kurā es taisu savu A5 translatoru, un es esmu vienīgais visā pasaulē, kas šo valodu lieto. – – –

Te mazliet jāpaskaidro par tām valodām. Programmēšana uz tolaik jaunajām VS jeb Vienotās sistēmas mašīnām atšķīrās ar to, ka tieša mašīnas komandu lietošana vairs nebija paredzēta. Varēja programmēt kādā no tolaik jau diezgan attīstītajām programmēšanas valodām (pie mums visatzītākā bija PL-1), bet ja nu ļoti gribējās izmantot mašīnas iespējas bez starpniekprogrammām, tad nācās lietot tā saucamo Asembleru – valodu, kurā uzrakstītās programmas komandas tika pārveidotas "viens pret vienu" uz mašīnas komandām.

Asemblera valoda galīgi nebija manā gaumē, jo rakstīšana bija gara, un programmas pārveidošana mašīnas valodā gāja ilgi. Piedevām vēl ļoti izšķērdīgi nācās tērēt perfokartes, kuru pastāvīgi trūka – uz katras kartes novietojās tikai viena komanda (salīdzinājumam – uz BESM-4 katra karte saturēja 12 komandas). Tāpēc es uztaisīju savu valodu BE-1, kuru ironiski saucu arī par Besembleru. Tā veica Asembleram līdzīgu darbu, bet bija ļoti kompakta (5–10 komandas katrā perfokartē), un programmu pārveide notika tik ātri, ka mašīnas laika patēriņš uz to gandrīz nebija pamanāms. Neskatoties uz to, mana BE-1 nekādu popularitāti neieguva, jo zaudēja Asembleram uzskatāmības un ērtību ziņā. Tā es arī paliku vienīgais šīs pasaulē labākās valodas lietotājs. Savu uzdevumu BE-1 tomēr paveica – man tagad bija ļoti parocīgs (manā izpratnē, protams) instruments, ar kuru es uzbūvēju visu pārējo Sistēmu-77. Jāpiebilst vēl, ka ar A5 es apzīmēju nākošo, jau lietotājiem domāto, programmēšanas valodu, kas bija līdzīga A4, tikai paredzēta jaunajai mašīnai.

Izrādās, es vēl neesmu pateicis, ka programmēšanas valodu un programmu apstrādes līdzekļu taisīšana nebija mana pamatnodarbošanās. Specialitāte, kurā es strādāju, tiek saukta par teletrafika teoriju, un tā ir zinātne par sakaru sistēmu darbības matemātisko pusi. Es nodarbojos ar sakaru (galvenokārt telefona) sistēmu modelēšanu ar datoru palīdzību, un tas mani noveda pie modelēšanas programmu pilnveidošanas idejām, kuras es mēģināju izplatīt uz programmēšanu vispār. Modelēšanas jomā, pēc to laiku mērauklas, mani panākumi bija diezgan augstā līmenī, taču es klusībā cerēju uztaisīt revolūciju visās ar datoriem saistītajās lietās, un šajā ziņā es savas spējas biju stipri vien pārvērtējis. Uzbūvēt kaut ko labāko pasaulē es patiešām varēju tikai vienam vienīgam lietotājam – pats sev. Taču, lai galīgi nonāktu pie šī maziepriecinošā secinājuma, vajadzēja vēl gandrīz divus gadu desmitus, kuru laikā ne reizi vien likās, ka pasaules slavas virsotne ir tikai soļa attālumā.

Savu 1977. gada apņemšanos es izpildīju – gada beigās Sistēma-77 tik tiešām bija gatava lietošanai. Gan ne gluži bez trūkumiem un nepilnībām, kuru pakāpeniska novēršana turpinājās vēl vairākus gadus. Drīz mainījās arī nosaukumi – sistēma kļuva par SPALM (no vārdiem Sistēma, Programma, ALgoritms, Modelis) ar modelēšanas valodu PALM un programmēšanas valodu PAL (bijusī A5). SPALM uzplaukums un ziedu laiki turpinājās apmēram līdz 80. gadu vidum. 1982. gadā nāca klajā arī par šo sistēmu sarakstīta grāmata, kas izdota Maskavā, krievu valodā (līdzautors – G. Joņins, mūsu nodaļas vadītājs Skaitļošanas centrā).

Tajā pašā 1982. gadā sākās vēl viens liels pacēlums manā darbā, kura vārds ir SITA. Ar šo vārdu saistītās idejas vairāk attiecas uz modelēšanu, nekā uz programmēšanu vispār, tāpēc no sīka skaidrojuma atturēšos – tas būtu saprotams tikai speciālistiem. Dažos vārdos tomēr mēģināšu lietas būtību paskaidrot.

Lai varētu izpētīt kādas pietiekami sarežģītas iekārtas, piemēram, telefona centrāles, darbību, tai izveido modeli – matemātisku aprakstu, kurā ietvertas pētījumam vajadzīgās īpatnības, bet atmests viss mazsvarīgais. Tālākais ir atkarīgs no modeļa veida un sarežģītības pakāpes. Vienkāršākos gadījumos visu vajadzīgo var ar dažādiem paņēmieniem aprēķināt, bet citādi jālieto statistiskā modelēšana jeb simulācija, kad dators ar modeļa palīdzību imitē pētāmā objekta darbu. Pēdējā gadījumā var iegūt tikai aptuvenus rezultātus, kas dažādos eksperimentos iznāk atšķirīgi. Precizitāte palielinās, ja eksperimentē ilgāk, bet tas savukārt prasa lielāku datora laika patēriņu. Starp citu, tajos vienkāršākajos gadījumos, kad iespējama rezultātu precīza izrēķināšana, veicamais darbs ir sarežģītāks, jo simulācijas eksperimenta vietā jāsastāda un jāatrisina tā saucamie līdzsvara vienādojumi.

Pēc šī skaidrojuma es beidzot varu pateikt SITA-s pamatideju – man izdevās uziet paņēmienu, kā sastādīt universālu, abiem diviem apstrādes veidiem derīgu modeli. Tas nozīmē, ka lietotājam nav jādomā par to, ar kuru no abiem paņēmieniem iegūs rezultātus – darbs ir abos gadījumos vienāds un samērā vienkāršs. Tālāko dara manas programmas – ja modelis nav pārāk liels, notiek rēķināšana, automātiski sastādot un atrisinot vienādojumus, bet ja tas neizdodas, tad var lietot simulāciju.

Šī ideja man radās 1982. g. rudenī, un atkal es biju pārliecināts, ka nu ir klāt mana zvaigžņu stunda – šķita, ka pats liktenis ir atsūtījis man uzdevumu, kuru varu paveikt tikai es viens pats visā pasaulē. Gluži bez pamata šī pārliecība nebija – es biju pietiekoši daudz gan piedalījies zinātniskās konferencēs, gan rakstījis atsauksmes par disertācijām, tāpēc zināju, ka pasaulē nav plaši pazīstamu līdzekļu, kas automatizē modeļu skaitlisko aprēķināšanu. Citādi jau cilvēki nepūlētos paši rakstīt tos līdzsvara vienādojumus un stādīt programmas to risināšanai katram uzdevumam atsevišķi, bet pūlējās taču, un diezgan daudzi.

Manas idejas īstenošana solīja kolosālu darba un laika ietaupījumu – parastajā ceļā katrs modelis prasīja nedēļām vai pat mēnešiem ilgu darbu, kamēr ar SITA-s palīdzību tas būtu minūšu vai, lielākais, dažu stundu laikā izdarāms. Piedevām vēl stipri vien samazinātos iespēja kļūdīties.

Minētā ideja mani nepievīla – viss izdevās tieši tā, kā iecerēts. Universālās modelēšanas valodas pamatus es izdomāju vienā braucienā ar riteni no Slokas līdz Balgalei (ap 55 km) 1982. g. vēlā rudenī, bet līdz gada beigām bija sekmīgi izdarīti arī pirmie izmēģinājumi uz datora. Tālākais darbs, kura rezultātā universālā modelēšanas valoda kļuva par SPALM sastāvdaļu, gan izstiepās vairāku gadu garumā – gala iznākums bija ar nosaukumu SPALM-85, kas liecina par tā saistību ar 1985. gadu. Ar šo programmēšanas un modelēšanas sistēmu arī beidzās mans darbs pie Vienotās sistēmas datoriem – vēl pēc pāris gadiem to laiks bija pagājis, bet man nācās kārtējo reizi sākt visu no gala.

Interesanta ir nosaukuma SITA izcelsme. Tajā laikā pie mums darbs ar datoru bija organizēts tā saucamajā pakešu režīmā. Programmu perfokaršu paciņas veidā vajadzēja ielikt noteiktā kastītē, no kurienes operators to paņēma, ielaida mašīnā un ieguva rezultātus apdrukāta papīra izskatā. Šo papīru sauca par listingu, un operatori lika listingus noteiktā vietā, no kurienes programmētāji tos paņēma. Lai katrs savus rezultātus varētu ātri atrast, listings sākās ar labi redzamu virsrakstu, kurš varēja sastāvēt lielākais no 8 simboliem (burtiem, cipariem vai zīmēm). Pirmie trīs apzīmēja administratīvo apakšvienību (mūsu nodaļai bija C06), tad sekoja atstarpe, bet atlikušie 4 simboli palika programmētāja ziņā. No tiem pirmais bija autora personīgais burts, kas man bija S (no uzvārda), nākošos divus es lietoju programmas, bet pēdējo – tās varianta apzīmēšanai. Kad es sāku veidot modeļu automātiskās aprēķināšanas programmas, tad iedevu tām apzīmējumu IT, jo vienādojumu risināšanai es lietoju iterāciju jeb pakāpenisko tuvinājumu metodi. Pirmajam programmas variantam, dabīgi, tika burts A, un kopā iznāca SITA. Vārds man uzreiz iepatikās, jo Sita ir arī upīte un dzelzceļa stacija starp Liteni un Balviem. Drīz vien izdevās šim vārdam izdomāt arī oficiālu skaidrojumu – Simulācijas un ITerāciju Algoritmi, kas diezgan labi izsaka mana atklājuma būtību. Kad es liku priekšā ar šo vārdu apzīmēt jauno modelēšanas valodu, sākumā bija iebildumi (vārds neesot labskanīgs, esot tāds kā pasists), tomēr man izdevās savu pozīciju noturēt. Mazās upītes vārds devās izmēģināt savu laimi lielajā pasaulē.

Protams, arī šoreiz es savas spējas novērtēju par augstu. Nekādas pasaules slavas virsotnes SITA nesasniedza, tomēr tādu mazu vietiņu lielajā zinātnes pasaulē tā dabūja un ir spējusi to noturēt līdz pat šodienai. Biju es vai nebiju vienīgais cilvēks pasaulē, kas kaut ko tādu ir izdomājis un uzbūvējis, to es īsti nezinu vēl šodien. It kā jau kaut kur esot programmas modeļu aprēķināšanai, bet neko tuvāk par tām es neesmu dzirdējis – lielu popularitāti, tātad, tās nav guvušas, gluži tāpat kā mana SITA. Vēl arvien ir cilvēki, kas sastāda un risina līdzsvara vienādojumus ar rokām – viņi, pēc visa spriežot, pēc SITA-i līdzīgām programmām sevišķi neilgojas, jo tādas viņiem gluži vienkārši draud atņemt darbu.

Esmu atkal aizsteidzies notikumiem priekšā, tāpēc pakāpšos atpakaļ un īsi pastāstīšu, kā tas viss risinājās pēc kārtas. Vēl Vienotās sistēmas datoru laikos nācās pārdzīvot ne vienu vien progresa vilni, kas manu SPALM-u gluži vis nesagrāva, bet katrreiz kārtīgi sadrebināja gan. Perfokaršu vietā nāca tā sauktie displeji – ekrāni ar klaviatūru programmas ievadam. Sākumā arī tie darbojās pakešu režīmā – programmu aizsūtīja izpildīšanai un pēc laiciņa saņēma atpakaļ rezultātus. Vēlāk parādījās dialoga iespējas – varēja tieši sazināties ar strādājošu programmu. Ap to pašu laiku vajadzēja pāriet uz darbu ar virtuālajām mašīnām – katram lietotājam tika iedalīta kāda daļa no visa datora, un no tā radās ilūzija, ka visa mašīna ir viņa rīcībā, kaut gan patiesībā vienlaikus ar viņu strādāja vēl citi. Ar to Vienotās sistēmas ēra arī beidzās.

Pēc tam vēl uz īsu laiciņu – kādiem pāris gadiem – mums bija dators VAX, apmēram tādā pat līmenī, bet ar citādu komandu sistēmu,. Arī tam es paguvu uzbūvēt savu programmēšanas sistēmu SPALM-88, tātad jau 1988. gadā. Tajā es atkal mēģināju ielikt dažas jaunas idejas, no kurām galveno es nosaucu par plus-programmēšanu – tā deva lietotājam iespēju diezgan vienkārši pielikt klāt jebkurai programmai paša taisītus papildinājumus. Šīs idejas diemžēl aizgāja aizmirstībā kopā ar mašīnu VAX.

Tad jau bija klāt personālo datoru laikmets, kas turpinās vēl tagad. Lielās mašīnas, kuras aizņēma veselas zāles, tika nomainītas pret tādām, kas novietojas uz rakstāmgalda, taču paveikt šie mazulīši spēja sākumā ne mazāk, bet vēlāk nesalīdzināmi vairāk par saviem gigantiskajiem priekštečiem. Te nu man vairs neizdevās nokļūt līdz pašam zemākajam – mašīnas komandu – līmenim programmēšanā, jo tas bija noslēpts vēl dziļāk, nekā Vienotās sistēmas datoriem. Sāku programmēt valodā C jeb Sī, kas nav manis izgudrota. Dažās detaļās tā ir diezgan līdzīga manai PAL, tikai daudz pilnīgāka.

Paši pirmie soļi uz personālajiem datoriem (konkrēti – uz tiem, kas saucas IBM PC) man gan bija valodā BASIC jeb beisikā, kas skaitās pati primitīvākā no pazīstamajām programmēšanas valodām. Tajā es tā ap 1990. gadu uzbūvēju savu pirmo modelēšanas sistēmu uz IBM PC, kuru nosaucu par SITA/B. Tā iznāca galvenokārt mācībām domāta, jo lielus uzdevumus ar to risināt nevar, toties ļoti skaisti uz ekrāna var redzēt, kas programmā notiek. Mazliet vēlāk, jau izmantojot valodu C, es sāku veidot sistēmu SITA/C, kas ir lietojama praktiskiem uzdevumiem gan modelēšanā, gan cita veida programmēšanā (pēdējā gadījumā tā papildina C iespējas ar dažiem jauninājumiem, piemēram, grafiku zīmēšanas līdzekļiem). Vēl vēlāk, jau pašos pēdējos gados, ir nākusi klāt vēl SITA/E, kas domāta modeļu skaitliskai aprēķināšanai. Visām šīm Sitām ir radīta arī kopēja apkalpojošo programmu sistēma jeb darba vide, kas saucas AMIS – Algoritmu un Modeļu Infra-Struktūra. Tāda tā mana pasaule programmēšanā izskatās pašlaik.

Diemžēl salīdzinājumā ar tagadējo pasaules līmeni tā ir vecmodīga un primitīva. Būtībā kārtējais progresa vilnis to jau ir apracis, taču brīnumainā kārtā tā arī zem ūdens vēl kaut kā dzīvību velk. Skaidrs, ka ilgi tas neies, un kaut ko glābt varētu tikai tad, ja sāktu atkal no pašiem pamatiem, bet vai ir vērts, es tiešām nezinu. Nav vairs ne spēka, ne apņēmības, ne arī pārliecības, ka darbs nebūs veltīgs. Jo tie viļņi, kas aizskalo manus būvējumus, taču nāks vēl un vēl, bet cilvēka mūžs ir galīgs. Lai radītu kaut ko tādu, kas paliks arī pēc manis, un ko turpinās citi, es esmu izrādījies par vāju.

Pateikšu dažus vārdus arī par to vilni, kurš patreiz slīcina nost mana darba augļus. Arī tam ir savs vārds, kas angliski ir Windows, bet latviskā tulkojumā (kuru gan neviens nelieto) – Logi. Tā ir tāda programmēšanas sistēma vai drīzāk vide, kurā viss notiek uz datora ekrāna redzamos ierāmētos taisnstūros jeb logos. Šos logus lietotājs var atvērt un aizvērt, kā arī bīdīt pa ekrānu, un tajos risinās dažādas ar programmu saistītas darbības. Šie logi nu ir pilnīgi pārņēmuši savā varā visus mūsdienu datorus, bet tas, kas palicis ārpus tiem, skaitās atpalicis un novecojis – tai skaitā mana SITA. Strādāt ar tiem logiem, ja kaut cik iemanās, tiešām ir skaisti un interesanti, taču pašam tajos kaut ko noprogrammēt ir šausmīgi sarežģīti. Vismaz man tas līdz šim nav izdevies. Tiesa gan, es arī nopietni neesmu mēģinājis to iemācīties. Droši vien, ka iemācīties es varētu, bet manī pret šiem logiem ir izveidojusies tāda psiholoģiska barjera, kurai es netieku pāri. Jo tajos ir (vai vismaz man liekas, ka ir) kaut kas vairāk par kārtējo datoru zinātnes progresa vītni.

Tajos ir maniem principiem pretēja programmēšanas stila triumfs un līdz ar to – manu ideālu sakāve. Ja man galvenais ir vienkāršība un loģiskā skaidrība, tad logu vadmotīvs ir panākt neierobežotas iespējas vienalga par kādu cenu. Tur dominē milzīgu apmēru programmas, kādas viens cilvēks diez vai spētu sastādīt kaut vienu visā mūžā. Tajās programmās ir ielikts tik milzumdaudz visādu iespējamu darbību, ka to lietošanas apraksti aizņem biezas grāmatas. Tās, protams, netaupa ne datora laiku, ne atmiņu, un uz mazjaudīgiem datoriem tie logi vispār neiet. Tagad jau tādus arī vairs neražo, un datori atkal palēnām kļūst milzīgi – ja ne ārējo apmēru, tad uzbūves komplicētības ziņā noteikti.

Man jau bija tādas aizdomas, ka tie logi nav vis lietu dabīgās virzības rezultāts, bet gan kāda ģeniāla cilvēka veiksmīgi realizēta ideja, kurai izdevies iekarot pasauli. Šīs aizdomas apstiprinājās – tā tas tiešām ir. Tā cilvēka vārds ir Viljams (arī Bils) Geitss, viņš patreiz ir ap 40 gadu vecs, dzīvo ASV un ir gan pasaules bagātākais cilvēks, gan jaunākais no miljardieriem. Savu bagātību, kura esot ap 18 miljardiem dolāru, viņš ir ieguvis tieši ar darbu datoru zinātnes jomā, un Windows ir viens, bet ne vienīgais no viņa pasaulslaveniem izgudrojumiem.

Es tā aptuveni izrēķināju, ka mans materiālais stāvoklis ir vērtējams ar apmēram miljonreiz mazāku skaitli, un acīmredzot tikpat reižu mazāks ir arī mans ieguldījums datoru lietās. Tā kā es arī kādreiz biju klusībā sapņojis par savu programmēšanas ideju pasaules slavu, tad iznāk, ka esmu sevi pārvērtējis miljons reižu. Tā gan. Atliek tikai apsveikt savu neklātienes sāncensi ar skaistu un pelnītu uzvaru. Bet pašam – jāprot samierināties ar zaudējumu bez histērijas un panikas.

Es jau arī gluži vēl panikā nekrītu un turpinu ķepuroties. Man ir radušās dažas jaunas idejas par to, kā pretoties progresa viļņu graujošajam efektam, bet vai no tām kas iznāks, vēl nezinu. Ja iznāks, uzrakstīšu par to vēl kādā nākošā nodaļā.

Apmēram pusotru kilometru no šejienes (es patreiz esmu savā dzīvoklī Ķengaragā pie Šķirotavas stacijas) ir vietiņa, kuru es pie sevis esmu iesaucis īpatnējā vārdā – Pats Galvenais. Tur ir tāds celiņš ar bērziem gar malām, un kad es tur retumis iegriežos, braucot ar riteni, tad es domās cenšos sev atbildēt uz jautājumu – kas manā dzīvē patreiz ir tas pats galvenais? Vārdu sakot, tas atkal ir viens no maniem paša sagudrotiem rituāliem, arī ne pārāk nopietni ņemams, bet tomēr noderīgs, lai iegūtu zināmu garīgu ievirzi. Arī vakar es tur iegriezos, lai piešķirtu lielāku svinīgumu darbam, ko es sāku pašlaik – šīs nodaļas rakstīšanai. Jo tagad gan man, gan Zilajai grāmatai šī nodaļa ir pats galvenais, un tā es to arī esmu nosaucis. Te es centīšos, kā jau pašā sākumā solīju, aptvert visu firmamentu – izklāstīt savas domas par pasaules uzbūves pamatiem.

Manā izpratnē pasaule sastāv no divām pamatdaļām – materiālās un garīgās, kas abas ir vienlīdz svarīgas. Materiālā daļa jeb matērija veido patstāvīgu apakšsistēmu, kura principā var pastāvēt arī bez garīgās daļas jeb gara. Šajā daļā, kuru sauksim par materiālo pasauli, valda dabas likumi, un nekādi garīgie spēki nevar šos likumus ne mainīt, ne pārkāpt. Līdz ar to nav iespējamas tādas dabas parādības, kas ir pretrunā ar zinātnes atklātajiem likumiem, izņemot gadījumus, kad zinātnes priekšstati par dabu ir nepilnīgi vai kļūdaini. Tajā pašā laikā gars var ietekmēt materiālās pasaules norises – tālāk redzēsim, ka tas ir pilnīgi iespējams, nepārkāpjot dabas likumus.

No matērijas neatkarīga gara pastāvēšana seko no jēdzīguma aksiomas – ja garīgās norises būtu tikai matērijas kustības forma, kā to apgalvo materiālisti, tad cilvēkam nebūtu brīvas izvēles iespējas, un līdz ar to nebūtu arī atbildības par savu rīcību.

Gara un matērijas saikni nodrošina trešais mana pasaules skatījuma pamatelements, un tas ir algoritms. Ja tēlaini matēriju var salīdzināt ar mūzikas instrumentu, bet garu ar muzikantu, tad algoritms ir notis jeb atskaņojamā melodija. Atšķirībā no gara un matērijas, algoritms nav pats par sevi pastāvošs – tas ir gara radīts veidojums, kas kalpo, lai varētu mērķtiecīgi iedarboties uz matēriju.

Te nu atkal jāatgriežas pie reiz jau uzdotā jautājuma – kas ir algoritms? Kā jau minēts, algoritms ir pamatjēdziens, līdzīgi kā arī gars un matērija. To nevar definēt ar kaut ko vienkāršāku, bet var tikai aizstāt ar sinonīmiem – priekšraksts, instrukcija, rīcības plāns un tamlīdzīgi. Enciklopēdijā (tajā pašā, kura minēta jau ievadā), piemēram, algoritms ir definēts kā priekšraksts uzdevuma atrisināšanai. Kā galvenās algoritma īpašības parasti min efektivitāti (algoritmam ir jānoved pie uzdevuma atrisinājuma), viennozīmīgumu (tam jābūt nepārprotamam) un masveidīgumu (parasti ar vienu algoritmu var risināt daudzus radniecīgus uzdevumus). No filozofiskā viedokļa algoritmu varētu raksturot kā dzīves gudrību – algoritms ir zināšanas par to, kas un kā jādara, lai sasniegtu kādu noteiktu mērķi.

Algoritms pats par sevi nekādas darbības neveic – lai iegūtu vajadzīgo rezultātu, algoritms ir jāizpilda. Algoritma izpildes rezultāts parasti kādam ir vajadzīgs (citādi izpildei nav jēgas), un šo "kādu" sauc par algoritma lietotāju. Visbeidzot, katram algoritmam ir autors, kas to ir izgudrojis. Tātad – ar algoritmu saistās darbojošos personu trijotne – autors, izpildītājs un lietotājs. Turpinot aizsākto analoģiju ar skaņdarbu, tiem atbilst komponists, mūziķis un klausītājs. Protams, ne vienmēr šīs personas ir dažādas – izpildītājs bieži vien ir arī lietotājs, bet dažkārt lietotājs vai izpildītājs pats ir arī autors.

No šīs trijotnes tikai izpildītājs var būt tīri materiālas dabas objekts (tipiskākais piemērs – dators). Autoram un lietotājam noteikti piemīt arī garīgas īpašības, jo citādi nevar runāt par mērķtiecību. Par lietotāju var būt tikai dzīva būtne, bet par autoru – saprātīga būtne. Vispār, pēc attieksmes pret algoritmu var izveidot pakāpienus, kuros katrs nākošais ir ar augstāku organizētības pakāpi:

Uz pagaidām augstākā pakāpiena ir novietots cilvēks kā vienīgā droši zināmā ar apziņu un saprātu apveltītā būtne. Vai ir kāds vēl augstāks pakāpiens? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatzīmē, ka apskatāmie pakāpieni balstās uz vienu pieņēmumu, ko es esmu nosaucis par autora aksiomu – katram algoritmam ir autors, kas to ir apzināti veidojis. Par autora aksiomas pamatotību runāsim vēlāk, vispirms apskatīsim tās sekas.

Ja autora aksioma ir spēkā, un minētie četri pakāpieni aptver visu esošo, tad iznāk, ka algoritma autors var būt tikai cilvēks. Taču dabā ir vērojami arī algoritmi, kas nav cilvēku radīti, un tie ir algoritmi, kas darbojas dzīvajā dabā. Centrālo vietu starp tādiem algoritmiem ieņem ģenētiskais kods – molekulās ierakstīta informācija, pēc kuras notiek jebkura dzīva organisma veidošanās. Tātad, bez cilvēka ir vēl kāds algoritmu autors, kurš jānovieto uz vēl augstāka pakāpiena, jo arī paša cilvēka ģenētiskais kods ir šī autora radīts. Cilvēka radītāju dabīgi ir saukt par Dievu, tāpēc varam uzrakstīt vēl vienu pakāpienu:

Dievs atrodas uz augstāka pakāpiena par cilvēku tāpēc, ka spēj radīt arī algoritmu autorus, konkrēti cilvēkus, kamēr cilvēks var radīt tikai pašus algoritmus un ierīces to izpildīšanai. Te varētu iebilst, ka arī cilvēku veidotās datorprogrammas principā var radīt jaunus algoritmus, taču tā nav jaunrade pēc būtības – dators vienmēr ir tikai izpildītājs, bet ne radītājs, jo tam nav brīvas izvēles iespējas. Pēdējo ar materiālās pasaules līdzekļiem vien sasniegt nevar, bet veidot būtnes ar garīgām īpašībām cilvēks nespēj (te nav runa par bērnu radīšanu, kas būtībā nav radoša darbība, bet gan dabas, t.i. Dieva, dotā algoritma izpilde).

Tagad daži vārdi par autora aksiomas pamatotību. Materiālisti uzskata, ka dzīvās dabas galvenais algoritms – ģenētiskais kods – ir pakāpeniski izveidojies evolūcijas ceļā. Koda pilnveidošanas mehānisms sastāv no mutācijām (tā sauc nejaušas dažādu iedarbību izraisītās koda pārmaiņas) un dabīgās atlases, kas derīgās mutācijas pavairo, bet nelietderīgās iznīcina. Vai šāds mehānisms varēja dažu miljardu gadu laikā izveidot visu tagad vērojamo dzīvības formu daudzveidību? Man šķiet, ka nē. Dabiskā atlase, tiesa, var pilnveidot jau esošās dzīvo organismu formas, taču nespēj radīt neko tādu, kas nav sasniedzams ar sīkiem solīšiem, bet prasa uzreiz izveidot kaut ko kvalitatīvi jaunu. Nu kaut vai putna spārnu. Spārns var derēt lidošanai vai kaut planēšanai tikai tad, kad tas sasniedzis diezgan lielu pilnības pakāpi, bet līdz tam noteikti būs posms, kurā pusgatavais spārns dzīvniekam nekādu labumu nedos, un dabīgā izlase to noteikti izbrāķēs. Lai tiktu šim posmam pāri, mutācijai ir nejauši jāizveido ģenētiskā koda ļoti komplicēts papildinājums, bet tāda notikuma varbūtība ir ārkārtīgi niecīga. Tas būtu apmēram tas pats, kā cerēt, ka pērtiķis, spēlējoties ar rakstāmmašīnu, varētu nejauši uzrakstīt sīku pamācību, kā izgatavot lidošanai derīgus spārnus.

Dzīvās dabas evolūcija kļūst daudzkārt ticamāka un saprotamāka, ja pieņem, ka ģenētiskā koda radīšana un pilnveidošana ir nevis nejaušību, bet gan saprātīga autora roku darbs. Tad ir redzams, ka Dievs tiešām ir radījis pasauli, vismaz dzīvo, tikai ne sešās dienās, bet gan miljardiem gadu ilgā neatlaidīgā darbā. Būtībā tas ir programmētāja darbs, kur visa dzīvā daba ar tās dabīgo atlasi kalpo kā dators programmu pārbaudei un uzlabošanai.

Un nu par to, kādā veidā ir iespējama Dieva (vai cita garīga spēka, tai skaitā cilvēka apziņas) iedarbība uz materiālo pasauli, nenonākot pretrunā ar dabas likumiem. Lai to saprastu, ir jāņem palīgā fizikālais Nenoteiktības princips, kas apgalvo, ka vielas sīkākajām sastāvdaļām – atomu kodoliem un elektroniem – piemīt arī viļņu īpašības, un tām nevar precīzi noteikt reizē ātrumu un atrašanās vietu. Daļiņa, kas atrodas kustībā, ir it kā izsmērēta kādā telpas apgabalā, un var noteikt tikai varbūtību, ar kādu šo daļiņu var sastapt kādā no apgabala vietām. Līdz ar to visos mikropasaules procesos notiek kaut kas līdzīgs loterijai, kur nevar paredzēt, kas tieši notiks, bet ir zināmas tikai iespējamo notikumu varbūtības.

Nenoteiktības principa filozofisko būtību nespēja saprast pat Einšteins, uzskatīdams, ka Dievs kauliņus nemet, un tāpēc dabā nekādām laimes spēlēm nevajadzētu būt. Dievs patiešām mikropasaules kauliņus nemet (tas jau ir mans viedoklis), to dara no matērijas veidotā daba, taču Dievam un garīgajiem spēkiem vispār ir iespēja ietekmēt šīs mešanas iznākumu, liekot dažos gadījumos kauliņiem uzkrist tieši vēlamajā kārtībā. Citiem vārdiem, gars spēj materiālās pasaules nenoteiktību zināmā mērā pārvērst par noteiktību, vadīdams nejaušos procesus noteiktā virzienā. Tāda veidā tad arī tiek programmēts ģenētiskais kods – molekulu izmaiņas, kas no malas raugoties šķiet kā nejaušas mutācijas, būtībā ir apzināti virzītas uz arvien lielāku pilnību.

Tālāk es pievērsīšos cilvēku sabiedrībā notiekošajiem procesiem, apskatot tos saistībā ar algoritma jēdzienu. Cilvēka darbs vienmēr ir algoritmu izpilde vai algoritmu radīšana, vai arī viens un otrs reizē. Atkarībā no tā, kurš no šiem diviem veidiem ir pārsvarā, izšķir ikdienas jeb rutīnas darbu un radošo darbu. Galvenā radošā darba iezīme ir tā, ka vienreiz padarīts darbs otrreiz vairs nav jādara, jo tā rezultāts ir algoritms, kas lietojams neierobežoti ilgi. Ikdienas darbs turpretī ir darāms daudzreiz, jo neko ilgstoši paliekošu tas nerada. Te jāpiebilst, ka šajā skatījumā tradicionālais algoritma jēdziens ir nedaudz jāpaplašina, uzskatot par algoritmiem arī mākslas darbus – literāros sacerējumus, mūziku, gleznas u.c. Kaut arī tie nav priekšraksti noteiktu uzdevumu veikšanai un parasti nav arī saprotami pilnīgi viennozīmīgi, tomēr citas algoritmiem raksturīgās īpašības tiem piemīt. Tie ir virzīti uz zināmu, kaut arī ne vienmēr skaidri formulētu, mērķi, tos rada, izpilda un lieto (atcerēsimies algoritma salīdzinājumu ar skaņdarbu), un reiz radīti, tie var pastāvēt neierobežoti ilgi.

Abu veidu darbi cilvēku sabiedrībai ir nepieciešami, taču to loma ir dažāda. Ikdienas darbs nodrošina stabilitāti, bet radošais darbs – mainību un attīstību. Radošais darbs ir darba augstākā forma, bet tas nenozīmē, ka ikdienas darbs būtu kaut kas nicināms un pazemojošs. Tā kā algoritmu rada vienreiz, bet izpilda daudzreiz, tad ir pilnīgi dabīgi, ka vairāk nākas nodarboties ar algoritmu izpildi un mazāk – ar jaunradi. Iespēja, ka cilvēki varētu nodarboties tikai ar algoritmu radīšanu, kurus izpildīs datori un roboti, nav visai reāla kaut vai tādēļ, ka cilvēks, kas neprot algoritmus izpildīt, diez vai spēs tos radīt.

Ja abi darba veidi ir pareizi sabalansēti, tad dzīve rit harmoniski un bez lieliem satricinājumiem. Novirzīšanās uz vienu vai otru pusi izsauc nepatīkamas sekas – vēsture pazīst gan sastinguma jeb stagnācijas periodus, kad nomācošā pārsvarā ir neradoša darbība, gan arī juku laikus, kad sabiedrība cieš no sasteigtiem un nepamatotiem jaunievedumiem. Abu veidu nelaimēm ir kopēji cēloņi, kas sakņojas nepareizā izpratnē par cilvēka lomu jeb sūtību. Rodas iespaids, ka cilvēks īsti neprot vai negrib pienācīgi nostāvēt uz sava ceturtā pakāpiena.

No seniem laikiem līdz pat mūsdienām ar apbrīnojamu neatlaidību darbojas kāds spēks, ko varētu nosaukt per karojošo aprobežotību. Tas par katru cenu cenšas nogrūst cilvēku no minētā pakāpiena, pazeminot to līdz dzīvnieka vai pat robota līmenim. Šis spēks mēdz parādīties visdažādākajos ietērpos – par savu pasaules uzskatu karojošā aprobežotība var pieņemt gan ideālismu kādas reliģijas formā, gan materiālismu. Notikumi visos gadījumos attīstās gandrīz pēc viena un tā paša scenārija.

Sākumā ir kāda skaista un cēla ideja, kas cita starpā noteikti sludina visu cilvēku vienlīdzību. No vienlīdzības savukārt izriet (kas gan atklāti uzsvērts netiek), ka radošais darbs ir nosodāms, jo tas nevar būt masveidīgs, un tajā visi nevar gūt vienādus panākumus. Cita lieta ir darbs pēc gatava algoritma, kurā tiešām visi ir puslīdz vienlīdzīgi un vienmēr var cits citu aizvietot. Cilvēku apziņā neatlaidīgi tiek iepotēts uzskats, ka obligāti jādzīvo pēc vienas reizi par visām reizēm noteiktas kārtības (lasi – algoritma), un katrs mēģinājums šo kārtību mainīt ir visbriesmīgākais noziegums.

Sākotnējā vienlīdzības ideja drīz vien tiek nobīdīta malā – kad karojošā aprobežotība sasniedz savu virsotni, notiek ļoti krasa cilvēku dalīšana savējos un pretiniekos, izvēršot pret pēdējiem nežēlīgu vajāšanu (spilgtākie piemēri ir viduslaiku inkvizīcija, Hitlera un Staļina nāves nometnes). Pretinieku godā pirmām kārtām nonāk tie, kas nespēj samierināties ar izpildītāju lomu – aktīvie, radoši domājošie cilvēki. Notiek negatīvā atlase, kas pamazām sabiedrību noved līdz patiešām dzīvnieciskam līmenim – Zemes augstākais pakāpiens paliek tukšs.

Dabas likumi tomēr prasa savu, un karojošās aprobežotības uzvara ir reizē arī tās gals – sabiedriskā iekārta, kurā iznīcināts viss radošais, nav dzīvotspējīga. Tā nenovēršami sabrūk, un sākas jau minētie juku laiki – ilgi apspiestā radošā enerģija laužas uz āru, izjaucot līdzsvaru uz otru pusi. Reizē ar garīgo atmodu nāk nenoteiktība, nedrošība, kļūdu pārpilnība un jaunas visu aptverošas idejas meklējumi. Lai sāktos atkal viss no gala.

Karojošā aprobežotība ir tikai viena no izpausmēm kādai dziļākai parādībai, kurai es ilgi meklēju piemērotu nosaukumu, kamēr beidzot izvēlējos pašdarinātu vārdu hiperidejisms. Tas nozīmē kādas idejas pārspīlēti dedzīgu slavināšanu un pielūgšanu, pakārtojot tai visu pārējo. Hiperidejisma būtība ir labi parādīta reiz jau minētajā Raiņa dzejolī, kuru es tagad citēšu pilnībā:

No pirmā acu uzmetiena izskatās skaisti, aizraujoši un pacilājoši. Tieši tādēļ jau tik daudzi ir bez lielas domāšanas metušies savu augstāko ideju ugunīs, sadedzinot tajās bez žēlastības gan sevi, gan citus. Kā jau minēju, arī man kādreiz šis dzejolis likās ļoti simpātisks – līdz tam laikam, kamēr neaizdomājos dziļāk. Tagad man šī dzejoļa rindām par sevis un citu nežēlošanu vienmēr nāk līdz kāda ļoti uzskatāma ilustrācija – ar sprāgstvielu saiņiem apjozies terorists-pašnāvnieks, kas iekāpj pārpildītā autobusā, lai pēc brīža atskanētu sprādziens, aizraujot nāvē pašu varoni un nogalinot vai sakropļojot desmitiem pilnīgi nevainīgu cilvēku. Ainas, kas redzamas pēc šādiem sprādzieniem, palaikam var vērot televizora ekrānā reportāžās no Tuvējiem Austrumiem, kur palestīnieši tādā veidā karo pret Izraēlu.

Visizteiktākais hiperidejisma piemērs cilvēces vēsturē, šķiet, bija staļinisms, kuru man pašam bija lemts pieredzēt, un par ko es šajā grāmatā jau rakstīju. Par hiperidejisma pamattēzi var uzskatīt Staļina laikā bieži minēto teicienu – kas nav ar mums, tas ir pret mums. Šajā frāzē ir visa hiperidejisma sāls – nevienam nav ļauts izvairīties no augstākās idejas dzelžainā tvēriena. Ir tikai divas iespējas – ar to, vai pret to. Cilvēki, neatkarīgi no viņu vēlēšanās, tiek sadalīti divās nesamierināmi naidīgās grupās, un tiem, kas ir ar, tiek uzlikts par svētu pienākumu apkarot tos, kas ir pret. Kā pats par sevi saprotams tiek pieņemts, ka visi labie un gudrie cilvēki ir ar, bet pret var būt tikai nelieši un apmuļķotie. Raksturīgas hiperidejisma pazīmes ir arī savas idejas nemitīga slavināšana, visu cilvēku uzskatīšana par tās mūžīgiem parādniekiem un svēta pārliecība, ka agrāk vai vēlāk šī ideja pārņems savā varā visu pasauli uz mūžīgiem laikiem.

Kaut arī hiperidejismu sevišķi spilgti parādīja tieši komunisti ar savu materiālistisko pasaules uzskatu, šīs parādības saknes visdrīzāk ir meklējamas reliģijā. Jebkura no pasaulē izplatītākajām ticībām stingri stāv hiperidejisma pozīcijās, sludinot, ka tikai tā ir vienīgā īstā un pareizā. Dabīgi, ka līdz ar to dažādu reliģisko novirzienu starpā rodas nebeidzami konflikti un pat asiņaini kari. Tikai tur, kur reliģija ir spējusi savu hiperidejiskumu pieklusināt un pārāk klaji neizrādīt, tā var būt arī pozitīvu ideālu nesēja.

Ielūkojoties mūsu pašu kristīgās ticības pamatos, jāsaka apmēram tas pats, ko es jau teicu par to Raiņa dzejoli. Gluži kā latviešu tautas parunā – uz mēles medus, bet sirdī ledus. Pirmajā brīdī viss šķiet tik skaisti, tīri un cēli, bet dziļāk pavīd tumša, mežonīga nežēlība. Nevilšus rodas iespaids, ka Dievs ir radījis cilvēku tikai tāpēc, lai būtu pret ko vērst savu bardzību un parādīt savu neierobežoto varu. Ko gan tikai Bībelē attēlotais Dievs nav darījis, lai pārmācītu savus nepaklausīgos radījumus! Sākot jau ar Ādama un Ievas izdzīšanu no paradīzes – pie labākās gribas taču ir grūti stādīties priekšā mīlošu tēvu, kas padzen savus bērnus no mājām tikai par to vien, ka tie paslepus nogaršojuši kādu neatļautu kārumu. Pie tam ar izdzīšanu vien jau nepietika – par šo pirmo palaidnību Dievs vēl arvien turpina izrādīt nelabvēlību visam cilvēku dzimumam, pieminot to kā iedzimto grēku. Bet tālāk Bībelē nāk lietas, kuras ar izdaudzināto Dieva žēlastību un cilvēkmīlestību ir pavisam grūti savienojamas – tur ir gan grēku plūdi, gan Sodomas un Gomoras pilsētu nopostīšana, gan epizodes, kur Dieva eņģelis (!) ar zobenu rokā apkauj izredzētās tautas ienaidniekus.

Ar visu minēto tomēr ir bijis par maz, lai remdētu Dieva dusmas par cilvēku nodarījumiem. Šo ļaunumu, izrādās, ir varējis līdzsvarot tikai īsti dievišķīgs upuris, un tāpēc mocekļa nāvē devies Dieva dēls un reizē arī cilvēks Jēzus Kristus. Lai izpildītu peramā zēna lomu, saņemot sodu par citu cilvēku grēkiem. Tas tiek pasniegts kā cilvēces lielākais iepriecinājums un Dieva mīlestības pret pasauli augstākais apliecinājums. Es gan tur neko priecīgu neredzu, jo cilvēkam, kurš nav galīgs egoists, vislielākais sods ir apziņa, ka kādam citam jācieš viņa vietā.

Varbūt es te pārāk sabiezināju krāsas, parādot tik nepievilcīgā skatījumā ticību, kurai arī pats skaitos piederīgs, bet tas man (atklāti sakot, ar diezgan smagu sirdi) tomēr bija jādara, lai novestu savu domu līdz galam. Bībele ir grāmata, kas no senatnes līdz pat mūsdienām stipri ietekmē sabiedrisko apziņu, un tas, ko es te ļoti īsi attēloju, ir šajā grāmatā apslēptais hiperidejisma lādiņš ar ārkārtīgi lielu postošo spēku. Ļoti ticams, ka arī Staļins savas iekārtas pamatprincipus ir aizguvis no Bībeles – ne velti viņš jaunībā ir mācījies garīgajā seminārā. Viņam nemaz tik daudz tur mainīt nevajadzēja – pietika kristīgās idejas aizstāt ar komunistiskajām un pašam sevi ielikt Dieva vietā. Var jau, protams, apgalvot, ka visas staļinisma šausmas ir Dieva sods par to, ka cilvēks uzdrīkstējies viņam līdzināties, bet – kas gan tas par tēvu, kuru bērns nedrīkst ņemt sev par paraugu?

Nav arī nemaz tik grūti saprast tos, kas laiku griežos ir kļuvuši no pārliecinātiem kristiešiem par tik pat dedzīgiem komunistiem un otrādi – pārejot no viena hiperidejisma uz otru, domāšanas veidā jau nekas nemainās, jānomaina tikai ārējās izpausmes. Šāds hiperidejisma kalps vienmēr atzīst par savējo to augstāko ideju, kurai pieder spēks un vara – lūk, arī visa gudrība.

Runājot par hiperidejisma dažādām izpausmēm jeb sejām, atcerēsimies, ka līdzīgs stāvoklis ir arī ar algoritmu – to var uzskatāmi stādīties priekšā tikai tad, ja tam uzliek masku, kuras izskatu nosaka ne tik daudz paša algoritma būtība, cik autora izdoma. To pašu var teikt par Dieva apveidu dažādās reliģijās – tā kā Dievs nav cilvēkam tieši uztverams, tad viņa attēlošanai lieto maskas, kas padara viņu cilvēkiem saprotamāku, bet viņam pašam nepieder. Viena no tādām maskām ir Jēzus Kristus, ar kura tēlu saistās visa kristīgā ticība. Nav būtiski, vai Kristus ir vai nav vēsturiska persona (t.i., vai viņam ir bijis reāls prototips) – to, ka te ir runa par masku un nevis patiesu Dieva izpausmi, apliecina tas, ka ir citas ne mazāk nopietnas reliģijas ar pavisam citādu Dieva atveidojumu. Žēl tikai, ka ticīgie nav nonākuši līdz tik pat dziļai izpratnei par Dievu, kā matemātiķi par algoritmu – pēdējie taču nerīko ticības karus, lai aizstāvētu katrs savu algoritma koncepciju kā vienīgo īsto un pareizo. Tā vietā viņi meklē un arī atrod pierādījumus, ka visas koncepcijas ir līdzvērtīgas un izsaka vienu un to pašu.

Tiesa, Dievs nav gluži tik matemātisks jēdziens kā algoritms, tāpēc te neko stingri pierādīt nevar – var tikai pēc analoģijas ar algoritmu teoriju izdarīt puslīdz ticamus pieņēmumus. Skaidrs, ka hiperidejisko reliģiju priekšstati par Dievu savā būtībā ir stipri līdzīgi un atšķiras tikai ārēji, bet vai tie patiešām atbilst īstenībai? Uzdrošinos apgalvot, ka nē, izvirzot savu nākošo un arī pēdējo aksiomu: Dievs nav hiperidejists.

Pamatot šo izteikumu es mēģināšu ar matemātikā pazīstamu paņēmienu, kad pieņem par pareizu pretēju apgalvojumu un parāda, ka tas noved pie pretrunas. Tātad, pieņemsim par pareizu hiperidejisko Dieva izpratni, kas, kā jau minēju, ir pamatā kristīgajai un citām pasaules lielākajām reliģijām. No hiperidejisma savukārt izriet, kā to redzējām, runājot par karojošo aprobežotību, algoritmiski pabeigtas pasaules neizbēgamība. Ja kāda no hiperidejiskajām mācībām tiešām ir paša Dieva iecelta par vienīgo pareizo, tad tā ar Dieva atbalstu galu galā sasniegs savu mērķi – cilvēki varēs bezrūpīgi dzīvot tādā reizi par visām reizēm iedibinātā iekārtā, kur visi dzīvei vajadzīgie algoritmi būs gatavi, un atliks tos tikai izpildīt. Neko jaunu izdomāt nevajadzēs un arī nedrīkstēs – hiperidejisms jebkuru kārtības jaucēju soda ļoti bargi. Taču no algoritmu teorijas izriet, ka algoritmiski pabeigta pasaule ir principā neiespējama – pastāv algoritmiski neatrisināmi uzdevumi, un nevar uzbūvēt matemātiku, kurā visi apgalvojumi ir pierādāmi vai atspēkojami. Te arī ir tā pretruna, kas parāda, ka pasaule un Dievs nav ar hiperidejisku ievirzi. Arī vēstures fakti to apstiprina.

Minētie algoritmu teorijas rezultāti kopā ar nenoteiktības principu fizikā, ļoti iespējams, ir sekas kādam dziļam un vēl līdz galam neapzinātam pasaules uzbūves pamatprincipam, kuru varētu nosaukt par Nepabeigtības principu. Pasaule ir nepabeigta un nepabeidzama, nesakārtota un nesakārtojama, neizzināta un nekad līdz galam neizzināma. Šis princips ir tiešs pretstats hiperidejismam, un līdz ar to tas izslēdz iespēju, ka Dievs varētu būt hiperidejists. Te ir arī solītais pierādījums, ka mana filozofija nepretendē uz augstākās un vienīgi pareizās patiesības titulu, jo pati apgalvo, ka tāda vispār nav iespējama.

Mana pēdējā aksioma diemžēl ir ar negatīvu nokrāsu – tā pasaka tikai, kāds nav Dievs, bet nedod nekādu priekšstatu, kāds tad Dievs manā izpratnē ir. Jāatzīstas, ka tas nav sevišķi skaidrs arī man pašam. Ja atsakās no izdomājumiem, no jau minētajām maskām, tad paliek pāri tikai abstrakta ideja, ko grūti ietvert vārdos. Dievu nevar ne redzēt, ne kaut kā citādi uztvert (ja kāds apgalvo pretējo, tad nav pierādāms, ka tās nav tikai iedomas un halucinācijas), var tikai vērot viņa darbus, jo pēc manas teorijas Dievs ir dzīvās dabas autors (jautājums par nedzīvās matērijas radīšanu paliek atklāts). Pēc šiem darbiem dažas Dieva tēla aprises tomēr var ieskicēt.

Dievs vispirmā kārtā ir radošs spēks, daudz mazāk (bet varbūt vispār nemaz) – vadošs un valdošs. Dievs ir daudz varenāks un gudrāks par cilvēku, tomēr ne visspēcīgs un visu zinošs – to rāda dzīvās dabas evolūcijas nebūt ne taisnais ceļš ar daudziem strupceļiem. Dzīvās dabas veidošana pat Dievam ir ļoti liels un grūts darbs, kura iznākumu viņš visos sīkumos paredzēt nevar. Šis darbs ir tuvs programmēšanai, tāpēc Dievs varētu būt vairāk fiziķis nekā liriķis (kādreiz bija populārs cilvēku iedalījums minētajās divās grupās), tomēr dzīvajā dabā sastopamie skaistuma paraugi liecina, ka viņam nav sveša arī mākslas izjūta. Maz ticams, ka Dievam varētu būt tīkami bezgalīgi slavinājumi un mistiski rituāli, kādi sastopami visās reliģijās – tādi taču diez vai patiktu arī cilvēkam, ja viņam tos veltītu kāds viņa paša konstruēts robots. Garīgais kontakts ar Dievu visdrīzāk ir meklējams dabā, nevis baznīcu mūros un par Svētajiem rakstiem godātajos seno tautu sacerējumos.

Cilvēku Dievs ir radījis tieši tam pakāpienam, uz kura viņš arī atrodas – būt par vienīgo ar prātu un radošām dotībām apveltīto būtni uz Zemes, un šīs dotības ir jāliek lietā, lai dotu arī savu ieguldījumu lielajā radīšanas darbā. Nav nekāda pamata domāt, ka cilvēks būtu radīts dīkai dzīvei paradīzes dārzā, bet darba un grūtību pilno ikdienu dabūjis kā sodu par nepaklausību. Ja jau Dievs cilvēku tādu ir radījis – spītīgu, nepakļāvīgu, visu izmēģināt un izzināt gribošu – tad kāpēc lai minētās īpašības būtu par iemeslu Dieva nelabvēlībai pret cilvēku?

Visbeidzot, gribu vēlreiz pieminēt vārdus Dievs ir mīlestība. Tieši mīlestība taču ir tas spēks, kas rada un nosargā jaunu dzīvību, un arī Dieva lielākais darbs ir dzīvības radīšana uz Zemes.

Ar to arī es savā skatījumā visu firmamentu esmu aptvēris. Neslēpšu, ka esmu mazliet nobijies pats no savas uzdrīkstēšanās – iznāk taču, ka gribu izrādīties gudrāks gan par pašu Einšteinu, gan par tiem cilvēku miljoniem vai pat miljardiem, kas tic Bībelē attēlotajam Dievam. Šķiet, arī te esmu sevi iedomājies daudzkārt lielāku, nekā esmu patiesībā. Bet es jau nemaz netīkoju pēc tā, lai pasaule pieņemtu un atzītu manus izdomājumus. Gribu tikai parādīt, ka man ir pašam savs pasaules skatījums, ar kuru es piedāvāju iepazīties šīs grāmatas lasītājiem, bet nekādā gadījumā es netaisos uzspiest savus uzskatus tiem, kam ir cita pārliecība. Droši vien var izveidot vēl ne vienu vien tikpat pamatotu, bet pavisam citādu uzskatu sistēmu. Vienīgais ko es vēlos – lai nekad un nevienu nesodītu un nenosodītu par līdzīgiem prāta eksperimentiem. Vēl varu piebilst, ka viss te uzrakstītais ir daudzu gadu pārdomu rezultāts, kur visas galvenās atziņas ir daudzkārt pārcilātas un no dažādām pusēm skatītas. Bet tas jau, protams, negarantē to pareizību.

Beidzot esmu tik tālu, ka sāku šīs grāmatas pēdējo nodaļu. Iespējams, ka tā būs visgarākā un arī visraibākā jo te es gribu ielikt gan visu to, kas aizmirsts uzrakstīt agrāk, gan arī to, kas bija paredzēts tieši nobeigumam. Vārdu sakot visu, kas vēl palicis nepateikts.

Virsrakstam izvēlētos vārdus es diezgan bieži esmu rakstījis dienasgrāmatā tādos brīžos, kad viss mans līdzšinējais veikums šķiet galīgi nekam nederīgs, bet vēl kaut kur plaiksnī cerība – varbūt tomēr vēl izdosies izdarīt arī ko lielāku. Tiesa, ar katru nākošo reizi šī cerība kļūst arvien vārgāka, taču galīgi to atmetis neesmu. Ja arī nekas cits, tad varbūt šī pati Zilā grāmata būs ar paliekošu vērtību, un ja arī viss jau uzrakstītais nieki vien ir, tad varbūt tieši šajā beigu daļā es trāpīšu naglai uz galvas. Lai cik tas ir maz ticams, bet – varbūt tomēr!

Pārdomājot savas filozofiskās atziņas, kuras es tagad esmu uzrakstījis, visgrūtāk ir saprast, kāpēc nekas tamlīdzīgs nekur vēl nav manīts atklātībā. Tas viss taču šķiet tik loģiski un tik vienkārši, ka liekas – līdz tādiem vai ļoti līdzīgiem atzinumiem vajadzētu nonākt katram domājošam cilvēkam, kurš nav reliģisku vai kādu citu aizspriedumu varā. Bet nē, nemana, kaut arī tagad var pietiekoši brīvi paust visdažādākos uzskatus. Vai tiešām es vienīgais esmu tas gudrais, un visi citi – muļķi? Nē, protams, tas muļķis jau drīzāk esmu es pats, tikai savā stulbumā nespēju pat saskatīt, kur slēpjas mana kļūda. Bet varbūt tomēr mani uzskati nemaz tik muļķīgi nav, tikai vēl ir par agru nākt ar tiem atklātībā – tos nesapratīs. Pareizāk sakot, negribēs saprast, jo tas nav izdevīgi. Pasaulē taču valda pavisam citu virzienu vēji.

Jā, visdrīzāk ka tā. Visi, kas aizdomājušies līdz kaut kam tādam, ir pietiekoši gudri, lai paturētu izdomāto pie sevis. Ja arī kāds ir mēģinājis iziet atklātībā, tad lielas sekmes nav guvis un vairākumam, mani ieskaitot, palicis nepamanīts. Starp citu, arī es vienreiz jau mēģināju sūtīt vienai avīzei rakstiņu ar izvilkumiem no savas filozofijas, bet tas pazuda kā akā – bez jebkādas atbildes. Laikam jau nekas cits no tā arī nevarēja iznākt. Jā, un nav jau arī nemaz tik viegli nonākt pie tā, ko es esmu izpratis – man pašam tas prasīja gadu desmitus. Tāpēc pieņemšu, ka mana filozofija nav nekas superģeniāls, bet nav arī tīrie nieki un muļķības. Varbūt tomēr es esmu aizracies arī līdz kaut kam tādam, kas ir devies rokā tikai man un nevienam citam. Kāpēc gan ne?

Varbūt simboliski ir arī tas, ka šo pēdējo nodaļu es sāku rakstīt septembra pēdējā dienā. Neatceros, vai esmu jau šajā grāmatā kaut reizi ieminējies, ka tieši septembri es uzskatu par savu mēnesi. Gan tāpēc, ka tieši septembrī risinājās notikumi, kurus es nosaucu par dzīves lielāko brīnumu, gan vairāku citu iemeslu dēļ. Septembrī dabā mēdz būt tā saucamā atvasara, kas ir tāda maza patīkama laika saliņa starp vasaras svelmi un ziemas aukstumu. Septembrī beidzas brīvdienu un atvaļinājumu laiks, un tad pa vasaru ir uzkrāti spēki, lai varētu ķerties pie jauniem darbiem. Un vēl es esmu ievērojis likumsakarību, ka pavasarī radušās ieceres visbiežāk izrādās tikai tādi vēja ziedi, kamēr rudens pusē iesāktais parasti nepaliek bez sekmēm.

Interesanti arī, ka rudens, kura sākums iekrīt septembrī, ir palicis bez saviem svētkiem, kamēr pārējiem gadalaikiem tādi ir – Lieldienas, Jāņi un Ziemassvētki. Laikam jau tāpēc, ka brīdis, kurā nakts kļūst garāka par dienu, nedod iemeslu līksmībai, bez tam šajā laikā ir jāsteidz pabeigt lauku darbus, tāpēc nav kad svinēt. Tikai es viens esmu šo balto plankumu aizpildījis ar saviem pašizdomātajiem svētkiem, par kuriem šajā grāmatā ir sarakstīta vesela nodaļa. Starp citu, arī šogad man izdevās tos nosvinēt – 14. septembrī es ar savu riteni nobraucu ceļu, no kura pirms gada lietus dēļ atgriezos priekšlaicīgi. Pēc trīs gadus ilga pārtraukuma man atkal izdevās sekmīgs galvenais brauciens, kurā es sasniedzu arī turieni, tiesa gan, jau melnā tumsā. Arī tas ir viens no maniem varbūt tomēr, kas šajā reizē ir piepildījies.

Tagad vēl dažas piezīmes pie iepriekšējās nodaļas filozofijas. Kā vienu no argumentiem reliģiskā pasaules uzskata labā bieži min to, ka bailes no Dieva soda attur cilvēkus no ļauniem darbiem. Bet vai tad tas ir cilvēks, kas nedara nelietības tikai aiz bailēm no atmaksas un ko labu izdarīs tikai tāpēc, lai iekļūtu paradīzē? Tāds jau drīzāk atgādina dresētu zvēru, kas ar sakostiem zobiem izpilda saimnieka pavēles, zinādams, ka par nepaklausību sodīs, bet par centību iedos kādu gardu kumosu. Cilvēks jau tāpēc ir cilvēks, ka rīkojas savas iekšējās pārliecības jeb sirdsapziņas vadīts, un tad ārējiem pamudinājumiem vai draudiem nav nekādas nozīmes. Īsts cilvēks nedarīs to, ko sirdsapziņa neatļauj, pat tad, ja to pavēlēs vienalga kādi debesu spēki, jo citādi viņš vairs nebūs cilvēks, un tas ir briesmīgāk par nāvi un visām elles mocībām. Savukārt tas, kam vienīgais vadmotīvs ir Dieva griba, darīs visu, ko vien uzskatīs par Dievam tīkamu, tai skaitā briesmu darbus – piemēru tam, par nožēlošanu, netrūkst ne senatnē, ne mūsdienās.

Vēl man var pārmest, ka es cenšos taisīt sev tīkamu Dievu, kamēr patiesībā Dievs ir tāds, kāds ir, un tas ir jāpieņem, patīk man tas vai ne. Varbūt tā arī ir, tikai man nav zināms neviens pārliecinošs arguments pret maniem un par labu tradicionālajiem uzskatiem. Izņemot vienīgi skaitlisko pārsvaru – miljardi ticīgo pret mani un tiem nedaudzajiem, kuri varbūt domā man līdzīgi. Bet tur, kur ir runa nevis par spēku, bet par gudrību, skaitliskiem samēriem lielas nozīmes nav. Pagaidām pasaulē vēl valda spēks, un tādai pasaulei hiperidejisma filozofija ir pašā laikā, bet šī pasaule savas iespējas jau ir izsmēlusi. Nākotne pieder pasaulei, kurā valdīs saprāts, un tai par pamatu varētu būt arī manējā vai vismaz tai līdzīga filozofija. Varbūt tomēr...

Bet pašlaik mani nomāc strupceļa sajūta, un visi varbūt tomēr saistās ar izejas meklējumiem. Nezinu, cik šī sajūta ir īsta un cik šķietama, bet tā ir ļoti uzmācīga un daudzpusīga. Liekas, ka gan es personīgi, gan visa pasaule dažādos līmeņos un mērogos patreiz ir strupceļa stāvoklī, no kura nav saskatāma drīza izeja, bet ir tikai neskaidra cerība uz varbūt tomēr. Mēģināšu tos strupceļus īsumā uzskaitīt.

Sākšu ar sevi. Ka es jūtos strupceļā nonācis, tas ir diezgan dabīgi – tāds vecums. Lielākā daļa no aktīvās dzīves ir garām, spēka un gribas kaut ko darīt strauji paliek arvien mazāk, bet paveikts nav tikpat kā nekas. Un es pat nezinu, vai tā ir mana vaina, vai tāds ir liktenis, pret kuru neko neizdarīsi. Protams, darīt es varēju daudz, daudz vairāk, slinkots ir briesmīgi, bet tomēr nav pārliecības, ka vairāk darot būtu arī vairāk padarīts. Ne velti es savu darbu salīdzināju ar skrējienu uz vietas, un ja šis salīdzinājums ir pareizs, tad jau nekas nebūtu citādi arī pie vēl centīgākas skriešanas – kur bijis, tur arī paliksi. Kaut ko izcilu sasniegt es būtu varējis tikai tad, ja būtu pratis izvēlēties pareizāku darbības virzienu, jā, bet kādu? Arī to es nezinu. Visdrīzāk jau tā mana izredzētība lieliem mērķiem ir bijusi tikai pašapmāns, ko radīja pirmie viegli gūtie panākumi bērnībā – ANV figūru izgudrošana, sasniegumi olimpiādēs u.c. Pēc tam jau es biju tikai viduvējība, bet iedomājos no sevis nezin ko. Un tas, ko es te rakstu, ir tikai neveikla taisnošanās, lai kaut cik uzspodrinātu paša vainas dēļ zaudēto pašapziņu. Bet lai. Ja tas arī mani neattaisno, tad vismaz izskaidro, kāpēc es esmu tāds, kāds esmu, un kāpēc ir tā strupceļa sajūta.

Jā, kur tad īsti tas strupceļš ir? Par strupceļu ar darbu saistītajās lietās es jau rakstīju – esmu cietis neveiksmi, mēģinot uzbūvēt savu programmēšanas pasauli, bet tajā pasaulē, ko radījuši par mani spējīgāki cilvēki, es netieku iekšā. Gan spītības un aizvainotā pašlepnuma dēļ, gan tāpēc, ka jūtos jau par vecu, lai sāktu vēlreiz no pamatiem. Un tā nu es jau vairākus gadus dzīvoju būtībā uz savas pasaulītes drupām, izmisīgi pūlēdamies no tām izveidot vismaz kaut ko mazdrusciņ noderīgu un arvien skaidrāk redzēdams, cik tas ir bezcerīgi. Tas ir pirmais, bet ne vienīgais no maniem strupceļiem. Pārējie, tiesa, nav vairs tikai mani vien.

Jaunībā, kā jau es to diezgan sīki aprakstīju, es arī ilgi kūlos pa strupceļiem mīlestības lietās, bet te viss beidzās laimīgi (no šejienes arī lielā mērā nāk tā pārliecība, ka varbūt tomēr arī tagadējie strupceļi nav nemaz tik nepārvarami). Tomēr arī tiem, it kā sekmīgi pieveiktajiem, strupceļiem ir parādījies turpinājums nākošajā paaudzē – mums ir trīs pieauguši bērni, bet vēl arvien neviena mazbērna, tā kā nevar zināt, vai ar šo paaudzi mūsu ciltskoka zars neizbeigsies. Tiesa, arī te vēl daudz kas ir priekšā – varbūt tomēr...

Tālākie strupceļi jau ir lielāka mēroga. Vispirms jāmin acīmredzamais strupceļš, kādā nokļuvušas bijušās PSRS republikas, Latviju ieskaitot. Pagājis jau gandrīz gadu desmits, kopš sākās lielie Atmodas laika notikumi, un jau 5 gadus Latvija ir neatkarīga, bet nekāda dzīves augšupeja nav saskatāma. Ir jau daudz kas kļuvis labāk, un pat ļoti jūtami, bet daudz kas cits ir sliktāk, un arī ļoti jūtami. Kā ir kopsummā, to ir pavisam grūti novērtēt. Atgriezties atpakaļ tajos laikos gluži vis negribētos, bet ja visu šo notikumu nemaz nebūtu bijis, tad varbūt tas nebūtu tas sliktākais variants. Toreiz vismaz bija, kaut arī šķietama, bet tomēr augšupejas sajūta, kamēr tagad viss iet uz izputēšanu, un jāpriecājas jau par to vien, ka var dzīvot mazliet virs nabadzības robežas. Starp citu, mana alga pēc nodokļu atskaitīšanas jau ir mazāka par tā saucamo iztikas minimumu. Pēc kaut kā vairāk es arī sevišķi nekāroju, tikai ļoti gribētos, lai nebūtu jādzīvo pastāvīgās bailēs zaudēt arī to pašu. Ja būtu saskatāma vismaz kaut kāda izeja, bet – strupceļš jau tāpēc ir strupceļš, ka skaidri redzamas izejas no tā nav.

Sava veida strupceļā ir nonākuši arī mūsu gadsimta lielākie zinātnes sasniegumi, kas tik daudzsološi ienāca pasaulē manos jaunības laikos – kosmiskie lidojumi un skaitļojamās mašīnas, vēlākie datori. Pagāja tikai 12 gadi no pirmā mākslīgā Zemes pavadoņa (1957) līdz cilvēka lidojumam uz Mēnesi (1969), un ... tas arī bija viss. Nākošajos gandrīz 30 gados vairāk nekas liels nav noticis, pat uz Mēnesi jau ceturtdaļgadsimtu neviens vairs nelido, par kaut ko tālāku nemaz nerunājot. Kas attiecas uz datoriem, tad te varbūt pasaules mēroga strupceļa arī nav, un tomēr – bēdīgi ir noskatīties, ka veikalu skatlogi ir pilni ar datoriem, kas cilvēku lielākajai daļai (mani ieskaitot) nav pa kabatai, jā, un arī lietot tos prot tikai retais. Tehniski noteikti ir iespējams izgatavot reizes 10 lētākus datorus ar atbilstoši vienkāršākām programmēšanas iespējām, bet ... tas jau laikam nav izdevīgi. Patreiz ir uzņemts kurss uz bagātiem lietotājiem un ģeniāliem programmētājiem. Kas nav ne viens, ne otrs, tam atliek tikai paiet malā.

Bez uzskaitītajiem ir arī vēl daži sīkāki strupceļi. Kaut vai, piemēram, fotografēšana – melnbaltā fotogrāfija, ar kuru es vēl paretam nodarbojos, jau skaitās par neglābjami novecojušu, bet krāsainā ir dārga un nav arī tik vienkārša, lai to varētu piekopt mājas apstākļos. Visos skatlogos redzamais aicinājums – noknipsē pats, pārējo izdarīsim mēs – liecina, ka fotoamatierismam ir pienācis gals – šī lieta, tāpat kā programmēšana, pāriet tikai profesionāļu rokās. Bēdīgi, bet tāda ir dzīves īstenība. Šķiet, ka pasaule ir sazvērējusies taisni pret tādiem, kā es, kas visu grib izdarīt saviem spēkiem, kaut arī rezultāts nebūtu pats labākais, ko var sasniegt.

Kas attiecas uz fotografēšanu, tad nākotne pieder digitālajai (ar datoru palīdzību veicamajai) fotogrāfijai, kurā vispār netiek izmantota nekāda ķīmija – attēlu uzņem uz magnētiska informācijas nesēja, apskata un koriģē uz datora ekrāna, bet nodrukā uz printera (tā sauc datora drukas ierīci). Šādu tehniku jau lieto dažās fotodarbnīcās, bet – ņemot vērā to, ko es jau teicu par datoru cenām, vienkāršam fotomīļotājam tas vēl ilgi būs nesasniedzams sapnis. Salīdzinājumam – ar melnbalto fotogrāfiju es varēju nodarboties diezgan vērienīgā apjomā, būdams vēl pavisam nabadzīgs students.

Bet nu pietiks par strupceļiem, kuriem varbūt ir arī savs labums – tie neļauj iegrimt bezrūpīgā mierā, bet liek domāt, kā atrast izeju. Arī man gadās tādi optimisma brīži, kad esmu gandrīz vai pārliecināts, ka vēl nebūt viss nav zaudēts. Sākšu pamazām, pa vienai vien, risināt lietas, kas mani ilgstoši tur neapmierinātībā. Nomainīšu pasi (man vēl arvien ir vecā, PSRS), iemācīšos programmēt Windows sistēmā, sagatavošu un aizstāvēšu darbu habilitētā doktora grāda iegūšanai (tā tagad sauc nākamo zinātnisko pakāpi aiz tās, kura man jau ir) un, visbeidzot, pabeigšu šo pašu Zilo grāmatu.

Pēdējais darbiņš nebūt nav tik tuvu galam, kā varētu likties – es gan rakstu jau pēdējās nodaļas vidusdaļu, bet visu uzrakstīto vēl vajadzēs ievadīt datorā un nodrukāt patiešām īstas grāmatas izskatā. Viss nosauktais būtu jāizdara šī gada atlikušajā daļā (patreiz ir 1996. g. oktobra beigas) un nākošajā gadā. Pēc tam vēl būs apmēram gads līdz pensijas vecumam, un tas būtu jāizmanto, lai īstenotu plānu par sistēmas SITA pārveidošanu stabilā, pret progresa radītajām pārmaiņām iespējami aizsargātā veidā.

Ideja ir tāda, ka visi galvenie algoritmi jāuzraksta turpmāk vairs nemaināmā standartizētā veidā, bet mainīsies, sekojot progresa gaitai, tikai šī mūžīgā koda apstrādes līdzekļi, kas ir salīdzinoši vienkāršāks uzdevums. Tā varētu atrisināt pretrunu starp algoritma mūžīgumu un programmas (kas ir algoritma datoram domāts pieraksts) īslaicīgumu. Esmu jau izdomājis mūžigo pierakstu vienkāršiem skaitliskiem algoritmiem. Piemēram, Eiklīda algoritmam, kuru jau parādīju valodā A4, ir šāds pieraksts:

Atrod divu doto skaitļu lielāko kopīgo dalītāju un mazāko kopīgo dalāmo.

Šifrs SEA pieraksta sākumā nozīmē: sistēma SITA, apkšsistēma E, programmas tips A (algoritms). Tālāk seko ar simboliem \ atdalītas nodaļas, kurās aprakstīti attiecīgi ieejas dati, palīgmainīgie, algoritms un rezultāti. Beigās aiz \* seko Ziņas – programmas īss apraksts. Algoritms ir pierakstīts manis izdomātā valodā ETA, kur pamatoperācijas ir apzīmētas katra ar vienu mazo burtu. Piemērā tādas ir: d – deklarēt mainīgos, w – iteratīvais jeb while cikls, kas atkārto figūriekavās ieslēgto programmas daļu tikmēr, kamēr pirms tās esošais nosacījums ir patiess. Šī koda apstrādes līdzekļiem ir jādara vismaz viss tas, ko dod patreizējā SITA – jānodrošina algoritma izpilde ar jebkuriem lietotāja dotiem ieejas datiem, rezultātu attēlošana grafiku veidā u.t.t.

Jā, cerības panākt, lai vismaz kaut kas no manis paveiktā patiktu mūžībai, vēl ir, tikai – vai nav jau par vēlu? Gluži kā Blaumaņa dzejolī "Negaidīts vakars" – apsēt gribēju lielu plašu druvu, i ne stūrīša lāga nepaguvu... Dzejoļa beigās, kuras gan esmu piemirsis, šķiet, arī bija kaut kas par cenšanos atlikušajās vakara stundās vēl kaut ko saglābt. Varbūt tomēr...

Ar tiem mēģinājumiem vēl ko saglābt ir kā ir – atkal es jau kādu mēnesi vai pat drusku vairāk neesmu te neko rakstījis. Tiesa, daži citi darbiņi no mana saraksta ir mazliet pavirzīti – pasi es saņēmu, ir sperti arī pirmie soļi uz logu programmēšanas gudrību saprašanu. Ar to pēdējo gan vēl neesmu īsti drošs par panākumiem – tie logi ir tik velnišķīgi sarežģīts izgudrojums, ka bieži vien dūša saskrien papēžos. No otras puses – tas ir izaicinājums manām prāta spējām, un man tas ir jāpieņem. Vai nu es tikšu ar šo lietu galā, un tad paveras izredzes, ka SITA var dot kaut ko paliekošu, vai arī nāksies atzīt savu bezspēcību un iet no šī darba projām. Vēl es padevies neesmu. Varbūt tomēr...

Kas attiecas uz pašu rakstīšanu, tad te vēl nekas nedeg – esmu apņēmies pabeigt grāmatu līdz gada beigām, un šodien ir 13. novembris. Grūtākais ir izdomāt, kas man vēl te būtu jāuzraksta, lai darbu tiešām varētu uzskatīt par pabeigtu.

Vēl nesen man tas likās pavisam vienkārši – pašās beigās būs tāds fantastisks apcerējums ar apakšvirsrakstu Pasaules radīšana, kurā es attēlošu nākotnes pasaules ideālu manā izpratnē. Taču tagad lielākā daļa no agrāk izfantazētā man jau pašam šķiet tik bērnišķīgi muļķīga, ka rakstīt to vairs negribas. Te jau vairs nav runa par to, ka varbūt tomēr šie sapņi īstenosies. Pasaule nav gājusi pa manis ieteikto ceļu un nekad arī neies, tas ir pats par sevi saprotams. Bēdīgāk ir tas, ka man pašam vairs neliekas vilinoši dzīvot savā ideālajā pasaulē, ja tā patiešām tiktu radīta. Un tomēr, mēģināšu šo radīšanas darbu paveikt. Uz papīra, protams.

Tuvojas ne tikai jauns gadsimts, bet pat jauns gadu tūkstotis – līdz 2000. gadam palicis tikai nedaudz vairāk par 3 gadiem. Ir dzirdēts diezgan daudz pareģojumu, ka gadu tūkstošu mijā ir gaidāmas lielas katastrofas vai pat pasaules gals. Es esmu tieši pretējās domās – šajā laikā varētu būt ne gals, bet gan sākums tādas pasaules radīšanai, kas atšķirtos no tagadējās apmēram tā, kā mūsdienu civilizācija no akmens laikmeta. Visi priekšnoteikumi tādas pasaules radīšanai ir sagatavoti jau patreiz aizejošajā 20. gadsimtā – atliek tikai ķerties pie darba.

Galvenais no priekšnoteikumiem ir datora izgudrošana, jo tas ir galvenais darbarīks jaunās pasaules radīšanai. Varbūt nav nejaušība, ka tieši ap gadu tūkstošu robežu, pēc visa spriežot, dators būs sasniedzis pasaules pārveidošanas darbam piemērotu attīstības līmeni. Otrs priekšnoteikums pagaidām vēl ir atrodams tikai šīs grāmatas lappusēs – tā ir mana filozofiskā sistēma, kuru varētu nosaukt par algoritmismu. Tieši tāda vai tai līdzīga filozofija varētu kļūt par pasaules radīšanas idejisko bāzi.

Algoritmisma pamatā ir uzskats, ka tas augstākais spēks, kuru mēs saucam par Dievu, savā galvenajā būtībā ir Radītājs, bet cilvēku Dievs ir apveltījis ar radošā darba spējām tāpēc, lai tas kļūtu par palīgu pasaules radīšanas darbā. Apziņa, ka veicamais darbs ir arī kādas augstākas varas uzdota sūtība, ir ārkārtīgi svarīga – bez tās jau pie pirmajām grūtībām var neatrasties atbilde uz liktenīgo jautājumu kāda jēga?

Cilvēces pieredze rāda, ka pat neliela cilvēku grupa, kuru vieno kāda liela kopēja ideja, var paveikt neticami lielas lietas. Tikai te uzreiz, jau pašā sākumā, ir jāizliek labi redzama brīdinājuma zīme – uzmanību, sargieties no hiperidejisma! Jo tā pati vēsturiskā pieredze liecina, ka ļoti daudzas, ja ne visas, labi iesāktās lielās lietas galu galā noved pie lielām traģēdijām. Vai ir iespējams no šī apburtā loka izvairīties? Domāju, ka jā. Vajag tikai tās lielās idejas, šajā gadījumā algoritmisma, pašos pamatos ielikt tādas principiālas nostādnes, varētu pat teikt – baušļus, kas nepieļauj ne vismazāko slīdēšanu hiperidejisma virzienā.

Algoritmisms nekādā gadījumā nedrīkst kļūt par svētuma un pielūgsmes objektu. Tas nedrīkst savus piekritējus nostādīt pāri par citādi domājošiem, ne arī uzskatīt pēdējos par pretiniekiem, ar kuriem jācīnās. Tam nevajadzētu visiem iespējamiem līdzekļiem vairot savu piekritēju skaitu, bet gan pieņemt tikai tos, kas pēc savas brīvas gribas nolēmuši atzīt to par savu pasaules uzskatu. Algoritmismam nav jāvairās no kritikas un nepatīkamiem jautājumiem, tam jāprot uz visu atbildēt mierīgi un lietišķi, bez histērijas un apvainošanās. Visbeidzot, pats svarīgākais – algoritmisma idejai nedrīkst pielipt ne piliena varmācīgi izlietu asiņu. Ne savējo, ne iespējamo pretinieku.

Un vispār, jācenšas, lai tādu pretinieku nemaz nebūtu. Ja hiperidejismam pats raksturīgākais ir ne-savējo padarīšana par nāvīgiem ienaidniekiem, tad algoritmismam jāvadās pēc pretēja principa – kas nav ar mums, tas lai vismaz nav pret mums. Protams, pilnībā to panākt var izrādīties neiespējami, jo reliģiskie un cita veida fanātiķi neatteiksies no svētā kara pret jebkuru viņiem svešu mācību, tomēr jācenšas vismaz neatbildēt ar to pašu. Tas gan nenozīmē, ka pēc sitiena pa vienu ausi vajag pagriezt pretī otru. No sitieniem ir saprātīgi jāizvairās, bet pretī sist nedrīkst.

Nevajag arī meklēt citu uzskatos tikai slikto un nosodāmo, bet gan otrādi – vajag prast saskatīt iespējamos saskarsmes punktus, jo kaut ko pozitīvu var atrast visās, pat galēji hiperidejiskās mācībās. Par algoritmismu jau no paša sākuma jāveido ar darbiem apstiprināts ieskats, ka tas nevienam neko neatņems, neko neaizliegs (izņemot ļaundarību, ko aizliedz jebkuras civilizētas sabiedrības likumi) un neko varmācīgi neliks darīt. Tā uzdevums būs tikai dot, neko neprasot pretī.

Filozofiskie principi, kurus es te ieskicēju, vispirms būs jāpadara par kārtīgu zinātnisku teoriju, un tas vairs nav viena cilvēka darbs. Pats sākums iecerētajai pasaules radīšanai būtu tāds – kaut kādā veidā, visdrīzāk ar datoru tīkla starpniecību, sameklēt darboties gribošus algoritmisma ideju piekritējus, kuri vispirms saskaņotu un uzrakstītu visiem pasākuma dalībniekiem pieņemamu filozofisku pamatojumu, kas kalpotu par atbalsta punktu tālākajam darbam. Reizē ar to ir jāatrisina jautājums par valodu, kurā rakstīt gan minēto pamatojumu, gan visu pārējo.

Visvienkāršāk, protams, būtu ņemt to pašu angļu valodu, kuru gribot negribot puslīdz ir apguvuši visi datoru lietotāji. Es tomēr uzskatu, ka tas nav labākais variants. Ja jau radīt jaunu pasauli, tad tai vajag arī jaunu valodu – kaut vai tādēļ, lai visiem būtu vienādas iespējas iesaistīties tās radīšanas darbā. Angļu valodai bez tam ir tāda ļoti nepatīkama (vismaz no mana viedokļa) īpašība, ka nav vienkārša algoritma izrunas sasaistei ar rakstību, tāpēc vienas valodas vietā faktiski ir jāmācās divas. No šī un citiem trūkumiem (piemēram, sarežģītas un izņēmumiem bagātas gramatikas) būtu brīva jauna, mākslīgi radīta valoda, kuru varētu būvēt iespējami piemērotu tieši pasaules radīšanas darbam.

Par pamatu varētu ņemt gan latīņu valodu, kas kādreiz jau pildīja vispasaules zinātnes valodas lomu, gan esperanto, pēdējo atbrīvojot no latīņu alfabētam nepiederošiem burtiem un papildinot ar jauniem vārdiem, pirmām kārtām, ar datorzinātnes terminiem. Vēlāk jaunā valoda varētu kļūt par visai pasaulei kopīgu saziņas līdzekli, kuru katrs zinātu līdzās savai dzimtajai valodai (no savas pieredzes spriežu, ka divas valodas iemācīties var diezgan viegli, bet ar trešo jau ir grūtāk). Bet iesākumā šī valoda, kuru tad vēl lietotu tikai vieni paši pasaules radītāji, būtu viņiem tādā kā karoga lomā, kas iedvesmo un apvieno kopīgās lietas īstenotājus.

Tiktāl par sagatavošanos, bet tagad par pašu darbu. Tas galvenokārt būs programmēšanas darbs, kaut gan būs krietni vien jāpadomā arī par tehniku, kas tās programmas izpildīs. Visdrīzāk domājams, ka datori tagadējā izskatā jaunajā pasaulē vairs nebūs izplatīti – to vietā būs visus pasaules nostūrus aptverošs tīkls (patreizējā Internet pilnīgojums), kuram varēs pieslēgt visdažādākās ierīces, līdzīgi kā tagad elektriskajam tīklam. Pašas skaitļošanas mašīnas un informācijas glabāšanas ierīces būs kaut kur atsevišķi, tā kā tagad elektrostacijas, un tās kopā ar programmām visādu daudziem vajadzīgu uzdevumu veikšanai būs pieejamas visiem tīkla lietotājiem.

Pie minētajiem uzdevumiem piederēs praktiski visa cilvēku garīgā darbība. Pie tīkla pieslēdzamās ierīces aizvietos gan grāmatas un laikrakstus, gan televīziju, telefonu un citus sakaru līdzekļus, gan mūzikas instrumentus, gleznošanas piederumus, foto un kino aparatūru, pulksteņus, kalendārus u.t.t. Ar tām varēs gan saņemt jebkuru informāciju (grāmatu tekstus, skaņu ierakstus, gleznu reprodukcijas, ziņas, mācību programmas), gan veikt dažādus radošus darbus – rakstīt grāmatas, zīmēt, komponēt, veidot fotoattēlus un kinodarbus, kā arī, protams, radīt jaunus algoritmus un programmas. Dabīgi, ka radīsies arī pavisam jauni garīgā darba veidi, tāpēc turpināt uzskaitījumu nav nozīmes – galvenās ievirzes esmu parādījis, un visus sīkumus jau neparedzēsi. Vēl tikai gribu mazliet pafantazēt par jaunradītās pasaules sabiedrisko iekārtu, jo domāju, ka vispārējā datorizācija arī te var daudz ko uzlabot.

Mūsdienu pasaulē lielākā daļa no cilvēku izraisītajām nelaimēm un nebūšanām rodas nemākulīgas vai negodīgas vadošo amatpersonu rīcības dēļ. Cilvēku sabiedrība ir ļoti sarežģīts un jūtīgs mehānisms, kuru vadot, pat sīkas kļūdas var nest milzīgus zaudējumus, bet pie tā stūres tikai cilvēki vien ir, un ne jau tie paši labākie. Ideāli būtu, ja tautas un valstis vadītu kāda augstāka, par cilvēku gudrāka un taisnīgāka vara, citiem vārdiem, Dievs. Taču, ja ticēt Bībelei, tad tieši vadīt cilvēku sabiedriskos formējumus Dievs ir mēģinājis tikai sirmā senatnē un arī tad bez īpašiem panākumiem. Cilvēkiem ar savām pārvaldes lietām ir jātiek galā pašiem, bet ir jāprot to darīt tādā līmenī, kas ir krietni augstāks par vidusmēra cilvēka spējām. To varētu panākt, pirmkārt, izvēloties vadošiem darbiem patiešām labākos cilvēkus, otrkārt, nodrošinot viņus ar visām intelektuālā darba pilnīgošanas iespējām, kādas dod datori, un visbeidzot, izveidojot pilnvērtīgu zinātni par sabiedrisko procesu vadīšanu (nevis šādas zinātnes imitāciju zinātniskā komunisma garā).

Vispirms par izvēli. Cilvēkam, kas pretendē uz nokļūšanu varas virsotnēs, ir jābūt ar labām zināšanām, prasmīgam, enerģiskam, godīgam un pazīstamam tajā sabiedrības daļā, kuru viņš gatavojas pārvaldīt. Mūsdienu demokrātija (par kuru, kā zināms, nekas labāks izgudrots nav) puslīdz nodrošina to, ka pie varas nokļūst enerģiskie un populārie, bet tie bieži vien ir arī tie nekaunīgākie, tātad, nebūt ne godīgākie. Zināšanas un darba iemaņas kandidātiem arī parasti neviens nepārbauda.

Jaunajā, datorizētajā pasaulē, atlasi varētu padarīt krietni pilnīgāku. Pretendentiem vispirms nāktos nokārtot eksāmenu, ko pieņem dators (lai izslēgtu subjektīvu vērtējumu), un tur vajadzētu parādīt ne tikai zināšanas, bet arī prasmi rīkoties nākošā darba situācijās, kuras imitē dators. Pēc tam būtu vēlēšanas, kurās ar datoru tīkla palīdzību vēlētāji varētu dot kandidātiem daudz sīkāku vērtējumu par vienkāršu par vai pret – piemēram, parādīt, cik labi viņi pazīst katru kandidātu un kā novērtē dažādas viņa īpašības. Tālāk dators pēc noteikta algoritma apkopotu eksāmenu un vēlēšanu rezultātus, tādējādi nosakot, kas ir ievēlēti.

Tālāk – par pašu valsts pārvaldes sistēmu. Tajā paliks jau tagad pazīstamais likumdošanas un izpildu varā – pirmās uzdevums ir veidot valsts darbības algoritmus, bet otrās – nodrošināt šo algoritmu izpildi. Jaunums būs tas, ka algoritmu izpildi gandrīz pilnīgi veiks un kontrolēs datori. Visas nozīmīgākās sabiedriskās norises, ieskaitot visu veidu ekonomiskos darījumus, notiks tikai ar datoru sistēmas starpniecību. Katrs jauns likums stāsies spēkā tikai tad, kad būs noprogrammēts un droši pārbaudīts tā izpildes algoritms. Tad visa pārvaldes sistēma darbosies ar matemātisku precizitāti, cilvēki nebūs atkarīgi no ierēdņu patvaļas, likumi būs jāievēro pilnīgi obligāti un visiem vienādi. Pavisam novērst likumpārkāpumus, protams, arī tad neizdosies, bet tad blēdīties varēs tikai tie, kam ir izcili labas zināšanas programmu lietās, un tādu nebūs pārāk daudz.

Beidzot, daži vārdi par sabiedrisko lietu zinātni. Manuprāt, patreiz vēl tādas zinātnes praktiski nav. To varēs uzbūvēt tikai tad, kad būs radītas pietiekami spēcīgas datormodelēšanas programmas, ar kurām iespējams pētīt cilvēku izturēšanos dažādu apstākļu ietekmē. Tad pirms izšķirošu lēmumu pieņemšanas varēs izspēlēt iespējamos risinājumus uz datora un paskatīties, kas no tā iznāk. Ar modelēšanas palīdzību, cerams, varēs atrast arī iedarbīgus līdzekļus pret reliģisko fanātismu, rasu naidu un citām līdzīgām nelaimēm. Minētās parādības taču būtībā ir sabiedrības slimības, un pēdējās, kā zināms, nav uzveicamas ar spēku, bet gan tikai ar prātu. Tiesa gan, par panākumiem sabiedrisko norišu modelēšanā man ir zināmas šaubas – no savas darba pieredzes es zinu, ka cilvēku psiholoģiju ir grūti aprakstīt matemātiski, bet uzbūvēt īstenībai atbilstošus modeļus nav viegli pat daudz vienkāršākām parādībām. Tomēr es domāju, ka gluži bezcerīgs šis uzdevums nav, un kādreiz noteikti tiks sekmīgi atrisināts.

Bija laiks, kad es savu pašizdomāto sabiedriskās iekārtas ideālu apzīmēju ar vārdiem saprāta diktatūra. Es biju pārliecināts, ka tautas līdzdalība pārvaldes lietās neko labu nevar dod, jo tautu var pārāk viegli apmuļķot ar dažādām idejām. Tāpēc es par labāko atzinu varas nodošanu pietiekoši saprātīgas cilvēku grupiņas rokās, tiesa gan, esmu jau piemirsis, kā es biju iedomājies tādus cilvēkus izvēlēties. Pašlaik es jau sliecos saprāta demokrātijas virzienā, kuras vispārīgās aprises es te iezīmēju. Galvenais princips jau paliek tas pats – valdīt ne ar spēku un ne ar emocijām, bet ar prātu. Un to vislabāk var panākt, apvienojot cilvēka gara spējas ar datora prasmi ātri un precīzi izpildīt vissarežģītākos algoritmus. Ja izdosies pasaules iekārtojumu pavērst tādā virzienā, ka jebkurai darbībai tiks meklēts iespējami saprātīgākais risinājums, tad līdz ar to arī būs radīta nākošā gadu tūkstoša pasaule. Fantazēt par to varētu vēl ilgi, bet lai paliek – jātaisās uz nobeigumu gan šai pasaules radīšanas tēmai, gan visai grāmatai. Kalendārs rāda jau 14. decembri.

Lai dabūtu kādu drusciņu pārliecības, ka mani nākotnes skatījumi nav tikai tukšu salmu kulšana, gribu parādīt vienu piemēru, kad mans pareģojums ir piepildījies. Laikā no 1989. g. septembra līdz 1990. g. martam es uzrakstīju dažas savas filozofiskās pārdomas apcerējumā ar virsrakstu Augstākā ideja. Tur, salīdzinot toreiz vēl vārdā nenosauktā hiperidejisma ietekmi uz cilvēku apziņu ar alkohola reibumu, es no šī viedokļa apskatīju Padomju Savienības vēsturi, un tagad citēšu šīs vēstures beigu daļu.

– – – Piecdesmito gadu vidū lielais skurbulis bija pāri, un sekoja par stagnāciju nosauktās paģiras, kas tika cītīgi "lāpītas" ar nelielām, bet regulārām tās pašas idejiskās dziras devām – tā izdevās saglabāt puslīdz možu garu un cerības uz gaišu nākotni, tiklīdz būs pārvarētas "pagaidu grūtības". Diemžēl, tas gaišums atvirzījās arvien tālāk un tālāk nākotnē, kamēr nāca rūgta atziņa, ka esam nodzēruši gan mantu, gan saprātu un stāvam uz katastrofas sliekšņa. Vienīgais glābiņš – jātiek skaidrā prātā, un uz to ar lielām pūlēm lauž ceļu patreiz notiekošā pārbūve. Ne velti tās pirmais solis (tiesa, ne visai sekmīgs) bija pretalkohola kampaņa. Saprotams, kāpēc pārbūves rezultātā stāvoklis pagaidām kļūst tikai sliktāks – nesaņemot ierasto indes devu, pie tās pieradušais organisms izjūt šausmīgas mokas. Ir milzīgs kārdinājums atgriezties pie "vecā, labā" reibuma, un palaikam tas mazliet arī tiek darīts (1989. g. aprīļa notikumi Gruzijā), taču ceļa atpakaļ vairs nav – vēl viena "piedzeršanās" komunisma Idejai noteikti būs liktenīga. – – –

Šos vārdus es uzrakstīju apmēram pusotru gadu pirms 1991. gada augusta notikumiem, kad komunisma glābtgribētāju piedzeršanās (tiešā un pārnestā nozīmē) tik tiešām izrādījās liktenīga padomju impērijai un visai komunisma sistēmai. Tātad, dažreiz man šo to izdodas paredzēt, un kas zin, varbūt tomēr īstenosies arī kaut kas no pasaules radīšanas.

Vēl gribu pievienot dažas pavisam konkrētas detaļas savam radīšanas plānam pie tā fantastiskā pieņēmuma, ka tur viss notiks pēc maniem ieskatiem. Par algoritmisma filozofijas simbolu varētu kļūt pirmā no ANV figūrām ar formulu A:

Šī figūriņa ar astoņiem stūriem ir radniecīga latviešu auseklītim un tomēr no tā jūtami atšķiras. Nekur citur, cik man zināms, astoņstūru zvaigznes par valstu vai kustību simboliem vēl nav izmantotas. Burts A, kas ir vienīgais šīs figūras formulā, ir pirmais burts gan vārdam algoritms, gan atmoda un auseklītis. Bez tam tas ir alfabēta pirmais burts, kas simbolizē sākumu.

Kad pasaules radīšanas darbs būs pavirzījies tik tālu, lai sāktu praktiskus izmēģinājumus, būtu vajadzīga kāda vieta, vislabāk neliela pilsētiņa, kuru pirmo pilnīgi apgādātu ar visu jaunajā pasaulē paredzēto. Tādu pilsētiņu būtu labi uzcelt pilnīgi tukšā vietā, lai tajā patiešām viss būtu jauns. Šī vieta varētu būt, piemēram, Sitas upītes krastos pie Sitas stacijas – vieta ir pietiekoši nomaļa, bet nav arī pārāk grūti sasniedzama. Pilsētiņas vārds, protams, būtu Sita. Tā varētu būt pavisam maziņa, ar kādām 10 mājām un dažiem simtiem iedzīvotāju, bet, neskatoties uz to, tā kādu laiku būtu pasaules algoritmisma galvaspilsēta.

Vēlāk, kad vajadzēs praktiski īstenot valsts pārvaldes algoritmus, par izmēģinājuma zemi varētu kļūt Latvija. Tā ir pietiekoši maza un pietiekoši jauna valsts bez iesīkstējušām politiskām tradīcijām, tāpēc pāreja uz kaut ko jaunu būtu samērā viegla. Jo vairāk tāpēc, ka patreizējais (1996. g.) lietu stāvoklis ir visai neapmierinošs. Ja te algoritmisms iesakņosies sekmīgi, tad tam būs pavērts ceļš arī uz pārējo pasauli – protams, uz pilnīgas brīvprātības pamata.

Vēl neesmu uzsvēris to, ka pasaules radīšanā iesaistījušos cilvēku darbam ir jābūt pilnīgi nesavtīgam. Bez kādām pretenzijām uz krietnu samaksu ne pašā darba laikā, ne arī vēlāk sekmīgas izdošanās gadījumā. Vienīgajam ieguvumam ir jābūt gandarījuma sajūtai par savu veikumu, kas īsti radošam cilvēkam arī ir pats augstākais atalgojums. Tikai tā var cerēt iegūt pasaules sabiedriskās domas labvēlību, kā arī pārliecināt visus, ka algoritmisms tiešām nevienam neko neatņems, bet tikai dos, un pilnīgi par brīvu.

Datoru programmas, kas tiks sastādītas jaunās pasaules vajadzībām, kļūs par visas cilvēces īpašumu, un tās būs pieejamas visiem bez kādiem ierobežojumiem. Vispār, mans sapnis ir tāds pasaules iekārtojums, kurā nebūtu nekādu aizliegumu uz intelektuālo vērtību lietošanu un izplatīšanu. Tām taču, atšķirībā no materiālajām lietām, piemīt viena brīnišķīga īpašība – pavairošanas iespēja. Programmas, tāpat arī muzikālos un literāros sacerējumus, var paņemt neatņemot – gan devējam, gan ņēmējam paliek katram pa pilnvērtīgai kopijai, gluži kā Skalbes pasakā par vērdiņu, kurš vienmēr palika, lai cik viņu arī neizdotu. Pašlaik, diemžēl, cilvēki paši rada šķēršļus minētā brīnuma izmantošanai, cenšoties neļaut kopēšanu bez autora vai īpašnieka ziņas. Es saprotu, ka tas nav aiz ļaunuma, bet tāda ir dzīves nepieciešamība – nesavtīgās došanas laiks vēl nav pienācis. Es tomēr ticu, ka pienāks, un tad valdīs ne ņemšanas, bet došanas prieks.

Lai cik tas neliktos utopiski, man šķiet, ka ar minētās došanas filozofijas palīdzību varētu panākt zināmu piekrišanu pat pārliecinātu ticīgo vidū, izņemot galējus fanātiķus. Viena no algoritmisma pamattēzēm taču ir tāda, ka Dievs nevar būt ļauns, un pret to būs grūti kaut ko iebilst jebkuras ticības piekritējam. Ja būs saprašanās šajā ziņā, tad citās lietās var arī palikt katrs pie sava, neturot viens uz otru ļaunu prātu.

Sapņojot par visām šīm nākotnes vīzijām, es nejauši atcerējos fragmentu no viena Veidenbauma dzejoļa, kurā arī ir nākotnes pareģojums – gan pretējs manējam, bet toties nekļūdīgs:

Neticami, ka šīs rindas rakstītas pirms vairāk nekā simts gadiem – tās taču līdz pēdējam vārdam ir tieši par to, kas patreiz notiek Latvijā. Strādniekiem var mēnešiem ilgi nemaksāt algas, ar rakstniecību vai dzejošanu iztikas līdzekļus nopelnīt nevar, bankās pazūd miljoni, bet baznīcas ir pilnas ar dievlūdzējiem. Domājot par šo apbrīnojami trāpīgo paredzējumu, man sāk likties, ka ne tikai es, bet arī visa cilvēce skrien pilnā gaitā uz vietas. Kas gan tikai nav sasniegts un izgudrots gadsimtā, kurš šķir Veidenbauma laikus no mūsdienām – atomenerģija, datori, kosmiskie lidojumi, relativitātes teorija u.t.t. Un tomēr tas viss nav spējis vērst cilvēku dzīvi skaistāku un laimīgāku. Bēdīgi, bet tā tas ir. Atliek tikai cerēt, ka nākošais gadsimts būs labāks. Varbūt tomēr...

Pateikšu arī dažus vārdus par to debesu valstību, kas dzejolī ar ironiju pieminēta. Vai mana filozofija var kaut ko pateikt par pēcnāves dzīvi? Neko noteiktu jau, protams, nevar. No matemātikas viedokļa nāve ir nenoteiktība formā nulle reiz bezgalība – cilvēks kļūst par nulli un paliek tāds bezgalīgi ilgi. Matemātika apgalvo, ka aiz šādas nenoteiktības var slēpties viss kas – gan nulle, gan galīgs, gan bezgalīgs lielums. No algoritmisma filozofijas gan izriet, ka cilvēkam bez fiziskā ķermeņa ir arī garīga sastāvdaļa jeb dvēsele, taču šis fakts vien nekādu pēcnāves dzīvi negarantē. Arī fiziskais ķermenis sastāv no principā nemirstīgiem atomiem, bet pēc nāves tie vairs neko vienotu neveido, un diezgan ticams, ka kaut kas līdzīgs ir arī ar dvēseli. Uz tādām domām vedina dabā pastāvošais simetrijas princips – visam, kam ir sākums, ir arī gals.

Cilvēka dvēselei tāds sākums ir. Var jau spriedelēt, ka dvēsele ir mūžīga, un pirms cilvēka dzimšanas tā ir piedalījusies kaut kādās citās dzīvēs, bet no tā nav lielas jēgas – ja no tām iepriekšējām dzīvēm nav atmiņu, tad tikpat labi tās var uzskatīt par nebijušām. Pat ja tādas atmiņas būtu, arī tad jautājums par dvēseles jeb garīgā "es" identitāti būtu diezgan neskaidrs. Arī grāmatās taču glabājas sen mirušu cilvēku atmiņas, bet tāpēc jau lasītājs nekļūst par autora "es" turpinājumu. Līdzīgi var izspriest, ka nāve ir cilvēka "es" gals pat tad, ja kādā citā pasaulē parādīsies būtne ar šī cilvēka atmiņām, jo atmiņas var pāriet no viena "es" uz citu. Vienkāršāk runājot, man ir vienalga, kā viņpasaulē klāsies tam, kas skaitīsies mans turpinājums (ja tāds būs), jo tas vairs nebūšu es. Tāpēc es palieku pie pārliecības, ka uz to pasauli nevar paņemt līdz neko – ne materiālās, ne garīgās, ne tikumiskās vērtības. Toties var atstāt, un to es arī cenšos darīt, rakstot šo grāmatu.

Nu jau ir pienākusi diena, kurā esmu nolēmis rakstīšanu pabeigt – 1996. gada 24. decembris. Atkal ir Ziemassvētku priekšvakars, un no rakstīšanas sākuma pagājuši tieši pieci gadi. Noskaņa ir gandrīz tāda pati, kā toreiz – īsta svētku prieka nav, jo dzīvē daudz nekas uz labo pusi nav gājis, un arī laiks ārā ir tāds nemīlīgs, sniegputenis reizē ar diezgan stipru salu. Tomēr nav arī par ko skumt, vismaz pret mani liktenis vēl arvien ir uzsvērti labvēlīgs. Šis rakstīšanas darbs, kura sekmīgam iznākumam es pats neticēju jau sākšanas brīdī, tomēr nav izkūpējis ar violetiem dūmiem, bet nu jau ir pie pašas mērķa līnijas. Tas gan ir panākts ar krietnu saraušanu, jo pēdējā no šiem pieciem gadiem ir uzrakstītas apmēram trīs piektdaļas no visas grāmatas. Nav īstenotas arī gluži visas sākotnējās ieceres par grāmatas saturu, taču galvenais ir paveikts – esmu atstājis šajās lappusēs visu to, ko uzskatu par svarīgāko no dzīvē paveiktā. Vai tas ir daudz vai maz, par to lai spriež iespējamie lasītāji.

Nedomāju, ka ar to maniem darbiem būtu pielikts punkts. Šobrīd vairāk nekā jebkad pēdējo vismaz piecu gadu laikā es esmu noskaņots parādīt, ka varbūt tomēr man vēl kaut ko izdosies paveikt. Ja ne lielu, tad vismaz ne galīgi zemē metamu. Iemesls tādai pacilātībai ir diezgan banāls – esmu beidzot vismaz tādā ābeces līmenī ielauzījies logu programmēšanas gudrībās, un jūtu, ka man atkal ir pa spēkam būvēt savu programmēšanas pasaulīti uz jaunajiem pamatiem. Un atkal, kā vienmēr tādos brīžos, gribas ticēt, ka nu vienreiz tas tiešām būs paliekoši un uz visiem laikiem.

Ar prātu jau es saprotu, ka nebūs vis, ka nākamie progresa viļņi diezgan drīz apraks arī manus jaunos, patreiz vēl neiesāktos būvējumus, bet tomēr man ir bērnišķīga ticība, ka notiks brīnums, un šoreiz būs citādi. Ja ne, tad jau nebūtu vērts sākt, bet es sākšu. Šogad vēl ne, bet ar jaunā, 1997. gada pirmo darba dienu. Ir taču pagājuši apaļi 20 gadi, kopš es ar līdzīgu apņēmību sāku 1977. gadu, un toreiz man izdevās!

To, ka var piepildīties visneticamākās lietas, parāda kaut vai šāds piemērs. Kad es mācījos vidusskolā (tas varēja būt ap 1954. gadu), man gadījās lasīt vienu grāmatu, kurā bija izteiktas prognozes par iespējamiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem. Tā bija padomju laika grāmata ar tolaik raksturīgo uzsvērto optimismu, tomēr tur bija arī teikts, ka tehnikai ne viss ir pa spēkam, bet ir lietas, ko spēj tikai cilvēks. Kā piemērs bija minēts šahs, kuru nekad nevarēšot spēlēt mašīna. Es tam pilnīgi noticēju, un veltīgi. Mašīna, kas prot spēlēt šahu, patreiz atrodas manā priekšā uz galda (es rakstu savā darba vietā), un tā šo spēli pieprot krietni labāk par mani – rezultāts, kas fiksēts kopš 8. oktobra, spēlējot katru darba dienu pa partijai, ir 7,5 pret 45,5 ne manā labā. Šī mašīna, protams, ir dators, kas bez šaha spēles dara vēl lielu daudzumu visādu citu darbu. Kad brīnums ir kļuvis par ikdienu, to pārstāj ievērot, bet pietiek palūkoties uz to ar pagātnes acīm, lai redzētu, cik tas tiešām ir fantastisks.

Mazāks un vienkāršāks dators, kas šahu gan nespēlē, man ir arī mājās, kur es esmu tagad un turpinu darbā iesākto rakstīšanu. Tas ir atdots man lietošanai, jo darbā tagad ar tādiem vairs nav ko darīt. Mana patreizējā SITA tīri normāli strādā arī uz šī datora, un katrā ziņā tas ir krietni pārāks par visām tām BESM un VS mašīnām, uz kurām esmu strādājis savas darba dzīves lielākajā daļā. Ka tāda mašīna man būs pašam mājās, to es neticētu vēl pirms gadiem divdesmit. Bet tagad tā arī man jau liekas par vāju, un ir radusies doma sagrabināt naudu un nopirkt apmēram tādu, kā man ir darbā – arī tādas jau skaitās novecojušas un ir krietni nocenotas.

Tātad, nevar vis teikt, ka pasaule šajā gadsimtā būtu pilnīgi uz vietas stāvējusi. Pasaules radīšana ar datoru kā galveno radīšanas instrumentu jau ir sākusies un nenovēršami turpināsies, lai arī ne tā, kā es te safantazēju. Varbūt tas, kas iznāks īstenībā, atkal pārspēs visdrosmīgākos sapņus, tai skaitā manējos.

Pašās beigās, Ziemassvētku noskaņas iespaidā, vēl gribu bilst dažus vārdus ticības sakarā. Pēc visa tā, ko esmu izdomājis un tagad arī uzrakstījis par kristīgo ticību un Bībelē tēloto Dievu, man dažkārt ir licies, ka nav īsti godīgi saukties par luterāni un retumis apmeklēt baznīcu. Varbūt vajadzētu vienreiz aiziet līdz Daugavai un svinīgi nomazgāt no sevis šo ticību, kā to kādreiz darīja mūsu senči. Jā, tādas domas man ir bijušas, bet, dziļāk padomājot, es sapratu, ka tas būtu solis īstena hiperidejisma garā – nost ar visu, kas neatbilst vienīgi pareizajiem uzskatiem! No tādas nostājas jau paliek tikai viens solis līdz karojošajam ateismam. Patiešām, arī man tas hiperidejisms ir ieēdies apziņā ļoti dziļi – nav grūti nomainīt vienu augstāko ideju pret kādu citu, bet daudz grūtāk ir mainīt attieksmi pret šādām idejām vispār.

Nē, noliegt un atmest savu no vecākiem mantoto ticību es negribu, lai arī daudz kas tajā man nav bez ierunām pieņemams. Jāprot tomēr atsacīties no stūrgalvīgā visu vai neko, un jācenšas sadzīvot arī ar to, kas nav gluži manā gaumē. Ļaunums nekļūs mazāks, ja pret to vērsīsies ar naidu, taisni otrādi, tas no tā tikai pieņemsies spēkā. Un nav jau kristīgajā ticībā tikai tas tumšais vien, ir arī ne mazums gaismas un siltuma, it sevišķi Ziemassvētku noskaņā. Tāpēc nobeigšu ar daudzreiz teiktajiem vārdiem, pret kuriem arī man nekas iebilstams – gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.

Mēdz teikt – beigas labas, viss labs. Tāpēc arī man gribas šai grāmatai uzrakstīt tādu ļoti ļoti labu nobeigumu (cik nu tas ir manos spēkos), lai no tā paliktu labs iespaids arī par visu grāmatu. Pirmo pēcvārdu es uzrakstīju jau pavasarī, taču darīju to lielā steigā, un tagad tas mani vairs neapmierina. Bez tam pa šo laiku ir radušās vēl dažas domas, kuras arī gribas uzrakstīt. Tāpēc darīšu tā – palaikam citēšu pavasarī rakstīto, bet papildināšu to ar komentāriem un jaunām atziņām. Mēģināšu tagad iedarbināt savu Laika Pogu, lai uz brīdi pārceltos tieši četrus mēnešus atpakaļ.

Ja es apgalvošu, ka šodien, 21. aprīlī, ir sācies pavasaris, daudzi to uztvers kā mazliet novēlotu aprīļa joku. Bet šodien tik tiešām ir pirmā pavasara diena, tikai tas ir pēc mana kalendāra. Tajā parasto četru gadalaiku vietā ir veseli seši – priekšpavasaris, pavasaris, vasara, atvasara, rudens un ziema. Tā kā tas ir mans kalendārs, tad gads un reizē ar to priekšpavasaris sākas manā dzimšanas dienā – 21. februārī, bet pārējie gadalaiki seko ik pēc diviem mēnešiem. Vasaras un ziemas sākumi šajā kalendārā iznāk savās parastajās vietās – 21. jūnijā un 21. decembrī, bet pavasaris un rudens sākas mēnesi vēlāk. Un šogad man ir izdevies sava pavasara atnākšanu atzīmēt ar ievērības cienīgu notikumu – esmu pabeidzis Zilo grāmatu, ja neskaita šo pēcvārdu, kurš sākotnēji tai nemaz nebija paredzēts. Viss iepriekš uzrakstītais ir ievadīts datorā un tādā melnraksta eksemplārā arī nodrukāts. To darot, radās doma par šo pēcvārdu, jo vienmēr jau paliek kaut kas, ko noteikti gribas vēl pielikt klāt. Tagad nu steidzos to darīt, kamēr vēl esmu to iespaidu varā, kurus izsauca pārrakstīšanas darbs. Vienīgā nelaime – galīgi vairs neprotu turēt rokā pildspalvu, jo četrus mēnešus ir strādāts tikai ar datora klaviatūru. Tāpēc centīšos garumā nestiept, lai arī šis darbiņš drīzumā būtu pabeigts.

Dabā, starp citu, pavasaris vēl īsti negrib sākties, lai arī citi kalendāri to rādīja jau pirms mēneša. Vēl arvien ir atskaņas no ziemas, tās pašas, kuras sākumā tapa šīs grāmatas pēdējās lappuses. Sajūta gan ir tāda, it kā šīs ziemas laikā būtu pagājuši vairāki gadi – tie ir izdzīvoti līdzi pārrakstāmās grāmatas lapām. Jā, un vēl šajā laikā esmu arī gandrīz vai izvilcis no drupām savu programmēšanas pasaulīti vārdā Sita – tagad jau tās galvenās sastāvdaļas ir sekmīgi pārtulkotas logu valodā. Nav gan šajā darbā vairs tās sajūsmas, kāda bija pirms 20 gadiem, būvējot Sistēmu-77. Ir tomēr starpība, vai tiekties uz visaugstākajām virsotnēm, kā tas likās toreiz, vai glābt, kas vēl glābjams, kā ir tagad.

Te, pārceļoties atkal šodienā, es lieku savu pirmo komentāru. Mana kalendāra gadalaiki varbūt ir to vērts, lai pie tiem pakavētos sīkāk. Tātad, tie ir šādi:

Mani jaunievestie gadalaiki – priekšpavasararis un atvasara – parasti ir visvairāk gaidītie, jo tie seko tieši aiz ekstremālajiem: ziemas, kas nomāc ar tumsu un aukstumu, un vasaras, kad bieži vien ir vēl nomācošāks karstums. Kad priekšpavasaris vai atvasara sagaidīti, tad jau diedzgan droši var teikt, ka ziemai vairs nebūs liela sala un vasarai lielas svelmes, kaut retumis gadās arī izņēmumi. Tāds izņēmums ir arī šogad, kad vasaras karstums vēl arvien negrib rimties, tomēr naktis jau ir diezgan garas un vēsas, un tad arī dienas tveice nav tik briesmīga. Savu mīļāko gadalaiku es esmu sagaidījis, un cenšos to atzīmēt, rakstot šo nobeigumu.

Par to, kāpēc es par savu gadalaiku esmu izvēlējies tieši šos divus mēnešus starp vasaru un rudeni, es jau rakstīju. Ieminējos arī par to, ka rudens saulgriežiem trūkst savu svētku, kamēr trīs pārējiem tādi ir. Tagad man ir radies priekšlikums, kā aizpildīt šo tukšumu – varētu ievest Atvasaras svētkus, kas svinami tajā svētdienā, kura ir vistuvāk 21. septembrim. Minētais datums ir manas atvasaras pašā vidū un reizē arī tuvu rudens saulgriežu brīdim. Tātad, atvasaras svētki var būt no 18. līdz 24. septembrim atkarībā no tā, kurš no šiem datumiem iekrīt svētdienā.

Patreizējais 1997. gads ir īpaši piemērots šo svētku uzsākšanai. Tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Atvasaras svētki katrā no septiņiem iespējamiem datumiem iekrīt vienādi bieži, tātad caurmērā reizi septiņos gados. Tās reizes, kad Atvasaras svētki iznāk tieši 21. septembrī, ir dabīgi uzskatīt par vairāk nozīmīgām – tad varētu būt Lielie Atvasaras svētki. Nav grūti izrēķināt, ka atstarpes starp lielajiem svētkiem var būt 6, 5, 6 un 11 gadi, un tās periodiski atkārtojas minētajā secībā. Par sevišķi lieliem būtu skaitāmi tie lielie svētki, kas seko pēc vislielākās, 11 gadu atstarpes. Tad lūk, šogad 21. septembrī iznāk Sevišķi Lielie Atvasaras svētki, kādi ir tikai ik pēc 28 gadiem.

Es, protams, sevišķi neceru, ka šie svētki kādreiz tiks rakstīti kalendāros un nezinu pat, vai es to maz vēlētos, bet atzīmēt tos pie sevis mājās gribētu gan. Šogad tie pie reizes varētu būt arī Zilās grāmatas klajā laišanas svētki, un tāpēc arī es steidzos rakstīt šo nobeigumu, lai līdz tam laikam grāmata būtu pilnīgi pabeigta.

Kas attiecas uz pasaulītes ar vārdu SITA glābšanu, tad pašlaik tā ir nobīdīta otrā plānā. Piebildīšu tikai, ka tās logu programmēšanas gudrības izrādījās noderīgas arī šai grāmatai – ar tām man izdevās jūtami uzlabot zīmējumus ar ANV figūrām. Bet nu atgriezīšos atkal pie pavasarī rakstītā.

Galveno sev stādīto uzdevumu es esmu paveicis – mana filozofija ir uzrakstīta. Man pašam šķiet, ka ne slikti. Lai arī es vienubrīd taisījos upurēt visas grāmatu veidojošās līnijas, izņemot šo vienu, tas tomēr – par laimi – nav noticis. Arī pēc minētā lēmuma pieņemšanas visi pavedieni ir turpinājuši vīties pārmaiņus, un tās sausās filozofijas te nemaz tik daudz nav. Un varbūt tā arī nemaz nav tas pats galvenais. Ja jau pasauli tā nepārliecinās, un es pēc tā nemaz arī necenšos, tad kāds no tās labums? Pasaulē jau tā ir ne mazums filozofisku mācību, kuras reti kādu interesē, ja neskaita pašus autorus.

Bet tomēr, bet varbūt tomēr! Neatstājas no manis tas iedomības velniņš, kas saka, ka mana sūtība ir paveikt kaut ko lielu un visai pasaulei domātu. Labi, lai jau tas lielais nav šī mana filozofija, varētu teikt arī – ticība, kurai ir savi brīnumi, savi svētki, savas svētvietas un pat savi gadalaiki. Tā ir domāta tikai man vienam pašam, līdzīgi kā man ir bijušas tikai paša vien lietošanai domātas programmēšanas valodas, un es nevienu negribu aicināt šajā ziņā man pievienoties. Kā jau teicu, galvenais nav tā vai cita ideja, galvenais ir attieksme pret idejām, mācībām un ticībām vispār. Bet ar šo attieksmi cilvēku lielas daļas uzskatos, manuprāt, kaut kas ir sagājis pavisam greizi. Tik greizi, ka tas noved pie lielām nelaimēm dažādos laikos un vietās. Ja man ar savu grāmatu izdotos novērst kaut dažas, nu kaut vai vienu vienīgu tādu nelaimi, tad es varētu droši teikt, ka mans lielais (tagad jau bez kādas ironijas) uzdevums ir izpildīts.

Rakstot par savu filozofiju, es dažādās ticības un to paveidus nosaucu par maskām, kuras cilvēki izdomā neredzamajam Dievam, lai padarītu viņu saskatāmu. Tagad man radās doma, ka maska nav tas pareizākais vārds, jo skan mazliet nievājoši. Tāpēc ļoti atvainojos, ja esmu ar šo neapdomīgi izmesto vārdu aizskāris kāda svētākās jūtas. Daudz piemērotāk ir salīdzināt ticību ar valodu, kurā cilvēki runā ar un par Dievu. Arī algoritma koncepcijas, no kurām man radās tā doma par maskām, nav nekas cits, kā valodas algoritmu pierakstīšanai un aprakstīšanai.

Cilvēki pasaulē runā dažādās valodās, tāpat dažādas ir algoritmu valodas un par ticībām sauktās Dievam pievērstās valodas. Greizums sākas tad, kad valodu sāk jaukt ar to, kā izteikšanai tā domāta, šajā gadījumā – ar pašu Dievu. Ja iedomājas, ka kāda no šīm valodām ir tā vienīgā, kurā Dievs ieklausīsies, bet citu valodu lietotājus neieredzēs un bargi sodīs. Tad cilvēki nemaz negaida, kamēr Dievs sodīs svešā mēlē runājošos un domājošos, bet ķeras pie šī svētā pienākuma pildīšanas paši. Tā, piemēram, ārzemju ziņas palaikam vēstī, ka Izraēlā judaisma fanātiķi apmētā ar akmeņiem automašīnas, kas iedrošinās braukt viņu svētajā dienā sestdienā, bet Afganistanā uz ielām ķer cilvēkus un ar varu dzen mošejās uz dievkalpojumiem. Patiešām jāsaka – būtu smieklīgi, ja nebūtu tik briesmīgi.

Te atkal pakomentēšu. Ideja par valodām man iešāvās galvā tās pašas dienas rītā, kurā sāku rakstīt pēcvārdu, un sākumā likās tik spoža, ka uzreiz steidzos to izlikt uz papīra. Tagad, kad pagājis kāds laiciņš, es redzu, ka liela jaunatklājuma tur nav. Nu var jau būt, ka valoda ir nopietnāks un cienīgāks vārds nekā maska, bet būtību tas nemaina. Un cilvēku bieži vien galīgi greizā attieksme pret augstākajām idejām (vai maskām, valodām, sauc kā gribi) , ir tik acīmredzams fakts, ka smieklīgi iedomāties sevi par pirmo, kas nu beidzot to ir pamanījis.

Lai ko, bet to iedomības velniņu, kas liek man sevi skaitīt bezmaz vai par pasaules glābēju, es puslīdz esmu pieveicis (jāatzīst gan, ka bez viņa šī grāmata nemaz nebūtu tapusi). Nepadarīs mana grāmata pasauli ne labāku, ne sliktāku, ne citādāku. Pasaules mērogā mans darbs ir un paliks nulle, vislabākajā gadījumā – 0,00... ar mazu viennieciņu garas nuļļu rindas galā. Tik liels mans lielais veikums ir patiesībā, bet lai. Nepadarīja mani šīs grāmatas uzrakstīšana lielāku pat sevis paša acīs, toties palīdzēja pareizāk novērtēt savu īsto vietu, un arī tas nav maz.

Tā tas ir citur pasaulē un citās ticībās, bet netrūkst jau bēdīgu piemēru arī tepat Latvijā. Man ir avīzes "Neatkarīgā Cīņa" 1995. g. 14. janvāra numurs, ko es glabāju kā labu ilustrāciju saviem spriedumiem. Tur ir lappuse ar nosaukumu Dvēselei un mūžībai, un tajā ir Andas Līces rakstiņš Tu gribi dzirdēt, ko čukst zvaigznes? Tas vērsts pret astroloģiju, zīlēšanām un tamlīdzīgām nekristīgām būšanām. Citēšu no tā vienu teikumu: Ja šādām izpriecām iztērēto laiku atvēlētu Bībelei, tā būtu izlasīta no viena vāka līdz otram, un tad mēs nebūtu tik drebelīgi un nedroši savā ikdienā, tik viegli izsitami no līdzsvara.

Lai jau paliek uz cienījamās rakstnieces sirdsapziņas šis, nešaubos, labi domātais aicinājums. Likteņa, bet drīzāk jau redakcijas, ironijas pēc taisni pretī šim rakstam avīžlapas otrā pusē ir Egila Lukjanska raksts Sātana dusmas, kurā redzams, kas dažkārt iznāk, ja atsakās no visām izpriecām un to vien dara, kā lasa Bībeli no vāka līdz vākam. Gadījums ir traģisks – tas ir stāsts par cilvēku, kurš, lasot Bībeli un fanātiski nododoties reliģijai, sajūk prātā un noslepkavo savu sievu un bērnus. Nejaušība? Bet nesen, šīs ziemas sākumā, bija vēl viens ļoti līdzīgs gadījums – kāds diezgan pazīstams aktieris ārprāta uzliesmojumā nogalināja savu sievu, ar kuru tikai pirms dažiem mēnešiem bija baznīcā svinīgi salaulājušies. Abi bija pazīstami kā ļoti dedzīgi kristīgo ideālu paudēji.

Var jau būt, ka reliģija arī nebija minēto traģēdiju galvenais cēlonis, tomēr man ir pārliecība, ka viss būtu bijis citādi, ja šie cilvēki Bībeles vietā būtu lasījuši nu kaut vai Latvju Dainas. Jo mūsu tautas garīgais mantojums tomēr ir nesalīdzināmi miermīlīgāks un cilvēcīgāks par Āzijas tuksnešos tapušo Bībeli. Par pēdējo es savus uzskatus jau esmu izteicis, tāpēc piebildīšu tikai to, ka cilvēkiem ar nestabilu nervu sistēmu, kā rāda minētie piemēri, šī grāmata ir vienkārši bīstama.

Ar šiem piemēriem es cenšos bilst kādu vārdu pretī tiem kristīgo ideālu sludinātājiem (minēto A. Līci ieskaitot), kas kategoriski apgalvo, ka tikai pievēršanās Dievam un Bībelei spēj nodrošināt laimīgu ģimenes dzīvi un garīgu stabilitāti. Ka to ne sliktāk var dot arī mana filozofija, liecina manis paša piemērs, tiesa, pagaidām vienīgais. Bez tam, ja ģimenes attiecības ir veidotas uz šī pamata, tad nav iespējamas tādas situācijas, kā mums bija pret saviem vecākiem – kad kādam jāslēpj savi uzskati, lai citiem nesagādātu sāpīgus pārdzīvojumus. Vajag taču pavisam nedaudz – saprast, ka katram ir tiesības uz savu pasaules izpratni, nevis visiem par varu jāiepotē kāda vienīgi pareizā.

Esmu mazliet novirzījies no galvenā. Mans nolūks nav vērsties pret ticību, ne savu, ne svešu, runa ir tikai par attieksmi pret to. Vai tad tiešām Dievs ir jāuzskata par tik vienpusīgu un aprobežotu, ka viņam tikai viena no daudzajām valodām būtu tīkama, bet visas citas nicināmas un iznīdējamas? Katram sava valoda, protams, ir mīļa un sargājama, bet vai tad tāpēc jākaro pret citās valodās runājošiem, un visa pasaule jātaisa vienvalodīga? Nē, es esmu pārliecināts, ka Dievs vienādi uzklausa jebkurā valodā (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) teiktus vārdus, ja tie nāk no sirds un ir bez ļaunuma. Tāpat arī esmu pārliecināts, ka pasaule kļūs labāka, ja šo vienkāršo patiesību sapratīs un atzīs visi. To gan es gribu ieteikt un piedāvāt ikvienam. Ar varu jau nu, protams, ne.

Skaisti vārdi, tikai veltīgi es cenšos tos pateikt pēc iespējas skanīgāk. Kas gribēs tos uzklausīt, tie sapratīs no pusvārda, bet kas ne, tiem nelīdzēs nekas – jebkādi iebildumi tikai vēl vairāk stiprinās viņu akmenscieto pārliecību par savu taisnību. Varbūt vienīgi bērni, kas vēl tikai meklē savu garīgo ceļu, varētu kaut ko iegūt no šīs grāmatas, bet viņiem jau visdrīzāk to neviens nedos. Vismaz ne tie, kas arvien uzstājīgāk pieprasa ievest skolās obligātu ticības mācību kā vienīgo, kas viņuprāt spēj glābt jauno paaudzi no pazušanas. Un gan jau viņi savu panāks. Velti ir atgādināt, ka padomju laikos skolēni un studenti visādus tur marksismus-ļeninismus dēvēja par ticības mācību, un ne jau aiz cieņas pret pēdējo – saprata taču, ka tie ir tie paši vēži. Žēl, ja skolās atkal kā vissvētāko patiesību mācīs svešu tautu pasakas, un ne jau tās labākās, bet no manis jau tas nav atkarīgs. Un, kā liecina pavasarī rakstītais, es pats pinos pretrunās, te peldams kristīgo ticību, te atkal censdamies tomēr nesaraut ar to visas saites.

Gribu arī izteikt cerību, ka ar saviem, reizēm diezgan asajiem, pārmetumiem, es tomēr neesmu daudz nodarījis pāri ticībai, kurā esmu kristīts un no kuras pilnīgi atteicies neesmu. Neapvainosies taču, jādomā, uz mani arī angļu valodā runājošie par to, ka dažas lietas viņu valodā man nepatīk, par ko es arī rakstīju šajā grāmatā. Ar ticību ir tāpat – kristietība, līdzīgi angļu valodai, pieder pie lielākajām pasaulē, un varbūt tieši lieluma dēļ tajā ne viss ir pa prātam tādiem sava ceļa gājējiem, kā es. Bet mani ieteikumi aizstāt kristīgo ticību ar algoritmismu un angļu valodu ar kaut ko mākslīgi būvētu galu galā pieder fantastikai, ko nevajag ņemt pārāk nopietni

Jā, te ir iznākusi diezgan neveikla taisnošanās par to, ka veltījis savai ticībai tik daudz skarbu un nežēlīgu vārdu, es tomēr uzdrīkstos vēl skaitīt sevi par kristīgo un tradīcijas pēc reizēm apmeklēt baznīcu. Varēju arī paturēt to pie sevis – Dievs mani sapratīs, bet cilvēki ja negrib, lai nesaprot, tā ir viņu pašu darīšana. Bet, ja jau uzrakstīts, lai paliek – slēpt savas šaubas un pretrunas netaisos, jo uzskatu, ka grēks nav šaubīties, grēks ir ticēt kaut kam bez kādas domāšanas.

Baidos, ka tagad šis pēdējais un lielākais sapnis jau ir izsapņots – kā jau minēju, jūtami ietekmēt pasauli es vairs neceru. Ja kaut nedaudziem šī grāmata būs saistoša un pārdomas rosinoša lasāmviela, arī tas būs ļoti daudz.

Vēl man ir palicis viens Zilās grāmatas zilais sapnis, kas saistīts ar jau minēto pirmo Atvasaras svētku rīkošanu – iznāks no tiem kaut kas, vai ne? Pavasaris, šķiet, tiešām nebija labākais gadalaiks pat darba beigšanai, citādi jau es neņemtos toreiz rakstīto pēcvārdu pārtaisīt. Nu vismaz gadalaiks ir īstais, bet vai tāpēc šis nobeigums būs iznācis labāks? Varbūt tomēr...

Pašās beigās man vēl gribas uzrakstīt arī kaut ko gaišu un cerīgu. Mani jaunizgudrotie Atvasaras svētki atrodas Lieldienām pretējā gada pusē, tomēr es domāju, ka abiem šiem svētkiem varētu būt kopīga pamatdoma – par Augšāmcelšanos. Ar to starpību, ka Lieldienas ir par godu tālas pagātnes notikumiem, bet Atvasaras svētki būtu vērsti uz nākotni – uz to garīgo augšāmcelšanos, kas, gribētos ticēt, kaut kad pārskatāmā nākotnē vēl būs. Arī latviešu ticējumos taču ir runa par Gaismas pili, kas celsies augšā, kad būs pienācis tās laiks.

Manas iepriekš aprakstītās fantāzijas par pasaules radīšanu ir mazliet komiskas dažās detaļās (kuras, kā jau minēju, man pašam vairs nepatīk), bet galvenā doma paliek spēkā – līdz ar gadu tūkstošu miju ir jāgaida ne pasaules gals, bet jaunas pasaules radīšana. Varētu teikt arī – augšāmcelšanās, saprotot ar šo vārdu brīnumus labā nozīmē. Brīnumi, no kuriem dažus esmu te aprakstījis, ir bijuši un būs – to es vēl skaidrāk jūtu tagad, kad ar mūsu ģimenes kopīgām pūlēm mēs arī mājās esam tikuši pie mūsdienīgāka datora. Tas jau lielā mērā ir mana bērnības sapņa par visu ko ražojošu fabriku piepildījums – man ir mašīna, kas tiešām dod visu, ko vien var vēlēties, tiesa, ne fiziskā, bet intelektuālā nozīmē. Tā prot spēlēt šahu, zīmēt ANV figūras, atskaņot pēc notīm mūziku, un ar to var nodrukāt grāmatu gluži kā tipogrāfijā – šī Zilā grāmata ir tam piemērs. Minētais, protams, ir tikai maza daļa no visa, ko spēj dators.

Savus vārdus par to, ka arī ar datoriem ir iezīmējies zināms strupceļš, esmu spiests ņemt atpakaļ – strupceļā biju nonācis tikai es pats. Manis izvēlētais ceļš uz loģiski skaistām, bet vienkāršām un pieticīgām programmēšanas sistēmām jau pašos pamatos bija lemts neveiksmei, jo tas neveda uz datora brīnumaino spēju strauju un neierobežotu attīstību. Žēl, protams, ka mani šķietami lielie veikumi programmēšanā galu galā iznāca tikai papīrgrozam derīgi, taču tā ir tikai mana, bet ne pasaules neveiksme. Datoru un programmēšanas attīstība pasaulē iet uz priekšu bez kādiem strupceļiem, un es ticu, ka tā novedīs līdz tādas pasaules uzcelšanai, kur spēka vietā valdīs saprāts. Nesen, piemēram, datora programma šaha mačā pārspēja pašu pasaules čempionu – tas nozīmē, ka ar datora palīdzību cilvēka prāts var sasniegt tādus augstumus, kas pat visizcilākajiem cilvēkiem pašiem vien nav pa spēkam.

Līdz ar saprāta uzvaras gājienu noteikti mainīsies arī filozofiskie uzskati, un tad visa mana pret augstākajām idejām vērstā daiļrunība kļūs lieka, līdzīgi kā tagad vairs nav lielas jēgas pierādīt komunistisko uzskatu nederīgumu. Starp citu, vēl nesen tik nesatricināmās komunistu sistēmas sabrukums arī ir viens no brīnumiem (mūsu paaudze taču pat vairs nesapņoja kaut ko tādu piedzīvot), kas iezīmē saprāta uzvaru pār aklu sekošanu visādām apstulbinošām idejām.

Beigās gandrīz vai izskatās, ka no visa tā, ko es ar šo grāmatu cenšos atstāt nākamībai, nekas vērā ņemams nav iznācis. Ja nu vienīgi tālajā bērnībā izgudrotās ANV figūras, kas ir skaistas, oriģinālas (pagājuši jau 45 gadi, un neviens līdzīgs izgudrojums nav manīts) un labi piemērotas eksperimentiem uz datora. Mazliet es vēl ceru, ka gluži veltīgi nebūs arī mani patreizējie centieni izveidot algoritmu mūžīgo pierakstu, ko vairs neaizskalos nākošie progresa viļņi. Kas attiecas uz filozofisko daļu, tad mana grāmata var kalpot tikai par gaidāmo pārmaiņu priekšvēstnesi, un – varbūt tomēr – kāds no algoritmisma domu graudiņiem izrādīsies arī kaut kur noderīgs. Ar tādu šaubu un cerību caurvītu skatu nākotnē es vēlreiz lieku šai grāmatai punktu.

Nodaļas

Bildes

Es pats ▲ Gauja pie Gaujienas ▲ Liktenīgais fotouzņēmums Stāmerienā ▲ Nojausmas ezers ▲ Pats Galvenais ▲ Pededze pie Litenes ▲ Sapņu ceļš ▲ Stāmerienas pils ▲

Mūzika

Kad svētku līksmībā skan zvani ▲ Lapkritis ▲ Naktī ▲ Nē ▲ Nojausma ▲

0107	36	0301	0330	0113
0110		0335		0336
1	01	0301	0303	0330
2	74			0065
3	02	0336	0335	0335

Zilā grāmata

Priekšvārdi

Nodaļas

Bildes

Mūzika

Programmas