Piemiņas materiāls veidots pēc J. Sedola referāta Gerards Joņins un statistiskā modelēšana Imitācijas un Modelēšanas biedrības seminārā 30.10.2001.
Savas dzīves pēdējā darbdienā, 2001. gada 11. maijā, G. Joņins ir uzrakstījis dzīves un darba gājumu (Curriculum vitae), un tajā par viņa zinānisko darbību ir šādi vārdi:
Zinātniski pētnieciskais darbs:
Pētījumi par masu apkalpošanas teoriju, teletrafika sistēmu analīze, statistiskā modelēšana (specifikāciju valodas, sistēmu apraksta un analīzes tehnoloģija). Doktoranta D. Tomsona zinātniskais vadītājs (1994. – 1996.).
Lai gan G. Joņins ir ļoti daudz darījis arī citās jomās, sevišķi ekonomisko uzdevumu risināšanā, augstākminētais rāda, ka par galveno viņš ir uzskatījis to zinātnes atzaru, kuram nav pat stabila nosaukuma – tas ir dēvēts gan par masu apkalpošanas teoriju, gan teletrafika teoriju, gan diskrētas darbības sistēmu analīzi. Arī es (šo rindu autors J. Sedols) pārstāvu minēto virzienu, un tālāk runāšu
galvenokārt par mūsu kopīgi paveikto. Es saskaitīju, ka Gerardam ir 99 zinātniskās publikācijas, man 70, un 52 no tām ir kopīgas, tātad mums abiem kopējā daļa sastāda vairākumu.
Lai paskatītos uz darba sākumu, jāpārceļas 40 gadus tālā pagātnē, kad 1961. gadā mēs abi beidzām Latvijas Universitāti (toreiz LVU). Tas bija lielu notikumu laiks, jo neilgi pirms tam bija nodibināts LVU Skaitļošanas centrs (LVU SC, tagad LU Matemātikas un informātikas institūts – LU MII) un tajā uzstādīts to laiku tehnikas brīnums – lielā elektroniskā skaitļošanas mašīna jeb skaitļotājs BESM-2.
Mašīna, kā redzams attēlā, tiešām bija liela un aizņēma milzīgu zāli. Tagadējais portatīvais dators (redzams laboratorijas fotogrāfijā) salīdzinājumā ar to šķiet rotaļlieta, bet iespēju ziņā ir tūkstošiem reižu pārāks. Tādu ceļu 40 gadu laikā ir nogājis šis izgudrojums, un mūsu darbs bija ar to saistīts visā šī ceļa garumā. Mēs abi sākām strādāt Skaitļošanas centrā 1960. g. vēl būdami studenti, un ap to laiku pēc vecākā kolēģa Manfreda Šnepa ierosmes sākām mēģinājumus modelēt uz skaitļotāja sakaru sistēmu darbību. Es no 1961. līdz 1964. g. mācījos aspirantūrā Maskavā, bet pa to laiku LVU SC bija izveidota telefonijas (toreiz lietotais mūsu zinātnes nosaukums) nodaļa ar Gerardu Joņinu priekšgalā, kas tagad ir pārtapusi par Operāciju izpētes laboratoriju.
Pēc manas atgriešanās sākās kopīgā darba posms apmēram 36 gadu garumā, kurā mēs centāmies radīt teoriju, veidot tai atbilstošas skaitļotāju programmas un risināt ar to palīdzību praktiskos uzdevumus. Mēs bijām kā vienots mehānisms, kuru varētu salīdzināt ar divriteni. Gerards tajā bija priekšējais ritenis, kas izvēlējās ceļu, meklējot jaunus uzdevumus, bet es aizmugurējais velkošais, kas veica praktisko realizāciju. Darbs pamatos bija veiksmīgs, tikai tas nav devis gandrīz nekādus paliekošus rezultātus, jo visu uzbūvēto ātri vien apraka nemitīgais skaitļošanas tehnikas progress. Par to liecina mūsu sarakstītās un kādreiz izdotās grāmatas, kurām tagad vairs ir tikai muzeja vērtība.
Attēlā parādītās grāmatas ir tolaik lielākie mūsu darbu apkopojumi. Pēc vāku krāsas saukšu tās par melno, zaļo un sarkano. Melnā ir 1970. g. Maskavā izdotās Varbūtisko raksturlielumu tabulas pilnīgi pieejamai shēmai ar atkārtotiem izsaukumiem. Atkārtotie izsaukumi bija viens no galvenajiem Gerarda zinātniskā darba virzieniem, un tabulu ievada daļā ir apskatīti mūsu teorētiskie sasniegumi tajā. Pašas tabulas veidotas no skaitļotāja BESM-4 izdrukām, iegūtām ar mūsu izgudroto algoritmu, kas ļoti ievērojami paātrināja darbu (bez tā šāda apjoma aprēķini uz tā laika skaitļotājiem būtu nereāli). Zaļā grāmata Programmēšana un statistiskā modelēšana uz BESM-4 izdota 1976. g. Rīgā kā mācību līdzeklis. Tur apkopoti mūsu teorētiskie un praktiskie sasniegumi darbā ar skaitļotāju otrās paaudzes pārstāvi BESM-4, kurš gan tajā pat 1976. jau beidza pastāvēt. Nākošā un pēdējā lielo skaitļošanas mašīnu paaudze pie mums atnāca ar Vienotās Sistēmas jeb IBM-360 tipa skaitļotājiem, un arī uz tiem mēs gan uzbūvējām savu programmēšanas un modelēšanas sistēmu, gan sarakstījām par to grāmatu – sarkano. Tā ir 1982. g. Maskavā izdotā Teletrafika sistēmu statistiskā modelēšana, kurai liktenis bija mazliet labvēlīgāks nekā zaļajai, jo minētie skaitļotāji tika lietoti vēl vairākus gadus pēc grāmatas iznākšanas.
Pēc tam skaitļotāji strauji samazinājās apmēros un pieņēmās spēkā, tos sāka saukt par kompjūteriem un vēlāk par datoriem. Astoņdesmito gadu beigās parādījās pirmie personālie datori, novietojami uz rakstāmgalda. Tad mums jau bija uzbūvēta samērā stabila teorētisko jēdzienu un skaitļošanas algoritmu sistēma, kas kopā veidoja modelēšanas valodu SITA. Nosaukums sākumā bija atvasināts no angļu Simulation and ITeration Algoritms, vēlāk radās arī latviskā versija Sistēmu Imitācijas Tehnika un Algoritmi. Valodas pamatā ir 1982. g. radusies ideja par vienotu modelējamās sistēmas pierakstu, no kura algoritmiski var izveidot gan statistiskās modelēšanas (vispārīgajam gadījumam), gan skaitliskas aprēķināšanas programmu (sistēmām, kas ir pietiekoši vienkāršas, lai būtu iespējama šāda rēķināšana). SITA izceļas arī ar nelielu un ļoti vienkāršu pamatelementu kopu, kas tomēr ir pietiekama jebkuras diskrētas darbības sistēmas aprakstam.
Ap 1995. gadu, kad bija parādījusies iespēja veidot grāmatas uz datora, sākās centieni apkopot mūsu teorētiskos darbus un valodas SITA pamatus datorgrāmatas veidā. Tad mēs jau mēģinājām iespēju robežās padarīt grāmatu neatkarīgu no turpmākā tehniskā progresa, kas gan ne visai izdevās.
Zīmējumā redzamas titullapas divām pēdējām mūsu grāmatām, no kurām otrā palika nepabeigta, bet pirmā jau ir novecojusi gan pēc formas (tagadējie datori vairs “nepazīst” toreizējos latviešu burtus), gan satura. Nākošie zīmējumi, kuros parādīti valodas SITA grafiskie simboli un šajā valodā veidots sistēmas ar atkārtotiem izsaukumiem modelis, ņemti no otrās grāmatas.
Zīmējumā redzamais modeļa pieraksts kopā ar valodas SITA programmatūru būtībā atrisina uzdevumu, kura dēļ savā laikā tika izdotas augstākminētās tabulas – ar to var iegūt skaitliskus rezultātus pie jebkurām ieejas lielumu vērtībām.
SITA un virkne teorētisku atklājumu – tie ir galvenie sasniegumi, kuros redzams Gerarda Joņina zinātniskais ieguldījums. Pēdējos gados viņš visvairāk pievērsās pārslodzes pētīšanai sakaru sistēmās, kad ienākošajai slodzei pārsniedzot noteiktu robežu, apkalpotā jeb derīgā slodze sāk samazināties. Viņam izdevās atrast un izpētīt vairākus agrāk nezināmus piemērus, kuros ir vērojama šī samērā reti sastopamā parādība. Jāatzīmē arī viņa neatlaidīgie centieni lietot mūsu modelēšanas sistēmu arvien jaunās jomās – lauksaimniecībā, kravu pārvadājumos, muitā, satiksmes regulēšanā un citur.
Sākot ar 1998. gadu mūsu laboratorijā pēc Gerarda iniciatīvas radās vēl viens darba virziens – datorprogrammu izveide skolu informatizācijas vajadzībām. Viena no pirmajām bija Shēmu redaktors – līdzeklis blokshēmu veidošanai un darbināšanai ar uzskatāmu algoritma izpildes gaitas rādīšanu, izmantojot daļu no valodas SITA simboliem. Vēl šajā virzienā tika radītas intelektuālās spēles Dzīve (pazīstamās D. Konveja matemātiskās spēles savdabīga realizācija) un Latvija – datorspēle par Latvijas ģeogrāfiju un vēsturi. 1999. g. sākumā Gerards panāca, ka laboratorijā tika iegādāts digitālais fotoaparāts, kas tolaik vēl bija reti sastopams jaunums. Ar šo aparātu ir uzņemtas gandrīz visas spēlē Latvija ietvertās fotogrāfijas, tagad jau kopskaitā 1300. Ievērības cienīgs ir arī Gerarda paša ieguldītais darbs spēlē Latvija – paskaidrojošās informācijas veidošana spēles fotoattēliem, kuru viņš turpināja līdz dzīves pēdējām dienām. Ar minēto fotoaparātu ir uzņemti arī nākošie šeit redzsamie attēli: pēdējā fotogrāfija, kurā Gerards redzams savā darba kabinetā (kolēģes Maigas dzimšanas dienas atzīmēšana 02. 03. 2001.) un jau viņa bēru dienā 18. 05. 2001. uzņemtā to cilvēku grupa, kuri savulaik ir strādājuši viņa vadībā.
Noslēgumā vēl daži vārdi par tiem Gerarda aizsāktajiem darbiem, kas turpināti pēc viņa aiziešanas. Viņš bija pieteicis divus referātus, vienu Pasaules latviešu zinātnieku kongresam 2001. g. augustā un otru Rīgas Tehniskās Universitātes konferencei tā paša gada oktobrī. Es kā līdzautors abus dabūju pabeigt un nolasīt. Pirmajam referātam par intelektuālajām datorspēlēm un to izmantošanu izglītībā tēzes, kas publicētas kongresa materiālos, uzrakstīja Gerards, un tās ir arī viņa pēdējais publicētais darbs. Otrais referāts ir par vienu sakaru sistēmas modeli, kurā vērojama pārslodzes parādība abonentu aizņemtības dēļ. Šo Gerarda izgudroto modeli bijām pētījuši jau vairākkārt, un vienmēr atklājuši tajā kādus interesantus jaunumus. Arī šoreiz man izdevās tam atrast jaunu ļoti efektīvu un vienkāršu pārslodzes novēršanas metodi, par kuru arī sagatavoju un nolasīju referātu. Diemžēl konferences materiālos publicētajā referāta angliskajā variantā laika trūkuma dēļ ir palikušas vairākas neizlabotas kļūdas, kuras ir novērstas šeit pieliktajā latviešu tekstā.
Tādi ir pēdējie darbi ar Gerardu kā vienu no autoriem, bet varbūt tomēr ne gluži pēdējie. Laboratorija turpina strādāt, un viena no iecerēm ir pilnveidot 1996. gadā uzrakstīto grāmatu, novedot to kopā ar valodu SITA līdz mūsdienīgākam un iespējami paliekošam apveidam. Tur būs arī nodaļa, veltīta pēdējā referātā minētajam modelim, kurā vēl pēc konferences ir izdarīti daži jaunatklājumi. Ir ierosinājums to nosaukt par Joņina modeli, jo viņš ir tā atklājējs, un modelis izceļas ar reti sastopamu matemātisku skaistumu. Bez tam tajā ir ietverti Gerarda galvenie pētījumu objekti: atkārtotie izsaukumi un pārslodze. Ar to arī beidzu šo nelielo ieskatu Gerarda Joņina darba gaitās, kas nebūt nepretendē uz pilnību – ļoti daudz kas palika nepateikts.