Daudz kas laika gaitā no atmiņas pazudis. Gribu pakavēties pie dažiem mirkļiem, kas saistīti ar profesoru Paulu.Galenieku.

Toreiz es vēl nebiju students. Fakultātē, toreizējā 3. klausītavā bija kaut kāda izstāde, ja nemaldos skuju koku izstāde, jeb kā toreiz teica – skate. Par šo skati atnācējiem stāstīja profesors P. Galenieks, kurš vēlāk studiju laikā kļuva par manu vistiešāko skolotāju. Esmu klausījies ne tikai profesora lekcijas un viņš bija ne tikai mana darba vadītājs, bet daudz esmu bijis kopā ar profesoru ekskursijās un ekspedīcijās. Atmiņā palikusi ekskursija uz Ķemeriem. Skaists bija brauciens uz Lejas Kurzemi, kuru vadīja profesors. Šajā braucienā piedalījās arī izcilais augsnes speciālists prof. J. Vītiņš. Lejas Kurzeme ir profesora P. Galenieka dzimtā puse. Vēl šodien man palikusi atmiņā profesora sejas izteiksme, kad viņš bija notupies Ventas krastā un iemērcis rokas Ventas ūdenī. Es vairāk nekad un nekur profesoru netiku redzējis laimīgāku kā toreiz tajā brīdī.

Interesantas bija profesora vadītās prakšu ekskursijas. Profesors bija ļoti vispusīgs zinātnieks, pedagogs un zinātnes popularizētājs. Ekskursijās varēja iepazīties ar dažnedažādiem augiem. Taču tas praksēs ne tuvu nebija viss. Tika organizētas putnu ekskursijas, jo profesors lieliski zināja ne tikai Līgo dziesmas, bet arī putnu dziesmas un pazina putnus. Tajos laikos (taču pagājušais gadsimts!) mums vēl nebija izaugusi tāda ornitologu saime, kādu redzam šodien. Tad nu vajadzēja celties reizē ar putniem rīta agrumā. Profesors aizrāvās arī ar astronomiju un prata iepazīstināt studentus ar debess nakts spīdekļiem.

Man bija arī laime piedalīties profesora organizētajā ekspedīcijā uz Kaukāzu 1955. gada vasarā. Profesors, pagājušā gadsimta padsmitajos gados pats kā Rīgas politehniskā institūta students bija piedalījies ekspedīcijā Kaukāzā un līdz ar to Kaukāza bagātā flora viņam nebija sveša. Kopā ar studentiem profesors pārgāja pāri Kaukāza galvenajai grēdai rietumdaļā. Kopā pabijām Sočos, Batumi botāniskajā dārzā, Tbilisi... Visu nemaz te nevar uzskaitīt.

Bija jau arī amizanti gadījumi. Tas bija kādā izbraukumā uz Ogresgala skolu nedaudz lejpus Ķeguma. Studenti, kā tas tajos laikos bija pieņemts, uzstājās ar māksliniecisko pašdarbību, bet profesors lasīja lekciju par dzīvības izcelšanos. Ja nemaldos, tas bija kādreiz jaukajā maijā. Logi telpai vaļā, profesors stāvēja aiz galdiņa klausītāju priekšā un stāstīja, kā tad tā dzīvība radusies. Virs galdiņa karājas spuldze, pa logu ielidoja vabole un sāka ap spuldzi riņķa danci...

Reiz atgadījās liktenīgs noti­kums. Bija tā: es aiznesu profeso­ram rādīt kādu zaru uz kura bija redzamas apaļas diskveidīgas struk­tūras. Profesors uzskatīja tās par zooloģiskas dabas struktūrām un sūtīja mani pie zoologiem. Taču zoologi mani neņēma pretī, bet sūtīja atpakaļ. Tad profesors (minētās struktūras uzskatot par sēnēm) mani pāradresēja uz torei­zējo Baltijas augu aizsardzības staciju pie Jūlija Smaroda. Tā nu es nonācu pie sēnēm...